Izdevniecība Jumava ir laidusi klajā Martina Žaka grāmatu Kad Ķīna valdīs pār pasauli. Ar Lattelecom atbalstu pie lasītājiem kārtējo reiz ir nonākusi vērtīga grāmata, kas paver citu skatījumu uz pasaulē notiekošajiem procesiem. M. Žaka grāmata ir nerietumniecisks skatījums uz Ķīnas attīstību.
Tās zināšanas, kuras mēs guvām, atrodoties Rietumu informatīvajā telpā, ieskaitot gan tulkoto literatūru, filmas un rokasgrāmatas, utt., ataino, ja tā var teikt, koloniālu Rietumu izpratni par pasaules vēsturi. Rietumu civilizācija tika pasniegta kā galvenā kultūras un tehnoloģiskā progresa nesēja pārējai pasaulei, noklusējot vai nepasakot līdz galam tos argumentus, kas neatbilst Rietumu koloniālajai koncepcijai. M. Žaka grāmata atsedz Āzijas dimensijas nozīmi.
M. Žaks mēģina atbildēt uz jautājumu, kā sanāk, ka Ķīna, kas tūkstoš gadus līdz pat 18. gadsimtam pēc IKP bija pasaules līdere («Ādams Smits 1776. gadā rakstīja: «Ķīna ir bagātāka par jebkuru Eiropas daļu.»», 88. lpp.), 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta vidū kļuva par vienu no nabadzīgākajām pasaules valstīm.
M. Žaka atbilde ir pamatota ar pārliecinošiem argumentiem. Eiropas ekonomisko izaugsmi nodrošināja papildu resursu pieplūdums no kolonijām: «vergturība un akmeņogļu daudzums nodrošināja Lielbritāniju ar resursiem, kas veicināja tās attīstību 18. gadsimtā» (88. lpp.).
Ķīnas ekonomiskās izaugsmes problēma šajā laikā bija tā, ka pie ierobežota resursu daudzuma norisinājās ievērojams iedzīvotāju skaita pieaugums. Pieejamo resursu daudzums uz vienu iedzīvotāju sāka samazināties, un Ķīna nespēja īstenot to izaugsmes lēcienu, ko demonstrēja Lielbritānija.
Pavisam citādi tiek interpretēti Ķīnas ekonomisko panākumu cēloņi 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā. Ķīna ieviesa neoliberālus tirgus ekonomikas elementus, vienlaikus saglabājot kontroli pār finanšu un investīciju plūsmu. M. Žaks: «.. viena no Ķīnas priekšrocībām pašreizējos apstākļos ir fakts, ka žeņmiņbi (juaņi) ir nekonvertējama valūta un tātad nav pakļauta devalvācijai un spekulācijām» (158. lpp.).
M. Žaks noraida ideja, ka strauja Eiropas vai Amerikas tipa demokrātijas ieviešana nāks par labu Ķīnai. Viņš Ķīnu traktē kā citu civilizāciju, kur galvenā vērtība ir politiskā stabilitāte (197. lpp.). Autors uzskata, ka «Rietumu apgalvojums, ka demokrātija ir plaši izmantojama jebkuras attīstības pakāpē, ir liekulība» (198. lpp.). Proti, tikai ar autoritārām metodēm var nodrošināt vajadzīgās reformas, lai sāktos ekonomiskā izaugsme, un tikai tad, kad ir sasniegts zināms labklājības līmenis, var ieviest demokrātijas elementus. Pretējs ceļš Āzijā nav novērojams (199. lpp.).
M. Žaks precīzi raksturo šodienas kompartijas lomu Ķīnā: «Partijai, virzoties no ideoloģiskas pārvaldes formas uz tehnisko, no politiskas pieejas uz tehnokrātisku, tās attiecības ar tautu vairs nav tik pavēlnieciskas. Starp partiju un tautu izveidojusies jauna sociāla saderība – partijas uzdevums ir pārvaldīt, bet tauta pēc sava prāta var uzlabot dzīves līmeni. Cilvēki neaizraujas ar politiku, viņi metušies uz galvas personīgajā patēriņa pasaulē» (207., 208. lpp.).
Grāmatā ir iekļautas pārdomas par to, kā starptautiski varētu izpausties arvien pieaugošā Ķīnas ietekme pasaulē. Jau tagad Ķīnas valūtas rezervju resursi ir daudzkārt lielāki par Starptautiskā valūtas fonda resursiem (325. lpp.). M. Žaks analizē, kā, Ķīnai pieaugot stiprumā (gan ekonomiski, gan militāri), mainīsies attiecību akcenti ar Indiju, Krieviju, Japānu, ASV un citām lielvarām. Vai Ķīna var sākt izmantot savu varu pret kaimiņvalstīm, līdzīgi kā rīkojās Eiropas lielvaras 20. gadsimta sākumā? Autors nedod viennozīmīgas atbildes, bet izvirza argumentus un ieskicē kontūras pasaules iekārtojumā pēc ASV norieta sākuma.
Jāsaka, ka grāmatu lasīt pabeidzu laikā, kad atkal ir uzvirmojušas kaislības un pasaule dzīvo, gaidot ASV un Izraēlas militāru triecienu pret iespējamajiem kodolobjektiem Irānā. Izrādās, M. Žaks savos spiedumos jau 2009. gadā, noslēdzot grāmatu, izanalizēja iespējamo Ķīnas nostāju gaidāmajā Irānas ASV konfliktā.
Vispirms autors secina, ka «ikvienai pasaules lielvalstij nepieciešami sabiedrotie, un Irāna ir Ķīnas dabiskais sabiedrotais Tuvajos Austrumos».
Taču, no otras puses, «Ķīnas augstākā prioritāte ir Taivāna, un lielākais šķērslis apvienošanas ceļā ir Amerikas militārais atbalsts salai» (302. lpp.).
No šī secinājuma izriet M. Žaka redzējums par iespējamo cena, kādu Ķīna varētu prasīt, lai ieturētu neitralitāti ASV un Izraēlas konfliktā ar Irānu. «.. Ķīna un ASV varētu vienoties attiecībā uz Taivānu un Irānu, saskaņā ar ko ASV piekristu pārtraukt ieroču piegādes Taivānai, bet Ķīna atbildētu ar tādu pašu rīcību Irānas gadījumā. Patiesībā Ķīna piekristu ziedot Irānu, lai iegūtu Taivānu, kas ir augstākā tās ārpolitikas prioritāte. Šāds darījums nozīmētu klusu piekrišanu tam, ka Austrumāzija ir Ķīnas ietekmes sfēra, bet Tuvie Austrumi – ASV ietekmes sfēra» (302. lpp.).