Prezidentu nacionālās īpatnības

Svētdien notikušajās Kazahstānas prezidenta vēlēšanās uzvarēja ilggadējais valsts vadītājs Nursultans Nazarbajevs. Rezultāts ir fenomenāls – pie 90% elektorāta aktivitātes par Nazarbajevu atdoti 97,7% balsu. Tik daudz nav nevienam diktatoram pasaulē. Nazarbajevs ir valsts galva jau kopš 1991. gada un savā valdīšanas laikā gan ar maigām, gan skarbām metodēm ir koncentrējis varu savās rokās tā, ka jebkāda opozīcija noslāpst pat ne saknē, bet jau sēklā.

Kazahstāna nav gluži tas pats, kas Sašas Barona Koena komēdijā Borats, kas patiesībā filmēta nabadzīgos Rumānijas ciemos. 1997. gadā vadonis izdomāja, ka jāpārceļ valsts galvaspilsēta no Almati uz Astanu, kas padomju laikā tika saukta par Ceļinogradu. No nelielas pilsētiņas, kurā dzīvoja kādi 70 tūkstoši iedzīvotāju, Astana ir izaugusi līdz lielpilsētas izmēriem, kur pašlaik dzīvo jau tuvu pie miljona ļaužu. Jauncelsmes tempi ir neiedomājami – stepes vidū ir uzbūvēta moderna betona un stikla augstceltņu pilsēta, turklāt celtniecība ne mirkli nerimstas. Astana gatavojas uzņemt pasaules EXPO izstādi 2017. gadā, un šim pasākumam par godu tiek būvēts dzelzceļš no lidostas uz centru. Bagātajiem kazahiem tiek būvēts dzīvojamo ēku, pakalpojumu un atpūtas objektu komplekss, kas atradīsies zem jumta un kurā visu gadu būs komfortabla 25 grādu temperatūra. Pašlaik plakāti ap jaunbūvi vēsta: «Mēs būvējam paradīzi.» Grandiozā greznībā dižojas valdības, pašvaldības, sporta celtnes un ēkas, kas pasvītro nācijas līdera Nazarbajeva valdīšanas varenību.

2013. gada divpusējais Latvijas tirdzniecības apgrozījums ar Kazahstānu sasniedza 99,1 miljonu eiro, kas gan izklausās daudz, taču patiesībā ir nieki iepretī tam potenciālam, kas vēl nav izmantots. Rīgas dome ir centusies skubināt uzņēmējus Kazahstānas zelta bedru apgūšanā, pagājušajā gadā noorganizējot palielas uzņēmēju delegācijas vizīti Astanā. Kāds no šiem uzņēmējiem varbūt arī ko sabīdīja, cits tikai uzkoda vietējo eksotisko delikatesi – vārītu zirga gaļu – un nekādus sakarus neiedibināja. Bet, lai vai kā, tagad Astanas lielveikalā Hanšatir var atrast arī Rīgas šprotes.

Astanā ir tāds klimats, ka pavasarī dienā var būt plus 20 grādi, bet naktī – mīnus 15. Tāpat mainīgs var izrādīties arī valsts liktenis. Nazarbajevs allaž ir pratis veikli izlaipot attiecībās ar Krieviju, etniski raibajā valstī ir pratis novērst nacionāla naida uzliesmošanu. Taču saules mūžu Nazarbajevs nedzīvos. Ja stingrās rokas vietā piepeši nāks vāja vara un sāksies kādas jukas, var iznākt kā Ukrainā. Bet nu pagaidām šausmu scenāriji ir tikai teorētiski, jo Nazarbajevs izskatās možs un sārti veselīgs.

Citā pasaules vietā, Ziemeļkipras Turku Republikā, kuru atzinusi tikai Turcija, prezidenta vēlēšanās uzvarējis Mustafa Akindži. Šis politiķis pauž apņēmību atrisināt 40 gadus ilgo konfliktu ar starptautiski atzīto Kipras grieķu daļu. Paredzams, ka atsāksies sarunas ar grieķiem, kas septiņus mēnešus bija pārtrūkušas. Pozitīvi noskaņoti cilvēki jau sapņo, ka varbūt Kipra atkal kļūs par vienu valsti, kur draudzīgi dzīvos gan grieķis, gan turks. Viegli un drīz gan tas nebūs, jo dusmas vēl ir ļoti dzīvas. Joprojām, lai ķircinātu grieķus, kalna nogāzi Nikozijā rotā milzīgs uzraksts: «Esmu laimīgs, ka piedzimu par turku.» Kipra ir sūrs piemērs tam, pie kādām nelabām sekām noved tuvredzīgi, nacionālekstrēmi politiķi. 1974. gadā Kipras grieķu politiķi pamanījās ieriebt pat ASV, grasoties likvidēt amerikāņu karabāzes kalnos. Nu un tad Turcijai bija zaļā gaisma sagrābt savā kontrolē trešdaļu salas. Tagadējie politiķi pašlaik cenšas labot priekšgājēju kļūdas, jo ar tādu kā Berlīnes mūri sadalītā sala traucē attīstīties gan grieķu, gan turku puses ekonomikai. Traucējošas un atbaidošas ir «spoku pilsētas», kur neviens nedzīvo, Nikozijas lidosta, kas netiek lietota, jo viena puse skrejceļa atrodas turku pusē, otra – grieķu pusē.

Jauna prezidenta vārds varēja tapt zināms arī Latvijā. Ja valdošā koalīcija būtu vienojusies par kopīgu Valsts prezidenta amata kandidātu, tad jau puslīdz droši varētu domāt, ka tas būs prezidents. Taču te tev nu bija! Partijas nespēj par kaut ko vienoties pat savā starpā. Lai gan saskaņā ar Satversmi prezidentam Latvijā loma ir dekoratīva, daudzi censoņi neatmet sapni kļūt par šo dekorāciju. Un tāpēc būs ne visai pievilcīgs politikānisks kašķis. Bet nu mums tā tāda tradīcija.     

Saules mūžu Nazarbajevs nedzīvos. Ja stingrās rokas vietā piepeši nāks vāja vara un sāksies kādas jukas, var iznākt kā Ukrainā