Katram laikam ir savi tikumi, un katram laikmetam ir savas korupcijas shēmas, kā transformēt valsts nodokļu maksātāju naudu no valsts kases uz privātām kabatām. Treknajos gados par īstu korupcijas zelta bedri pārvērtās celtniecība.
Latvijas likumi ļauj celtniecības tāmē ierakstīt jebko, bet būvfirmai nav nepieciešamības ar apmaksātiem rēķiniem pēc tam pierādīt tāmes pamatotību. Līdzīgs cirks Latvijā bija arī ar tāmē ierakstīto sociālo nodokli no algām. Mēs nerunājam nemaz par to, ka lielas inflācijas laikā cenas par materiāliem bija nekonkrēts lielums, kur varēja ierakstīt faktiski jebkādu sadārdzinājumu. Trekno gadu laikā celtniecības pasūtījumu korupcijas shēmas veidojās ar ievērojamu otkata procentu, kur 30% un pat 50% nebija galējā robeža.
KNAB rosības ietekmē korupcijas shēmās samazinājās skaidras naudas plūsma. Kamēr korupcijas dinozauri, kas turpināja ņemt un dot skaidrā naudā, lēnām tika notverti un publiski atmaskoti, korupcijas sistēma pārorientējās uz otkatu izsniegšanu fiktīvu vai sadārdzinātu pakalpojumu formā. Nerakstīti valsts pasūtījumu saņemšanas noteikumi bija obligāti pakalpojumu iepirkumi no konkrētiem uzņēmumiem. Ārēji viss izskatījās likumīgi. Tika pat rīkoti konkursi apakšuzņēmējiem. Vienīgi korupcijas shēmu dalībniekiem bija jāuzraksta tādi konkursu noteikumi, lai izdevīgo pakalpojuma pirkumu saņemtu vajadzīgais uzņēmums. Savukārt korupcijas shēmā iesaistītais pakalpojumu sniedzējs kukuļa summu izmaksāja kā dividendes vai arī to pārskatīja par fiktīvu ārpakalpojumu ārzemju uzņēmumam.
Tomēr arī starp korupcijas shēmām norisinās konkurence. Vislabākā korupcijas shēma ir tā, kurā iespējama vislielākā valsts naudas pārnese uz privāto sektoru ar vismazākajiem papildu izdevumiem. Šajā ziņā celtniecības nozarei ir trūkumi.
Celtniecībā ir finālā kaut kas jāuzceļ. Gala rezultātā ir jābūt būvei, kura kādus pāris gadus nedrīkst sabrukt, un tai Latvijas milzīgi garo garantijas laiku – divus gadus – jābūt bez redzamiem defektiem. Citādi būvniekam tā būs jāremontē un jau par saviem līdzekļiem. Turklāt daudzas trekno gadu un šī laika jaunbūves ir tik energo neefektīvas, ka to celšana samazina korupcijai pieejamo valsts līdzekļu apjomu.
Otra celtniecības korupcijas shēmu problēma ir starptautiskie salīdzinājumi. Cilvēki sāk mērīt ēku platību (tiltu garumu), nekaunīgā kārtā to dala ar pasūtījuma summu, tad salīdzina ar Vāciju un sāk kaut ko secināt. Celtniecības shēmu autori tagad pieprasa piemaksu par kaitīgiem darba apstākļiem, jo viņiem TV kameru priekšā ir jāizgudro argumenti, kas varētu pārliecināt sabiedrību, kāpēc Latvijā tirdziņa paviljona celtniecība uz vienu kvadrātmetru izmaksā dārgāk nekā Austrijas imperatora pils restaurācija.
Tāpēc tagad celtniecības korupcijas shēmas sāk zaudēt konkurences cīņā nozarei, kurā ir vēl efektīgāka naudas līdzekļu pārnese no valsts kases uz privātām kabatām, proti, informācijas nozarēm.
Informācijas nozarē ir fantastiski neskaidra izmaksu struktūra, nekas nesabruks un nav jāuztraucas par plaisām asfaltbetonā. Interneta lapās, izpētes projektos var iestrādāt jebkāda lieluma fiktīvas shēmas. Turklāt var pat likumīgi (legāli) samaksāt vajadzīgajiem cilvēkiem, iesaistot tos kādā no projekta darbiem. Celtniecības projektā nevar iesaistīt bijušo prezidentu, uzrakstot, ka viņš personiski krāva ķieģeļus vai maisīja betonu par 16 000 latiem, savukārt informācijas jomas projektā var! Par koncepcijas rakstīšanu informācijas nozares projektā var uzrakstīt un izmaksāt jebkura lieluma summu. Savukārt, ja šādā shēmā Latvijas valsts naudas sadalē tiek iesaistīta ārzemju uzņēmēju pārstāvniecība, tad tā ar ārpakalpojumu palīdzību var naudas izlietojumu iznest ārpus Latvijas jurisdikcijas telpas.
Tikai kā var solīt, ka Latvija veidos uz inovācijām balstītu ekonomiku, ja līdzekļi, kas var tikt izmantoti zinātnei un pētniecībai, ar korupcijas shēmu palīdzību tiek transformēti betonā vai pārnesti uz ārvalstu auditoru kontiem? Viens no pretkorupcijas pasākumiem ir ļoti vienkāršs. Visi valsts, valsts iestāžu un pašvaldību informācijas jomas projekti ir jāsadala tikai ar Latvijas Zinātnes padomes starpniecību. Tā var panākt, ka korupcijas shēmu vietā ar pasūtījumiem tiks nodrošināti Latvijas zinātnieki un pētnieki, īpaši tāpēc, ka Latvijas zinātnes potenciāls joprojām ir augstāks par caurmēra Eiropas līmeni un augstāks par nekaunīgu un alkatīgu auditoru ceptajiem projektiem.