Elita Veidemane / Viedokļi

«Man pabalsts nav vajadzīgs. Es neesmu trūkumcietējs vai ubags,» mierīgi, bez uzspēles atbild Ādolfs Rubiķis, kad viņam pajautāju, vai viņš ir izmantojis likumā noteiktās iespējas saņemt vienreizēju pabalstu, ja ir nācies pamest dzīvesvietu pēc denacionalizācijas.

«No kurienes tu ņem naudu? No tumbočkas!» draudzīgi smiedamies, ebreju anekdoti stāsta Josifs Korens, kaut kādas «antifašistiskās» organizācijas pārstāvis Rīgā, kad Latvijas TV žurnāliste Olga Dragiļeva viņu tincina par tās finansējuma avotiem.

Izmeklēšanas farss, kas vārās Borisa Ņemcova slepkavības lietā, ir tikai viens gabaliņš Krievijas politiski vēsturiskajā puzzle game (atjautības spēle, kurā no simtiem mazu fragmentiņu jāsaliek viss attēls), ar kuru tā izklaidējas gadsimtiem, ieliekot tajā arvien jaunus melu un puspatiesību sižetus.

«Es netaisos karot, lai aizstāvētu visādu miljonāru privātīpašumus! Visa Latvija jau tāpat nopirkta, šitā valsts ir nožēlojama. Lai karo muļķi, es braukšu prom, ja te ienāks krievi, vot,» četru jaunu cilvēku kompānijā viens skaļāks pauda savu nostāju. «Es gan iešu par medmāsu,» nopietnā balsī iebilda meitene. Vēl kāds ieņirdza: «Tu, «medmāsa», vispār zini, kā plāksteri uz tulznas uzlīmēt?» «Un ko tu te dakterēsi? Varonīgos deputātus, kas sen jau būs uz laukiem aizbēguši? Da nafig, es arī braukšu prom, nav jēgas pretoties,» punktu pielika ceturtais jauneklis.

2008. gadā Borisu Ņemcovu intervēju pirmoreiz: viņš bija atbraucis uz Rīgu, lai prezentētu savu grāmatu Dumpinieka grēksūdze, kas iznāca latviski. Ar Borisu bija viegli sarunāties: atvērtība un intelekts radīja ap viņu tādu kā uzticamības lauku, un bažas par to, ka slavenais Krievijas opozicionārs varētu būt augstprātīgs vai pārgudrs, izgaisa kā nebijušas.

«Nejaušības dēļ mēs kļuvām par pirmajiem, kas ar savām asinīm aiztur Maskavas ordu, šo mēri, kas rāpo mūsu visu virzienā. Bet pirmā varēja būt arī Latvija. Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai mūsu karš, tas notiek Eiropā un pasaulē,» teic Larisa Artjugina, radošās apvienības #Babilon’13 kinorežisore, kas iebraukusi Latvijā, lai sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli parādītu savas filmas par Ukrainas notikumiem: par Maidanu un karu valsts austrumos, par bīstamību, ko pasaulei rada Kremļa agresori. «Paldies, ka jums nav vienalga,» viņa pateicas tiem, kas darbdienas vakarā atnākuši ar viņu tikties.

Visas problēmas var atrisināt, tās iesaldējot. Tā vismaz uzskata partijas Vienotība valde: tā pirmdien pieņēmusi lēmumu «iesaldēt» jautājumu par Jura Vidiņa izslēgšanu no partijas.

Cinisma un liekulības esence – tā īsumā varētu nodēvēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, kas notika aizvakar. Nodēvēt un aizmirst. Jo atcerēties ir kauns. Par to tiešām varētu arī nerunāt. Taču tajā, kas notika, parādās mūsu valdīklu būtība. Ļoti lielas daļas būtība. Un to aizmirst nedrīkst. Varbūt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām – nedrīkst.

Nav produktīvi cepties par savādībām Saeimas deputātu tēraudcietajā un morālskaidrajā korpusā. Zinām taču, ka deputāti ir zvērējuši uzticību Latvijai un solījušies ievērot tās likumus, tas nozīmē, ka viņi to arī sāks darīt, tāpēc jau nevajag viņiem to atgādināt ik pēc pusgada. Un katrs deputāts taču ir cilvēks, kam ir, piemēram, savs viedoklis, sava izklaides sistēma vai rīta rituāls attiecībās ar sievasmāti. Tāpēc liksim mierā tos, kuri tikai vēlētāju kaprīzes dēļ pilnīgi nejauši tapuši par tautas kalpiem.

«Laikam jau nomirs dabīgā nāvē,» atceros, kā pērn, stāvēdams blakus ugunskuram, kas bija iedegts pie Saeimas nama, noteica kāds kungs, acīmredzot domādams par ikgadējiem janvāra pasākumiem, kas tiek rīkoti, pieminot Latvijas neatkarības aizstāvju barikādes – vienu no unikālākajiem notikumiem Eiropas jaunāko laiku vēsturē.

«Ir tikai viens pareizais viedoklis – mūsējais. Visi pārējie viedokļi ir nepareizi, tātad – mums naidīgi un iznīcināmi,» tā savulaik deklarēja komunisti un viņu vadonis Staļins. Ja kāda uzskati mazliet novirzījās, tas automātiski kļuva par tautas ienaidnieku, jo tautai vajadzēja domāt atbilstoši valdošajai ideoloģijai, bet novirzes no normas traucēja virzīties uz pilnīgu un galīgu komunisma uzvaru.

«Tāpēc LV dzīvot ir riebīgi: auksts, netīrs un muļķi visapkārt,» pēc iznīcinošas kritikas, kas vērsta pret bijušo dzīvesvietu un tās iedzīvotājiem, uzsverot, ka sabiedrības lielākā daļa ir diletanti, interneta vietnē secina kāda anonīma «rakstniece» («rakstnieks»?), vēl piebilstot, ka Latvijā nedzīvojot jau sen. Tad gribas teikt: un paldies dievam, ka nedzīvojat!

Kad Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja Maskavu, lai, nomaļā Ļeņina mauzoleja tribīņu stūrī iebīdīta, varētu vērot tā dēvētās uzvaras dienas parādi, daudzi politikas vērotāji aizgūtnēm gavilēja par lēmumu doties uz Krieviju, sak, kādu drosmi un diplomātijas uzvaru nodemonstrējusi mūsu valsts prezidente!

Ziemsvētki esot brīnumu gaidīšanas laiks. Tiešām, kurš gan negribētu ielikt plaukstā brīnumu, piemēram, negaidītas laimes izskatā – raugi, paveras vārtiņi, un pa tiem ienāk baltmāmiņa un piedāvā izvēlēties skaistāko, mirdzošāko un lielāko laimes pakavu.

Kad pie auss rībina bungas, skaidrs, ka nedaudz tālāk kāds klusiņām zāģē galda kāju, lai pēc kāda laika tas ar blīkšķi sagāztos. Tāda sajūta radās, kad Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar absolūti ģeniālo priekšlikumu: ieviešot atklātības principus, valdības ārkārtas sēdē izskatīt sagatavotos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pedagogu algu publiskošanu. Sašutuma un protesta saucieni mijās ar piekrītošu murdēšanu, un šis bungu rībināšanas troksnis aizlipināja ausis, lai nedzirdētu ko citu – galda kāju zāģēšanu.

«Lai lasās prom no Saeimas, ja nespēj strādāt!» – skarbi izteicies kāds interneta rakstonis, vērtējot deputāta... Jā, kura deputāta rīcību?

«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latviete. Illarions Girss ir krievs. Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta dzejniece Andra Manfelde.

Nolēmu veikt socioloģisku pētījumu. Pastaigājoties ar suni, ieraudzīju divus autobusa pieturā kluknošus sezonas darbu strādniekus un pajautāju: kādas TV reklāmas iespaidā viņi pērk plastmasas divlitrenes, kurās iepildīts tā dēvētais alus.

Kādam centīgam un talantīgam grāmatvedim svētkos pasniedza ordeni. Visi, kas bija vismaz kaut ko dzirdējuši par šo grāmatvedi, sadalījās divās daļās.

Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.

«Vēlēšanu farss okupētajā Austrumukrainā ir kārtējais pliķis Eiropas un Rietumu brīvajai sabiedrībai,» savā tviterkontā raksta Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (Vienotība).

«Oi, kruta, var jau nopirkt Helovīnam visādus pričindālus,» priecīga un lietišķa ir jauna sieviete, aplūkojot ķirbjveidīgas izpriecu lietiņas un uzrunājot savu pavadoni. Abi, klīstot pa kādu lielveikalu, ir nopietni apstājušies pie stenda, kas piesaista ar Helovīna krāsām.