Bens Latkovskis / Viedokļi

Pirms nu jau vairāk nekā simts gadiem Krievijas revolūcija pasauli satricināja tā, ka pārējā cilvēce vēl ilgi nespēja attapties. Ar komunistiem baidīja bērnus. Tagad komunistiskā ļaunuma impērija, kā PSRS savulaik nosauca ASV 40. prezidents Rolands Reigans, sen kā aizslaucīta vēstures mēslainē, un izaugusi vesela paaudze, kura par tās kādreizējo eksistenci zina tikai pēc nostāstiem. Tāpēc nav brīnums, ka kādreizējā antikomunisma citadelē – ASV zem BLM kustības karogiem briest jauna kreiso radikāļu revolūcija.

Otrdien agri no rīta Latvijas premjers Krišjānis Kariņš labākajās ASV prezidenta Donalda Trampa tradīcijās ierakstīja sociālajā vietnē “twitter”: “Ir panākta vienošanās starp 27 dalībvalstīm par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu! Latvijas ekonomikai nākamos 7 gados būs pieejami vairāk nekā 10 miljardi eiro.”

“Šodienas budžeta komisijā “Attīstībai/Par” kārtējo reizi parādīja, ka bija, ir un būs par azartspēlēm gan Rīgā, gan reģionos! Ar M. Bondara gādību tika izgāzts likumprojekts, kur 2. lasījumā bijām iebalsojuši pašvaldību daudz lielāku teikšanu par spēļu zāļu slēgšanu savās teritorijās.” Šādu ierakstu sociālajā vietnē “twitter” 15. jūlijā ievietoja viens no JKP līderiem Gatis Eglītis.

Aizvadītās nedēļas svarīgākais politiskais notikums bija Tērbatas ielas pārvēršana par gājēju ielu. Pagaidām gan tikai uz mēnesi. Kāpēc šis šķietami tikai pilsētvidi ietekmējošais pasākums manā skatījumā ieguvis tik būtisku politisko dimensiju, ka to uzskatu par nedēļas svarīgāko notikumu? Tāpēc, ka tieši ar šo pasākumu ir sācies Rīgas domes (RD) vēlēšanu maratons, kurš noslēgsies 29. augustā. Tas šobrīd ir nozīmīgākais RD vēlēšanu kampaņas elements, kurš iezīmē iespējamo Rīgas attīstības vektora maiņu, un kuru cenšas privatizēt viens konkrēts politiskais spēks.

Jaunais 21. gadsimts, tāpat kā 20. gadsimta sākums, iesācies ar paaugstinātām prasībām pret sociālo taisnīgumu, vienlīdzību un cilvēcisku cieņu vienam pret otru. Šīs prasības ir pašsaprotamas un cilvēkam raksturīgas. Diemžēl šī cilvēku dabiskā tieksme pēc taisnības kādā brīdī sāk šķist tik aizraujoša, mērķis tik tuvs un viegli sasniedzams, ka cilvēki sāk zaudēt veselo saprātu un tiek ierauti revolucionārā skurbulī. Pirms simts gadiem kreisie radikāļi ieguva varu Krievijā un 70 gadus terorizēja visu pasauli ar idejām, uz kuru altāra upurētas desmitiem miljonu cilvēku dzīvības. Tagad esam liecinieki tam, kā kreisie radikāļi cenšas sarīkot savu “piekto gadu” ASV.

Uzreiz pēc tam, kad tika publicēti aģentūras SKDS pēc LTV un “lsm.lv” pasūtījuma veiktās Rīgas domes (RD) vēlēšanu aptaujas rezultāti, sociālajos tīklos parādījās neizpratnes pilni jautājumi – kāpēc tai partijai tik daudz, kāpēc tai tik maz? Kas par tiem vispār balsos? Citiem vārdiem, kas tie par nejēgām, kas piedalījušies šajā aptaujā un tik aplamas atbildes devuši. Vai tad tiešām nav skaidrs, ka vienīgā īstā un pareizā partija ir (ierakstīt vēlamo).

Valdībā iezīmējušās domstarpības. Kā parasti, par naudu. Naudu vajag vienmēr. Jo vairāk, jo labāk. Jautājums vienīgi – kur to ņemt? Par to arī strīds.

Pirms gada sēdēju Saeimas viesu sektorā un telpā ienāca toreiz vēl prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Viņš bija manāmi apmulsis, varbūt pat bikls. Ar visiem, kas sēdēja pirmajās rindās, viņš tā garlaikoti sarokojās. Arī ar mani. Lāga vīrs, tāds bija pirmais iespaids. Nevarētu teikt, ka viņā bija jaušama enerģija un degsme rīkoties. Drīzāk gurda vienaldzība pret apkārt notiekošo. Ja ir vēlme, tad to var arī interpretēt kā viedu pacelšanos pāri visam pasaulīgajam.

Pazīstamais filozofs, LU docents Artis Svece, kura eseja “Kā Ābrams līgoja” izraisīja viļņošanos Latvijas publiskajā telpā, publicējis šīs esejas tādu kā turpinājumu – “Divas piezīmes par politkorektumu”. Šajā jaunajā esejā ir dažas interesantas idejas, par kurām vērts padiskutēt.

Portlendā (Oregonas pavalsts, ASV) vietējie revolucionāri noķēpāja, aizdedzināja un vienkārši izņirgājās par pieminekli, kuru pirms 120 gadiem uzslēja par godu alnim kā šīs teritorijas kādreizējam saimniekam. Jaunie teritorijas saimnieki savu panāca. Piemineklis ir aizvākts un tagad atrodas vietējā muzeja krātuvēs (pagrabos).

Aizvadītajā nedēļā noslēdzās potenciālo Rīgas mēru izvirzīšana, un rīt sāksies oficiālā Rīgas domes vēlēšanu kampaņa. Kā pēdējie savas pretenzijas uz Rīgas mēra krēslu izteica Ralfs Nemiro no KPV LV un Linda Ozola no Jaunās konservatīvās partijas (JKP). Līdz ar to ir iezīmējusies partiju politiskā dispozīcija pirms gaidāmajām vēlēšanām. Ko mēs tajā redzam?

Trešdien Krievijā noslēdzās nedēļu ilgais tautas balsojums par konstitūcijas labojumu (formāli tiek balsots par vienu labojumu, kas sevī ietver daudzus labojumus), kas paredz pašreizējā konstitūcijā ierakstīto Krievijas prezidenta maksimālo divu ievēlēšanas reižu skaitu sākt skaitīt no jauna pēc pašreizējā termiņa beigām 2024. gadā. Tas nozīmē, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēs likumīgi valdīt Kremlī līdz 2036. gadam.

Partijas "KPV LV" Rīgas domes vēlēšanu saraksta prezentācija ne ar ko nepārsteidza. Blāvas, pagarlaicīgas runas, jebkādu uzskatāmu materiālu trūkums un aprauts pasākuma noslēgums bez aicinājuma uzdot jautājumus klātesošajiem saraksta līderiem.

Latvijas intelektuālajā interneta izdevumā “Satori” publicēta filozofa, LU docenta Arta Sveces eseja “Kā Ābrams līgoja”. Raksts aicina uz diskusiju par to, ko darīt ar latviešu literatūrā esošiem stereotipiem, kuri lec ārā no mūsdienu politkorektuma rāmjiem.

Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmenis (64 eiro mēnesī), neatbilst Satversmei. No 2021. gada 1. janvāra likuma norma par GMI 64 eiro apmērā zaudē spēku, un Saeimai būs jānosaka jauns GMI apmērs. Satversmes tiesa atzinusi un, kas tālāk? Kāda ir šī ST sprieduma jēga un nozīme? Vai tiešām kāds tagad domā, ka Saeima, kura vēl pavisam nesen nevarēja atrast naudu pašu pirms tam pieņemtu likumu īstenošanai, tagad ar skubu metīsies palielināt GMI līdz cilvēka dzīvei cienīgam līmenim? Vai kāds Latvijā ir tik naivs? Nedomāju vis.

Valdošā koalīcija 15. jūnijā vienojās būvēt koncertzāli bijušās LKP CK ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Var jau būt, ka kaut kur kuluāros Aigars Štokenbergs vai kāds cits arī šo variantu bija piedāvājis, bet faktiski tas sabiedrībai nāca kā pēkšņs pārsteigums. Taču tas netraucēja jau nākamajā dienā šo lēmumu atbalstīt valdībai.

16. jūnijā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Rīgā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora, tēlnieka Aigara Bikšes skulptūra "Mediķi pasaulē". Oficiālajā pasākuma anotācijā teikts, ka tā radīta, lai pateiktos veselības aprūpē strādājošiem...

“Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē varas pārstāvjiem nevajag īpašas prasmes, kvalifikāciju, izdarītus darbus. Daudzus ievēl, jo viņi labi izskatās televizora ekrānos un tekoši runā. Vēlētājiem tas var radīt bēdīgas sekas,” savulaik brīdināja Li Guanjao, modernās Singapūras izveidotājs. Latviešiem ir jēdzieniski līdzīgs teiciens – tukša muca tālu skan.

“Neatkarīgā” jau rakstīja par satiksmes ministra Tāļa Linkaita saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu. Premjers stundu paaugstinātā balsī spiedis ministru atcelt autobusu pārvadājumu iepirkuma konkursa rezultātus tajās lotēs, kurās uzvarējis uzņēmums “Sabiedriskais autobuss”, kur patiesā labuma guvējs esot Leons Brandavs. Linkaits premjera spiedienam nav pakļāvies un konkursa rezultātus atcelt nedomā. Tādas gan arī nav viņa tiesības.

Kad satiksmes ministrs Tālis Linkaits intervijas laikā pastāstīja par savu saķeršanos ar premjeru Krišjāni Kariņu, biju nedaudz pārsteigts. Kāpēc Linkaits tik atklāti par šo konfliktu stāsta? Turklāt izdevumam, kurš ir klajā opozīcijā valdībai un nesaudzīgi kritizē satiksmes ministra pārstāvēto Jauno konservatīvo partiju (JKP). Varēja taču par konfliktu noklusēt, vai vismaz to pasniegt neitrālākā formā. Kāpēc strīds tik brīvi tiek iznests uz āru?

Nemieri, kas joprojām turpinās ASV, ļoti aktīvi tiek apspriesti arī Latvijas publiskajā telpā. Sociālajos tīklos norit asas, bezkompromisu verbālas sadursmes starp dažādu uzskatu piekritējiem. Var rasties pamatots jautājums – kāpēc šie notikumi tik ļoti interesē arī mūs, jo ikdienā rasu attiecību problēmas Latvijā nav īpaši aktuālas. Cilvēku ar citu ādas krāsu ir maz, nopietnu incidentu vai citu iemeslu satraukumam nav. Taču emocijas sit augstu vilni, kas liecina par dziļi gruzdošiem procesiem sabiedrības zemapziņā. Acīmredzot konflikts ir daudz plašāks par starprasu attiecībām. Tā ir atšķirīgu pasaules redzējumu sadursme.

Mēdz teikt, katram mākonim ir sava zelta maliņa. Katrai krīzei ir arī savs pozitīvais efekts. Tiek paātrināti tie procesi, kuri mierīgos apstākļos vilktos gadiem ilgi. Piemēram, sabiedrības digitalizācija, attālinātais darbs, mācības un komunikācija. Taču, tāpat kā praktiskās lietas, strauji mainās arī teorētiskā izpratne par sociāliem procesiem, tai skaitā ekonomiku.