Marta beigās Latvijā viesojās Maskavas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes ekonomiskās, matemātiskās zinātniskās skolas dibinātājs un Krievijas Federācijas Enerģētikas ministrijas Krievijas enerģētiskās aģentūras ģenerāldirektora vietnieks profesors Leonīds Grigorjevs, kurš LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē uzstājās ar vieslekciju Pasaules 2012. gada maigā recesija un parādu problēmas risinājumi.
Viens no profesora Grigorjeva zinātniskajiem uzdevumiem bija saprast eirozonas parādu krīzes cēloņus un izstrādāt šo procesu makroekonomisko modeli.
Profesora Grigorjeva grupas pētījuma rezultāti apstiprināja tās atziņas un bažas, kuras jau eirozonas izveides sākumā izteica Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmans (1912–2006) un citi Rietumu ekonomisti. Frīdmana kritika balstījās uz tēzi, ka eirozonā apvienojas valstis ar pārāk atšķirīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem.
Tagad, jau analizējot vairāk nekā 10 gadu statistiku, profesors Grigorjevs secināja, ka eirozona nav un nebūs izaugsmes un stabilitātes garants visām dalībvalstīm. Vienota valūtas sistēma ir izdevīga attīstītākajām valstīm un neizdevīga mazāk attīstītām. Eirozonas krīze, aplūkojot Spānijas un citu Dienvideiropas valstu (izņemot Grieķiju) attīstību, bija ieprogrammēta šīs valūtas savienības izveides nosacījumos. Maksimālu labumu no eirozonas gūst Vācija, Holande u.c. valstis, bet ekonomiski vājas valstis tiek pakāpeniski atstātas bez ilgtermiņa izaugsmes iespējām.
Grigorjeva secinājumi tieši attiecas uz Latviju un tām Austrumeiropas valstīm, kurām atbilstoši iestāšanas līgumam Eiropas Savienībā ir obligāti jākļūst par eirozonas dalībvalstīm. Ekonomiski vāju valstu iestāšanās eirozonā ilgtermiņā nozīmē, ka šis valstis nespēs konkurēt ar attīstītajām un tām būs tikai viens liktenis – palikt par neattīstītiem darbaspēka un dabas resursu piegādātājiem pārējai Eiropai.
Tomēr uz jautājumu, vai ir iespējama eirozonas nākotne, saglabājot pašreizējo eirozonas dalībvalstu sastāvu, profesors Grigorjevs atbild apstiprinoši. Tikai ir būtiski jāmaina Eiropas Centrālās bankas (ECB) politika. Atbilstoši Grigorjeva pētījumiem ECB mērķis – ierobežot inflāciju visā eirozonā līdz 2% līmenim gada laikā – neļaus izlīdzināt disproporciju starp Vāciju un Dienvideiropu. Lai Spānija un Itālija atgūtu konkurētspēju ar Vāciju vismaz daļā nozaru, ir nepieciešams, lai inflācija Vācijā vairākus gadus no vietas būtu lielāka nekā inflācija Spānijā un Itālijā. Ja ECB izvirza par inflācijas mērķi noturēt kopējo inflāciju 2% līmenī, tad, lai veiktu korekciju, Dienvideiropas valstīm ir jāīsteno smaga iekšēja devalvācija un to ekonomikām vairākus gadus ir jādarbojas apstākļos, kad cenu līmenis samazinās. Tas var vēl vairāk iedragāt šo zemju ekonomisko potenciālu.
Grigorjevs uzskata, ka eirozona var mēģināt atrisināt iekšējās pretrunas, palielinot inflācijas mērķi vismaz līdz 4% līmenim, lai Vācijā inflācija būtu virs 4% gadā, bet Spānijā un Itālijā inflācija būtu 1% līmenī. Tad vairāku gadu laikā eirozonas ekonomika varētu tikt sabalansēta.
Tikai ECB konsekventi iebilst pret šādu krīzes pārvarēšanas metodi, jo Vācija kategoriski iebilst pret inflācijas līmeņa paaugstināšanu.
Kas notiks tālāk, ja Vācija, nevēloties zaudēt savus ieguvumus no eirozonas, bloķēs iespējas izmantot ECB resursus krīzes pārvarēšanai? Eirozona turpinās iznīcināt vājāko valstu ekonomisko potenciālu. Ekonomiski vājākas valstis sagaida mazākas algas, zemāks dzīves līmenis, streiki un cilvēku aizplūšana.
Ja ECB noteiktais un Vācijas ierobežotais inflācijas līmenis ir svētums, kurš ir Dieva vietā, tad vēl ir otra alternatīva. Ir jāpārdala finanšu plūsmas ar administratīvām metodēm. Vācijai, Holandei un citām valstīm, ka gūst papildu labumu no dalības eirozonā, ir jāatdod mazāk attīstītajām eirozonas valstīm daļa savu nodokļu ieņēmumu. Ja mazāk attīstīto valstu valdības šo naudu neizzags, tās varēs vismaz stabilizēt negatīvos procesus savās valstīs. Ja līdzekļi netiks pārdalīti, ir sagaidāms, ka finansiāli vājajās Eiropas valstīs dramatiski samazināsies valsts atbalsts bezdarbam, izglītībai un veselības aizsardzībai, paaugstinot sabiedrības noslāņošanās tempus, un tas veidos pamatu šķirisku pretrunu pieaugumam.
Protams, ja Eiropas Savienības mērķis ir koloniāla politika pret mazajām Eiropas nācijām, kurām paredzēta tikai lēta darbaspēka rezervuāra loma, tad eirozonas politikā nekas nav jāmaina. Tikai vai mazās valstis un tostarp Latvijas sabiedrība patiešām vēlas būt tāda savienība, kura izdabā tikai lielo valstu finansistiem un rūpniekiem, sabradājot mazo un ekonomiski vājo valstu sabiedrības?