Pasaulē pagaidām vēl slavenais režisors Alvis Hermanis sociālajās tīklos publicējis septiņus ētiskas uzvedības noteikumus JRT darbiniekiem un skatītājiem. Ne velti iepriekšējā teikumā uzrakstīju – pagaidām vēl slavenais. Hermaņa pie teātra durvīm piesistās septiņas tēzes mūsdienu inkvizitoriem skaitās nepiedodami ķecerīgas, tāpēc nav šaubu, ka viņš agri vai vēlu tiks pakļauts izslavētās izslēgšanas jeb vajāšanas “kultūras” pārbaudījumam.
Ilgi nebija jāgaida. No rīta Hermanis savas tēzes darīja zināmas pilsētai un pasaulei, pēcpusdienā cita režisore - pagaidām vēl neslavenā - Alise Zariņa labākajās Maincas arhibīskapa tradīcijās nosūtīja ziņojumu mūsdienu Romai un “Stūra mājai” vienā personā - sociālajām vietnēm, kur publicēja savas kontrtēzes. Vispirms viņa tviterī ierakstīja savu pretenziju koncentrātu, bet vēlāk jau izvērsto skaidrojumu ievietoja “facebook” lapā.
Es strikti turos pie atziņas, ka iemesls vienmēr ir viens, pārējie ir tikai iegansti. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē, ka galvenā tēze ir viena un pārējās vien atvasinājumi. Tātad galvenais, ko gribēja pateikt Hermanis, ir koncentrēts pašā pirmajā teikumā: “Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem”. Alise Zariņa uz to tviterī atbildēja tikpat koncentrēti: “Naida runa nepastāv, pastāv tikai jūtīgi cilvēki.”
Pie šīs pretstāves tad arī paliksim.
Viens iestājas par runas brīvību bez ierobežojumiem, bet otrs aizstāv šos ierobežojumus jeb cenzūru, lietojot eifēmismu - naida runa.
Uzreiz gribu norādīt, ka jautājums nav viennozīmīgs pat no ideālās demokrātijas un cilvēktiesību viedokļa, jo vārda brīvība, tāpat kā zāles, var būt gan veselību stiprinošas, gan arī inde. Viss atkarīgs no dozas. Turklāt vēlamā doza var būt ļoti dažāda atšķirīgās auditorijās. Teiksim, bērnu raidījumos ir vieni ierobežojumi, bet teātros, literatūrā un citās radošās platformās pavisam citi.
Problēmas rodas, ja vietas, kuras gadu simtiem bijušas radošās domas lidojuma inkubatori - teātri un universitātes, nonāk stingras ideoloģiskās cenzūras pinekļos, kas šo brīvās domas lidojumu pārvērš par tādu kā vistas lidojumu - maksimums līdz sētas staba virsotnei. Bet ne augstāk. Tieši pret to iestājas Hermanis. Viņš skaidri norāda vietu, uz kuru attiecas konkrētie noteikumi, - “mūsu teātrī”. Viņš neaicina publiskā televīzijā rādīt pornogrāfiju vai retranslēt Solovjova kara propagandu. Mēs nezinām, ko viņš par to domā, bet savos “noteikumos” viņš par to nerunā. Viņš runā tikai par JRT. Kā to komentē Aigars Freimanis: Pirmā izziņotā vārda brīvības sala Latvijā.
Zariņa šo Hermaņa telpas sašaurinājumu neredz. Viņa runā vispārībās. Ne tviterī, ne feisbukā viņa nerunā atsevišķi par konkrēta teātra vidi. Viņa runā, it kā Hermanis būtu izvirzījis nosacījumus itin visai publiskajai telpai. “Naida runa nepastāv, pastāv tikai jūtīgi cilvēki”. Citiem vārdiem, naida runa ir jāaizliedz visur un visās tās izpausmes. Atstāsim aiz iekavām jautājumu - kas tā tāda “naida runa” un kas ir tie, kuri to identificēs un aizliegs.
Priekšplānā izvirzās cits jautājums - kāpēc lietot šo liekulīgo eifēmismu “naida runa”, ja var pateikt skaidri un gaiši - vārda brīvība ir slikta un ierobežojama, jo, kas tad notiks, ja visi runās to, ko gribēs? Tad jau visādi atpakaļrāpuļi (progresistu leksikā “konservi” un “kartupeļi”) atļausies publiskot to, kas neatbilst “ģenerālajai līnijai”. Lai to novērstu, ir jāievieš cenzūra. Cenzūra, kura balstītos gan uz valsts struktūrām (sabiedriskajiem medijiem, projektu naudas dalītājiem), gan morālās tīrības sabiedriskajiem uzraugiem, kuri nekavējot sitīs trauksmes zvanu, ja kāds būs publiski izrunājies ne tā, kā drīkst.
Var raksties jautājums, no kurienes radušies cilvēki, kuri uzskata, ka cenzūra, vienalga kā to sauc, ir laba un atzīstama lieta, bet vārda brīvība savā dziļākajā būtībā slikta un ierobežojama? Kā gadījies, ka vārda brīvība, par kuru cīnījušies cilvēces spožākie prāti gadu simtiem, pēkšņi kļuvusi lieka un “progresīvajai” sabiedrībai nevajadzīga? Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka jaunie viedokļu līderi ir auguši apstākļos, kad par vārda brīvību nav bijusi nepieciešamība cīnīties; no tās trūkuma nav nācies ciest, un tā vienmēr skaitījusies pašsaprotama. Līdz ar to, kā pašsaprotamai lietai, tās vērtība tiek apzināta tikai tad, kad tā pēkšņi pazūd.
Feisbukā Zariņa publicējusi izvērstu pretrakstu (tas vēlāk pārpublicēts “Delfos”), kuram gan maza saistība ar Hermaņa tekstu. Hermanis iesāk: “Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem”. Uz šo precīzi formulēto nosacījumu Zariņa Hermanim kā skolotāja pirmklasniekam skaidro, kas ir vārda brīvība: “Vārda brīvība nenozīmē to, ka tevi nevar kritizēt par taviem izteikumiem, kā arī vēl mazāk vārda brīvība nozīmē, ka tu drīksti liet samazgas virsū citiem un cerēt, ka tādējādi tu izpelnīsies cieņu, apbrīnu, puķes un aizkustinājuma asaras.”
Vai tad Hermanis Zariņai vai kādam citam liedz viņu kritizēt? Vai tad viņš cer izpelnīties “cieņu, apbrīnu, puķes un aizkustinājuma asaras”, “lejot samazgas virsū citiem”? Par to, ko kāds cer izpelnīties, šajā Hermaņa tēzē vispār nav runas. No Zariņas teksta izriet, ka “puķes un aizkustinājuma asaras” ir galvenais, kādēļ cilvēki nodarbojas ar mākslu. Hermanis runā par kaut ko citu. Viņš runā par vēlmi teātrī justies brīvi un nepiespiesti, bet, ja kāds ir tik jūtīgs, ka to nevar pieņemt, tad rekomendē šādiem cilvēkiem izvairīties no teātra apmeklējuma (trešā noteikuma skaidrojošā daļā). Daži ideoloģiski izturētākie šo Hermaņa ieteikumu jau apliecinājuši.
Tviterpublikā populārā ārste (Vācijā strādājošā) Kristīne Pitkeviča: Ok, nebūs jāstāv rindā uz biļetēm. Viena problēma dzīvē mazāk.
Nikolass Andre: Gribētos redzēt, kad “viņa” teātris no skatuves slavinās Staļinu/represijas, holokostu vai 9/11 teroristus utt. Un ko tad tie visi absolūtas vārda brīvības “aizstāvji” teiks... Gribētos redzēt, ka viņš skries aizstāvēt tos no teātra, kas atklāti kritizēs naidu pret citiem.
Šajā tvītā uzskatāmi redzams, kā tiek pārbīdīti akcenti un nomainīts fokuss. Uz uzdoto jautājumu - “ko tad tie visi absolūtas vārda brīvības “aizstāvji” teiks...” atbildēšu pavisam vienkārši - “ja Hermanis no skatuves slavinās Staļinu/represijas, holokostu vai 9/11 teroristus utt.”, tad par viņu teiks - jā, kādreiz slavenais režisors galīgi nojūdzies, un uz viņa teātri nevis stāvēs rindā pēc biļetēm, bet gan tās metīs pakaļ par velti.
Citu demagoģijas metodi lieto Didzis Veinbergs, kurš atkārto Krievijas propagandistu iecienīto metodi, - jā, mēs esam sūdabrāļi un to nenoliedzam, bet visi jau tādi. Mūsu oponenti taču nav labāki: “Saprotu, progresīvie ir kancelētāji, mutes aizbāzēji un kolektīvie nospārdītāji, tas skaidrs un daļa taisnības tur noteikti ir. Tikai nesadomājieties, ka konservi nu ir tie, kas nodrošinās viedokļu dažādību. Nē, nodrošinās tikai savus viedokļus, par citiem arī viņi māk nospārdīt.”
Pēdējā laikā popularitāti iemantojušās publiskās ideoloģiskās “cīņas” raksturīgas ar to, ka tajās tikpat kā nekādu lomu nespēlē fakti un loģika, bet noteicošā ir piederība noteiktai ideoloģiskai nometnei. No katras nometnes skatpunkta tiek redzēts kaut kas cits. Dace Dzērve: Lasīju Hermaņa manifestu. Un tikko vēlreiz. Vienalga nesapratu, kur tur ir homofobija, rasisms, mizogīnija un viss tas, ko Zariņas kundze viņam pārmet. Laikam esmu neattapīga.
Nē, Dzērves kundze! Jūs neesat neattapīga, jūs vienkārši neesat vēl “izaugusi” līdz līmenim, kad pēkšņi parādās spējas uz sērkociņu kārbiņas etiķetes saskatīt velnišķīgo Trocka profilu. Vajag tik rūpīgāk ieskatīties, kā to prot darīt šajā ziņā talantīgā Zariņas kundze. Un attiecīgi ziņot, kur pienākas.
******
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
