Latvijā valdības jezga ap galveno valsts aviosabiedrību atgādina abpusēju strupceļu. Kompānijas prezidents, iespējamo represiju nobiedēts, slēpjas Vācijā, bet valdības ļaudis, kuriem Valdis Zatlers atvēlēja saimniekot vien pāris mēnešus, drudžaini meklē jaunu investoru, nekonsultējoties ar lielāko privāto akciju turētāju airBaltic uzņēmumā.
Mēģināsim bezkaislīgi distancēties no jautājuma, kurš ko vēlas privatizēt, un no šķietamās vai iespējamās oligarhu ietekmes.
Nesen man iznāca no Baku (Azerbaidžāna) lidot cauri Stambulai (Turcija), kur bija jāpārsēžas lidojumam uz Rīgu. Mans mērķis nebija lidot uz Turciju. Es biju tikai tranzīta pasažieris. Taču iespēja Stambulā nobaudīt tasi īstas turku kafijas man šķita tik vilinoša, ka no tā nespēju atturēties. Mans kā tranzīta pasažiera pienesums Turcijas IKP bija aptuveni 20 eiro. Tik lielu summu es samainīju pret turku lirām. Visi mani pirkumi Stambulā bija Turcijas eksports.
Pat nelidojot uz Turciju tieši, bet izmantojot Stambulu kā tranzīta pasažieris, es ar saviem pirkumiem pozitīvi ietekmēju Turcijas ekonomiku.
Tieši tas pats notiek ar jebkuru aviotransportu. Aviācijas pasažieru plūsma dod papildu pirkumus un rada papildu valūtas ienākumus.
Savukārt – jo lielāks ir tiešo reisu skaits, jo augstāka ir dzīves kvalitāte. Tas rada gan ērtības, gan iespējas. Miljonu pasažieru apgrozījumam Rīgas lidostā ir milzīga pozitīva ietekme uz Latvijas ekonomiku kopumā. Tie ir tranzīta pasažieru pirkumi un viņu īslaicīgi braucieni līdz Rīgas centram, lai izkustinātu kājas starp lidojumiem, tie ir ārvalstu ceļotāji, kas izvēlas Rīgu kā ceļojuma galamērķi, un tie ir uzņēmēji, kas izvēlas Rīgu kā tikšanās vietu, jo šurp ir viegli atlidot gan no austrumiem, gan rietumiem.
Valstis ar attīstītu aviācijas transportu iegūst papildu labumus no transporta nozares.
Lai kā kādam tas patiktu vai nepatiktu, bet pēc dažādām uzskaites metodikām 2–5% no mūsu IKP rodas, pateicoties tam, ka te ir airBaltic, un pateicoties tam, ka airBaltic ir radījis tik ievērojamu lidojumu tīklu.
Šīs kompānijas izdzīšana no Latvijas vai izputināšana nozīmēs jaunas krīzes sākumu Latvijas ekonomikā, jo ekonomikai kopumā būs jāiztiek bez tiem pirkumiem, kurus rada aviācijas pasažieri.
airBaltic ir vajadzīga Latvijai. Vajadzīga mums visiem. Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai ir svarīgi aviācijas pasažieru pirkumi un savienojumu ērtības, nevis procentu sadalījums uzņēmuma īpašnieku struktūrā.
Taču tieši akcijas un to sadalījums ir daža laba ministra galvenais dzinulis.
Tikai savulaik valdība piekrita tik verdziskam līgumam, ka tagad vien atliek noplātīt rokas. Atcerēsimies, kā izveidojās uzņēmums.
airBaltic tika izveidots 1995. gadā, kad kopā ar Banku Baltija bankrota dzelmē nogrima Latvijas aviolīnijas. Tad, veidojot jauno aviosabiedrību, Latvijas valdība, lai pierunātu aviokompāniju SAS ienākt Latvijā, piekrita tik verdziskiem un valsti pazemojošiem noteikumiem, kādi nav iedomājami civilizētā sabiedrībā. Valsts oficiāli piederošie 52,6% atbilstoši akcionāru līgumam ir tīrākā fikcija. Visa vara un ietekme tika atdota vienam pašam – labajam – investoram SAS, bet tie, kas parakstīja šo līgumu, atļāva Latvijas valsti pazemot. Kāpēc SAS neieguva 100% kontroli, bet noslēdza tik dīvainu līgumu ar tā laika Latvijas valdību? Tāpēc, ka Latvijas valdībai Bankas Baltija izraisītās krīzes dēļ nebija naudas, bet SAS bija ieinteresēts uzrādīt fiktīvus, valstij it kā piederošus procentus, lai airBaltic paturētu nacionālās aviosabiedrības statusu un tas ļautu lidot uz NVS valstīm.
2008. gadā, kad sākās krīze un šķita, ka kopā ar Latvijas valsts un Parex defoltu pa burbuli aizies arī nacionālā aviosabiedrība, SAS pacēla cepuri un novēlēja airBaltic laimīgi doties pa skuju taku. Lietuvas aviācija līdzīgu novēlējumu arī burtiski izpildīja, bet airBaltic vadība spēja krīzes laikā palielināt tirgus nišu. Tagad uzņēmums jau ir kārdinošs kumoss starptautiskajiem spekulantiem, bet starptautiskie spekulanti (investori) zina, kā motivēt Latvijas valdību.
Tikai problēma ir tā, ka valstij neizdevīgos un Latviju pazemojošos noteikumus, kas ir ierakstīti akcionāru līgumā un bija domāti SAS pievilināšanai, tagad savā īpašumā ieguva SIA Baltijas aviācijas sistēmas.
Kā Latvijā jau ir pierasts, lielākie biznesa konflikti norisinās kriminālprocesu plaknē, iesaistot KNAB, ministrus un vīrus melnās maskās. Taču – sākt biznesa karu ir viegli, bet labuma no tā beigu beigās nebūs nevienam, nedz konfliktā iesaistītajiem, nedz mums, visiem pārējiem.
Latvijas valdībai, ja tā nevēlas lobēt plašākai sabiedrībai nezināmus starptautiskus spekulantus, bet vēlas attīstīt aviāciju, ir jāspēj atrast kopēja valoda ar airBaltic privātajiem akcionāriem.
Ja tas netiks netiks izdarīts, bet uzņēmums tiks izputināts, tad mēs zaudēsim ne tikai lidojumu ērtības, bet arī valsts kļūs par 2–5% nabagāka.