Ar vēsturnieka Venta Zvaigznes polemisko rakstu “Gabrāna asmens, jeb Hermaņa analīze bez lieku būtību ieviešanas” šonedēļ sācis darboties, kā viņi paši norāda, “tīmekļa žurnāls, kas apvieno Latvijas konservatīvos domātājus”, – “telos.lv”. Kā šim saziņas resursam izdosies attīstīties pagaidām pāragri spiest, bet jau pati šādas ievirzes izdevuma parādīšanās uzskatāma kā apsveicama jauna laikmeta iezīme.
Līdz šim interneta vidē dominēja idejas, kuras mūsu platuma grādos pieņemts dēvēt kā kreisi liberālas vai kreisi radikālas. Tāpēc jebkura atšķirīgas ievirzes portāla parādīšanās jāvērtē atzinīgi kaut vai tāpēc, ka šādi izdevumi dažādo mūsu sociālo vidi, bet dažādība ir jebkuras ekosistēmas veselīgas attīstības priekšnoteikums. Savukārt vienas kultūras (idejas) dominante izraisa vispārēju degradāciju, kā mēs to redzam autoritārās sabiedrības, kur publiskajā telpā dominē tikai viens - pareizais - viedoklis. Jo vairāk būs šādu izdevumu; jo daudzveidīgāki viedokļi gūs plašāku skanējumu, jo labāk sabiedrībai kopumā.
Jāatzīst, ka konservatīvā doma ilgu laiku Latvijā un arī citur pasaulē atradās pabērna lomā. Cilvēces spožākie prāti zīmēja kārtējās gaišās nākotnes “Saules pilsētas”, kur valdīs taisnība un vienlīdzība, kur nebūs apspiesto un ļauno, kur būs mūžīgs miers un nebeidzama laime. Šie cilvēces mūžīgie ideāli vienmēr ir piesaistījuši domātājus, un sapņi par tiem bijuši pasaules reliģiju pamatā - atcerēsimies Budas Nirvānu un judeokristietības Ēdenes dārzu. Arī tādu kvazireliģisku ideoloģiju pamatā kā marksisms-ļeņinisms ar visiem tā jaunāko laiku atvasinājumiem.
Lai dažādi marksisma atvasinājumi nesavārītu kārtējās ziepes, ko, kā liecina vēsture, tie lieliski prot darīt, un sabiedrībā saglabātos vēlamais līdzsvars, nepieciešams atsvars - konservatīvā domā. Tā kā konservatīvisma jēdziens ilgāku laiku ticis dažādi marginalizēts, mēģināsim noskaidrot tā dziļāko būtību. Sāksim ar konservatīvisma galveno stūrakmeni - cieņu pret institūtiem, kuri sevi ir pierādījuši cauri laikiem.
Šo ideju precīzi definē profesors Juris Rudevskis: “Neviens no mums nepiedzimst un neuzaug tukšā vidē kā izolēts indivīds, kuram viss būtu jāsāk no nulles. Gluži otrādi: mēs saņemam bagātīgu garīgu un intelektuālu mantojumu - zināšanas, idejas, vērtību atziņas - kuru ir iekrājušas iepriekšējās paaudzes. Protams, mums nav obligāti jāpiekrīt visam, ko teikuši mūsu senči un skolotāji - nebūt ne! Runa ir par attieksmi: konservatīvais cieņpilni uzklausa un apdomā priekšgājēju teikto un, ja tam nepiekrīt, tad paskaidro, kādēļ. Savukārt t.s. liberāļu attieksme ir pretēja: nicinājums un noraidījums. Viņi vēlas sākt visu no tīras lapas, it kā pirms viņiem nekas vērtīgs nebūtu ne pateikts, ne izdarīts.”
Apstāklī, ka kāds visu vēlas sākt no “tīras lapas”, nav nekas slikts vai nosodāms, bet jāsaprot, ka šāda pozīcija rada konfliktus, starp kuriem paaudžu konflikts ir viens no redzamākajiem, jo jauniem cilvēkiem ir raksturīga pārliecība, ka līdz viņiem viss ir darīts nepareizi, muļķīgi, netaisnīgi un negodīgi. Tagad nāksim mēs, un visu labosim. Doma, ka arī iepriekšējās paaudzes ir kaut ko darījušas, lai pasaule būtu labāka, taisnīgāka un gudrāk iekārtota, prātā kaut kā neienāk. Tie vecie sakārņi, kartupeļi, konservi un būmeri ir bijuši neaptēsti auni jau kopš dzimšanas. Apmēram tāpat kā tad, kad skatāmies uz senām, vēsturiskām celtnēm, tad gluži neviļus iedomājamies, ka tās ir bijušas senuma skartas, aplupušas jau uzbūvēšanas brīdī.
Būtu muļķīgi prasīt no jauna cilvēka padzīvojuša cilvēka pieredzi. Problēmas rodas, kad šī pieredze tiek pasludināta par nevajadzīgu, muļķīgu un ignorējamu. Kaitīgu. Mēs paši labāk zinām, kas un kā ir jādara. Ok, būmer, pastāvi pie ratiem, kad gudrais, stiprais un enerģiskais nāk. Nav noliedzams, ka jaunībai piemīt daudz vairāk spara un gatavības riskēt. Es pats 19 gadu vecumā brālēna kāzās Latgalē uzkāpu augstākā apkārtnes ozola pašā galotnē un pie tās piesitu kāzu karoga kātu. Kad nesen biju tajās vietās, neticēju savām acīm, ka varēju tik augstu uzkāpt un šo karogu pie koka galotnes piestiprināt. Skaidrs, ka tādas lietas var izdarīt tikai jaunības dullumā.
Jaunības “dullums”, bezbailība un neprātīgās idejas, bez šaubām, ir nozīmīgs sabiedrības attīstības motors. Taču šim revolucionārajam dullumam nepieciešama arī bremžu sistēma. Tādi kā grafīta stieņi atomreaktorā, kurus iegremdē, kad nepieciešams reakciju palēnināt, lai nenotiek tas, kas notika Černobiļā. Šo grafīta stieņu funkciju veic sabiedrības konservatīvā daļa.
Kā tas darbojas praksē, mēs uzskatāmi varējām vērot 2015. gadā, kad sāka vērsties plašumā tā saucamā migrantu krīze. No sākumā kreisie radikāļi asi uzbruka katram, kas uzdrošinājās apšaubīt “atvērto durvju” politikas pareizību. Tika palaistas kampaņas (ne jau par pliku velti) - arī es bēgtu - un tamlīdzīgi. Taču reaktorā (sabiedrībā) kāpa temperatūra, un tajā tika iegremdēti grafīta stieņi (konservatīvisma bremzes). Tagad par “atvērto durvju” politiku vairs nerunā. Arī BLM kustība zaudējusi sākotnējo enerģiju, taču par to šoreiz nerunāsim. Tas ir tālu, bet mūs interesē pašu mājās notiekošais.
Alvja Hermaņa publicētie ētiskie noteikumi Jaunajam Rīgas teātrim, izdevuma “telos.lv” parādīšanās un konservatīvās pārliecības pakāpeniska iziešana no nišas, par kuru jākaunas, jāvērtē kā neapšaubāma mūsu sabiedrības veselības pazīme šajā kreisuma pandēmijas laikā. Iepriekšējā rindkopā uzrakstīju, ka par citām, tālām zemēm nerunāsim, bet šorīt jau atkal BBC ziņo par jaunu šī kreisuma vīrusa izraisītu ekscesu. Šoreiz tam par upuri kritis kāds mūsu pusē mazzināms britu sabiedrisko attiecību uzņēmuma vadītājs (turienes Stendzenieks) Gordons Bītijs, kurš neuzmanīgi bija atļāvies sociālajā vietnē “LinkedIn” publicēt darba sludinājumu ar tekstu: “mēs nepieņemam darbā melnos, gejus, katoļus. Mēs pieņemam talantīgus cilvēkus, un mums vienalga viņa ādas krāsa, seksuālā orientācija vai reliģiskā piederība.”
Ar šo ierakstu pietika, lai kreisās, ar “vajāšanas kultūras” ieročiem bruņotās aprindas celtos karagājienā pret cilvēku, kurš pirms 40 gadiem šo uzņēmumu izveidojis un visus šos gadus vadījis. Lai uzņēmums ar visiem tā darbiniekiem netiktu parauts dzelmē, Bītijs atvainojās par savu nodarījumu un steigšus atkāpās. Var jau pārmest Bītijam kaut kādu ētisko normu pārkāpumus, bet viss šis pārspīlētais jūtīgums jau sāk ieņemt ļoti neveselīgu raksturu. Laiks reaktorā iegremdēt konservatīvisma grafīta stieņus. Izdevums “telos.lv” ir viens no šiem stieņiem. Lai veicas!
