Lasītāju reakcija pēc mana raksta par leģionāriem Valsts prezidents un leģionāru tēma (Neatkarīgā, 9. marts) bija visai atšķirīga. Bija lasītāji, kas ar asarām acīs teica paldies par uzrakstīto un stāstīja par saviem brāļiem, kas dezertēja no leģiona, slēpās, kur vien varēja, stāstīja par radiniekiem, kurus vācieši šāva nost par nevēlēšanos karot Lielvācijas labā utt.
Ja tiek apgalvots, ka leģionāri «cīnījās par Latviju», tad sanāk, ka tie, kas dezertēja no leģiona, kas atteicās pakļauties vācu nacistu pavēlēm, ir darbojušies pret Latviju. Savukārt otra lasītāju grupa izteica pārmetumus, ka es ienīstot latviešus un nodarbojos «ar indes žļurcināšanu». Jāsaka, ka tik agresīva reakcija nebija vērojama pat pērn, kad es iesaistījos diskusijā par to, cik korekti ir lietot terminu «okupācija», raksturojot 1940. gada vasaras notikums.
Kāpēc 1940. gada okupācijas jautājums izraisīja daudz mazāku sašutuma vilni nekā noliegums jautājumā par to, ka leģionāri cīnījās par brīvu Latviju? Savdabīgu atbildi sniedza viens bijušais vācu pretgaisa aizsardzības spēku izpalīgs (vācieši 1944. gadā izpalīgos iesauca 15 un 16 gadus vecus latviešu zēnus), kurš nevēlējās, lai nosauc viņa vārdu. Pēc tam, kad atkārtoju vēsturnieka Ērika Žagara argumentu, ka Latvijā 1940. un 1941 gadā līdz pat jūnija sākumam, jūlijā (atšķirībā no 1941. gada jūnija vai 1944. gada vasaras) nebija nekādas bruņotas pretestības Sarkanajai armijai, kara veterāns teica: «Var piekrist, ka par 1940. gada vasaru var atrast argumentus, lai nelietotu vārdu «okupācija». Tikai nosauc kaut vienu argumentu, lai nelietotu vārdu «okupācija» par 1944. un 1945. gadu! Latvju zemi 1944. gadā iekaroja ar tankiem un armiju. Sarkanie nodibināja okupācijas pārvaldi, kas bija padota armijai utt. Ja tu negribi skaitīt okupāciju no 1940. gada 17. jūnija, tad skaitām okupāciju no 1944. gada 17. jūlija, kad padomju tanki forsēja Zilupi, un izlīgstam. Vai ir argumenti, ka 1944. gadā Sarkanās armijas ienākšana Latvijas teritorijā nebija okupācija? 1944. gadā sākās viss – gan kara tiesas, gan tribunāli. Ja 1940. gada otrajā pusē padomju režīms vēl bija «maigs», tad 1944. gadā tas jau neslēpa savu baiso seju.»
Izlīgums ir vienkāršs, ja kāds nevēlas atzīt okupācijas sākumu no 1940. gada 17. jūnija, tad lai skaita okupācijas laiku no 1944. gada jūlija, un latviešiem nav jāstrīdas!
Izrādījās – apšaubīt tēzi, ka leģions karoja par Latvijas brīvību, ir vēl bīstamāk.
Kāpēc šīs tēzes apšaubīšana tiek uztverta daudz sāpīgāk? Meklēsim atbildi!
Atšķiram mūsdienu Latvijas vadošo vēsturnieku darbus. Secinājums ir viennozīmīgs – Hitleram nebija plānu atjaunot Latvijas neatkarību. Lūk, ko raksta Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga un Antonijs Zunda grāmatā Latvija Otrajā pasaules karā. (Rīga, Jumava, 2008.):
«Austrumu ģenerālplāna pirmajā variantā, kas tika izstrādāts 1940. gada pavasarī, Baltija vispār nebija pieminēta, bet otrajā (1940. gada sākums) tā figurēja tikai kā potenciāls ģermanizācijas objekts. Savukārt 1942. gada jūnija sākumā tapušajā plāna versijā Latvija, Lietuva un Igaunija jau bija tieši iekļautas vācu kolonizējamajās teritorijās. Minēti arī konkrēti skaitļi, proti, 50 procentus latviešu, lietuviešu un igauņu bija paredzēts pārvietot uz okupētajiem Krievijas apgabaliem. Šajā gadījumā runa bija par tiem baltiešiem, kuru «rasiskā kvalitāte» nacistiem šķita zema, un līdz ar to viņus – pretēji otriem 50 procentiem – uzskatīja par nederīgiem «pārvāciskošanai». Viņiem vajadzēja «atbrīvot vietu» vāciešiem, kurus paredzēja lielā skaitā nometināt Baltijā.» (278. lpp.)
Pat kara beigās, kad nacistu režīma dienas bija skaitītas, Hitleram nebija plānu atjaunot Latvijas neatkarību. 1945. gada janvārī Hitlers oficiāli atzina Norvēģijas neatkarību (Tēvija, 30.01.1945.). Tas gan bija visai deklaratīvi, jo vācu armija turpināja cīņas Norvēģijas teritorijā un vācu okupācijas vara nesamazinājās ne par gramu. Sabiedrotie Norvēģijas marionešu valdību neatzina, bet pēc kara Norvēģijā šīs valdības locekļus tiesāja kā kolaboracionistus. Latvijas neatkarības atzīšana nesekoja pat tik deklaratīvā formā kā Norvēģijai. 1945. gada martā laikā, kad Sarkanā armija jau bija ieņēmusi vairākus placdarmus Oderas kreisajā krastā un atradās tikai 70 kilometru attālumā no Berlīnes, SS reihsfīrers Himlers pilnvaroja SS grupenfīreru Dr. Bērendu dot latviešiem solījumu lielākai patstāvībai, lai uzturētu Kurzemes katla cīnītāju vēlmi mirt un nepadoties. 1945. gada 19. martā uzstājoties Liepājā, SS grupenfīrers Dr. Bērends reihsfīrera vārdā apsolīja nodot latviešiem «šādus darba laukus:
1. visas latviešu kultūras dzīves vadību,
2. skolu un izglītības lauku,
3. visas civilās tieslietas,
4. latviešu bankas nodibināšanu Kurzemē». (Tēvija, 20.03.1945.)
Viss pārējais palikšot vācu pārziņā! Citu plašāku solījumu nebija! Ja vēlamies būt korekti, tad leģionāriem bija jācīnās, lai pēc kara latviešu pārziņā būtu kultūras dzīves vadība, skolas un civilās tiesas. Solījums par civilām tiesām Kurzemes katlā ir vienkārši smieklīgs, jo piefrontes joslā praktiski viss bija armijas un kara tiesu pārziņā. Latviešu bankas dibināšanas solījums 19. martā arī ir smieklīgs , jo jau 24. martā ASV un Anglijas karaspēks forsēja Reinu, pārraujot Rietumu fronti.
Cik vērti vispār bija Himlera (nevis vadoņa Hitlera) solījumi, ja Hitlers par savu pēcteci nozīmēja lieladmirāli K. Dēnicu?
Taču kāpēc liela daļa latviešu, par spīti vēstures faktiem, nemitīgi atkārto, ka «leģions karoja par Latviju»?
Šī frāze ir eifēmisms. Tā tiek lietota, lai pateiktu kādu citu frāzi, kura skan ļoti briesmīgi.
Ar frāzi «leģions cīnījās par Latviju» tiek nomaskēta cita frāze – «leģions cīnījās pret krieviem».
Par frāzi «leģions cīnījās pret krieviem» nav jāstrīdas! Karoja un pat ļoti efektīgi, atstājot sarkanarmiešu līķu kaudzes savu ierakumu priekšā. Vācu Dzelzs krustu birums pār leģionāriem par to liecina. Daudzi leģionāri karoja pret krieviem, atriebjoties gan par Baigo gadu, gan arī 1944. un 1945. gadā pastrādāto. Ja tiek cildināti visi, kas cīnījās pret boļševiku diktatūru un Staļinu, tad jācildina arī leģionāri, nacionālie partizāni utt.
Tikai frāze «leģions cīnījās pret krieviem un tāpēc šo vīru priekšā ir jānoliec galvas» skan briesmīgi. Šāda frāze aizskars gan Latvijas krievus, gan krievus citviet pasaulē.
Taču, ja klusējot tiek pieņemta tāda kā aksioma «cīnīties pret krieviem nozīmē cīnīties par Latviju», tad viss ir kārtībā. Proti, visi, kas Latvijas teritorijā cīnījās pret boļševikiem un padomju varu, bija par Latviju. Tad var atkārtot aksiomas pēdējo daļu, pirmo daļu nemaz nepieminot. Tad vairs nevajag vēstures dokumentu, bet kā aksioma jāatkārto «cīnījās par Latviju».
Tikai šī nav aksioma. Nav tā, ka ikviens, kas Latvijas teritorijā nošāva kādu krievu sarkanarmieti, cīnījās par Latviju. Tikai uz jebkuru citādi domājošo iebildumiem šodienas Latvijā skan agresīva atbilde: «Tiem, kas kara laikā nostājās padomju pusē, 50 gadus bija pagodinājumi un pensijas, bet mums – leģionāriem – bija tikai pazemojumi un aizmirstība. Tagad jums ir laiks paklusēt, bet pagodinājumi pienākas mums, jo mēs klusējām 50 gadus.»
Patiesība ir tā, ka nedz tie, kas nostājas padomju pusē, nedz tie, kurus iesauca leģionā, necīnījās par Latviju. Abās frontes līnijas pusēs bija karotāji, kas ticēja, ka pēc kara Latvija atgūs neatkarību un dzīve tiks iekārtota taisnīgāk. Savukārt Latviju izglāba tie, kas, par spīti kara postam un tam, ka mūsu tautu mala divi dzirnakmeņi, veidoja ģimenes, radīja un audzināja bērnus. Šie cilvēki izglāba Latviju. Tie, kas palika Latvijā un izaudzināja to paaudzi, kas beigu beigās atjaunoja Latvijas neatkarību, tieši tie patiesi cīnījās pa Latviju, un viņu priekšā ir jānoliec galvas.