Pagājušās nedēļas nogalē Eiropā notika zīmīgi politiski notikumi. Francijā labējo prezidentu Nikolā Sarkozī nomainīja sociālists Fransuā Olands. Savukārt Grieķijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kurās lielie Grieķijas ekonomiskā kraha glābēji sociālisti un labējie neieguva vairākumu.
Jāsaka, ka daudzos gadījumos tas, ko varam vērot Eiropas politiskajā telpā, vairs nelīdzinās tai vērtībai, kādu savulaik iemiesoja jēdziens demokrātija. Demokrātija jau sen vairāk izskatās pēc sacensībām starp masu manipulācijas tehnoloģijām. Tieša demokrātija tiek aizstāta ar fiktīvu demokrātiju, piedāvājot vēlētājiem izvēli tikai no tādiem kandidātiem, kas politikā saskata tikai mantiskās intereses.
Latvijā ir radīta tieši šāda demokrātija. Ievēlētie neatkarīgi no tā, kā viņi saucas – par vienotību, reformistiem vai nacionāliem blokiem –, dzen pilnīgi vienādu politisko līniju. Tie , kas uzdodas par nacionālistiem, izrunājušies mītiņos par latviskuma atbalstu, steidz ātri iztirgot uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem. Vieni rosās un izliekas par nacionālistiem, otri apgalvo, ka tic neoliberālai ideoloģijai, bet visi kopā draudzīgi izpārdod Latviju un īsteno tikai tādu politiku, kuru pasūta partiju sponsori. Ministru amatu dalīšana nozīmē tikai vieglu akcentu, nosakot, kura klana uzņēmēji kurā ministrijā saņems lielākus, bet kura klana uzņēmēji mazākus valsts pasūtījumus.
Vēlētāji tiek iesaistīti dāvāt savu balsi kādam no šiem kloniem ar argumentu, ka ir jāizvēlas mazākais ļaunums...
Latvijas gadījumā manipulācija ar vēlētājiem izdodas tik eleganti, ka mēs kļūstam par paraugu pārējai Eiropai. Spānija, Itālija, Francija, Grieķija un citas valstis īsteno līdzīgu demokrātijas imitācijas scenāriju. Grieķijā it kā labējo jauno demokrātu un it kā sociālistu līderi ir labākie draugi. Neatkarīgi no tā, kā saucas partija, kas ir pie varas (vieni uzdodas par sociālistiem, otri uzdodas par labējiem), bet visi kopā draudzīgi nozaga valsti.
Arī citur notiek mēģinājumi uzkonstruēt divpartiju demokrātiju. Vieni saucas par labējiem, otri par kreisiem, kad vēlētājus nokaitina vieni, tad tos nomaina otri un, gluži kā Krievijā, kur Putins periodiski ar demokrātiskām metodēm samainās ar Medvedevu, tā Eiropā periodiski un it kā demokrātiski kreisie mainās ar labējiem. Tikai piekoptā politika principā nemainās, lai kā sauktos tie, kas attiecīgajā brīdī ir pie varas – labējie, kreisie vai nacionāla izlīguma valdība, kurā iekļaujas gan labējie, gan kreisie.
Kad vēlētājus nokaitina abas partijas – gan labējie, gan kreisie –, tad parādās konstrukcija, kas saucas nacionāla izlīguma valdība, kuru vada nepopulāri tehnokrāti (kā politiski nesaistīti profesionāļi). Profesionālajai valdībai, kuru vada kāds nepopulārs tehnokrāts, ir jānovirza uz sevi vēlētāju dusmas un neapmierinātība, lai vēlētāju simpātijas atgūtu divpartiju sistēmu veidojošie – labējie vai kreisie. Šāds demokrātijas modelis darbojas perfekti, un to nespēja ietekmēt margināli politiķi. Francijā patiešām nacionālistiskas partijas prezidenta kandidāts neguva plašu atbalstu. Tur divpartiju konstrukcijas pat nesaļodzījās. Grieķijas gadījums ir grūtāks, bet labējo un sociālistu tandēmam, izmantojot Grieķijas konstitūcijas īpatnības (partijai, kas uzvar vēlēšanās, tiek piešķirtas papildus 50 vietas 300 deputātu parlamentā), pietrūka tikai divu balsu, lai turpinātu īstenot veco politiku. Kamēr nav skaidrs, cik ātri ir iespējams nopirkt trūkstošās balsis, valdīs nestabilitāte.
Francijā sociālista prezidenta vadībā tiks turpināta tā pati Eiropas politika, kuras galvenais saturs ir nemainīt neko un pēc iespējas atlikt to problēmu risināšanu, bez kuru pārvarēšanas nedz eirozonai, nedz Eiropas Savienībai nav nākotnes.