Ungārijā pirms nedēļas notika parlamenta vēlēšanas, kurās visvairāk balsu ieguva premjerministra Viktora Orbana vadītā konservatīvā partija Fidesz, izcīnot divas trešdaļas deputātu vietu. Līdz ar to Orbanam ir nodrošināts trešais termiņš pēc kārtas valdības vadītāja amatā.
Latvijai ar šo valsti ir vāji sakari, politikā tur pavisam citāda dzīve un problēmas, tomēr ir viena lieta, kas ļoti vieno Latviju un Ungāriju. Tā ir ilggadēja un pastiprināta globālā finanšu dižblēža Džordža Sorosa interese un jaukšanās gan Ungārijas, gan Latvijas iekšpolitiskajos procesos.
Soross ir cēlies no Ungārijas, un laikam nostalģijas dēļ miljardierim tur gribas visu ko maisīt un manipulēt. Latvija ir nezin kāpēc. Varbūt tāpēc, ka kaut kādā brīdī tā kungam iepatikās kā spēļmantiņa, kā laboratorija, kurā izmēģināt, vai šāda vai atkal cita ļaužu smadzeņu izmasēšanas metode izdodas un kādi pēc tam ir rezultāti. Latvijā viņam arī atradās īpaši cītīgi izpalīgi, viņa ideoloģisko uzstādņu dīleri. Ir daudzas valstis, kurās Soross jau sen ir pasūtīts dēt, un arī pašam viņam par tām ir zudusi interese, bet Latvija un Ungārija joprojām ir vecā vīra jautro spēlīšu laukums.
Eiropas Parlamentā pagājušajā nedēļā jau virkne deputātu atkal trina nažus, skubinot uz kādām nebūt sankcijām pret Ungārijas valdību, kura šad un tad nav pakļāvusies kopējam eirotrendam un Briseles birokrātu diktātam. Orbana pretinieki Eiropas Savienībā un Ungārijā joprojām nevar piedot, ka 2015. gada migrantu krīzes laikā Ungārijas premjers nepiekrita migrantu uzņemšanas kvotu sistēmai un nostiprināja valsts robežu, lai milzīgie bēgļu un migrantu bari nevarētu nekontrolēti nākt iekšā Ungārijā. Orbans gan savu uzticības kredītu savā zemē neieguva tikai pirms trim gadiem, bet daudz agrāk, darbodamies kā premjers un parādot visnotaļ atzīstamas spējas un panākumus ekonomiku ietekmējošos lēmumos. Dažbrīd viņa idejas šķita nudien trakas. Piemēram, uzlikt papildu nodokli lielveikalu tīkliem. Tad oponenti pareģoja, ka valstij būs teju vai beigas klāt. Taču šī un citas Orbana izspēlētās riskantās kārtis «apgāja apkārt», zeme neatvērās, un valsts ekonomiskie rādītāji pat uzlabojās. Tieši šīs Orbana ekonomiskās politikas veiksmes, nevis «veiksmes stāsts» kā Latvijā, jādomā, ir galvenais iemesls, kāpēc viņam joprojām ir tik liels vēlētāju atbalsts. Ja Orbans būtu tikai nacionālists un populists, kā viņu iztēlo politiskie pretinieki, diezin vai viņš būtu tik stabili zirgā. Ungārijā ir arī daudz ekstrēmākas nacionālistu partijas, uz kuru fona viņš vēl ir pat ļoti maigs. Ungārijas tauta ir gudra un gan jau pati zina, par kurām partijām kad un kāpēc balsot.
Taču opozīcija, kuru lielā mērā baro un skubina aizokeāna vīriņš Soross, lej asaras par kārtējo sakāvi vēlēšanās un nodarbojas ar Orbana demonizāciju iekšzemē un ārzemēs. Ungārijas premjers tiek zīmēts kā šausmonis, bet ungāri kā tumsoņi, kas uzķērušies uz viņa āķa.
«Populists», «populistam», «ar populistiem» un vēl visos pārējos locījumos skan arī Latvijas dižo ārpolitikas ekspertu vērtējumos par Ungārijas vēlēšanām un norisēm Eiropā plašāk. Latvijas sabiedriskā medija raidījums Pasaules panorāma Latvijas Televīzijas 1. programmā un žurnāls Ir pilnīgi vienādiem vārdiem stāsta latvju tautai par Ungāriju. Stāstā it kā pat nav nekā pārspīlēti samelota faktu ziņā, taču kā nagla galvā skatītājiem un lasītājiem tiek iedzīts vārds «populists» - lai uz mūžiem cilvēki par Ungāriju atcerētos, ka tas ir Orbans. Citā reizē šim apzīmējumam tiks piekarināta birka «prokrieviskais» un vēl visādas birkas no parastā sorosītu leksikas arsenāla. Dažbrīd rodas pat iespaids, ka Latvijas sorosistiem izplatīts tāds kā cirkulārs, kādi fakti un ar kādiem vārdiem pareizi jāatskaņo, kad runa ir par Ungāriju. Ungārija ir pat ļoti ērta viela, ko var mīcīt pēc sirds patikas, jo latviešiem par šo valsti ir maz zināms. Ungāru valodā ļaudis šeit zina tikai «nem tudom», kas nozīmē «nezinu» un nāk no grāmatas par krietno kareivi Šveiku. Tad nu sorosisti uzmetas par Ungārijas tulkotājiem latviešu izpratnei. Kamdēļ tas viņiem vajadzīgs? Kādai nenoskārstai vajadzībai gan jau noderēs.
Ungārijā Orbans pirms vēlēšanām solīja pieņemt speciālu «antisorosa likumu», kas nu gan sacels milzīgu kliegšanu pa pasauli par vārda brīvības slāpēšanu. Vislielākās dusmas ir par to, ka pirms 30 gadiem Orbans pats bija kvēls Sorosa stipendiāts, taču pamazām no sava patrona novērsās un kļuva par sorosisma pretinieku. Paņēma un uzmeta!
Tikmēr Latvijā par «antisorosa likumu» ne tikai nerunā, bet pat domāt neuzdrīkstas. Sorosisti dancina un diriģē plašsaziņas līdzekļus, sociālos tīklus, augstskolas, ministrijas, specdienestus un partijas. Sazin kā tas ir pie ungāriem, bet pie mums tā ir īpaši nepatīkama liekulīgu politikāņu un melīgu medijpratēju suga, kas vārdos sludina eiropeiskas vērtības, bet darbos paši spļauj tām virsū. 13. Saeimas vēlēšanās viņiem laikam būs pat veselas trīs dažādas listes. Gadījumā, ja švaki rezultāti būs Vienotībai, tad flangus piesegs Jaunā konservatīvā partija, kā arī partiju Kustība Par, Latvijas attīstībai un Izaugsme apvienība. Latvijas valdības un premjeri jau trešo dekādi to vien dara kā iztop Briseles birokrātijas norādījumiem, padomiem un pavēlēm. Ar to Latvija atšķiras no Ungārijas, kur jau trešo reizi premjerēt sākušais Orbans dažkārt ir spējis pateikt «nē» un darīt tā, kā uzskata par labāku savai valstij un tautai. Kāpēc tas Ungārijā ir tā, bet Latvijā pavisam citādi? Nem tudom.
