Bens Latkovskis / Viedokļi

Aizvadītajā nedēļā galvenais notikums valstī bez šaubām bija Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Tās pagāja bez lieliem pārsteigumiem, taču vismaz viens no šo vēlēšanu dalībniekiem izpelnījās pastiprinātu sabiedrības, tātad arī tviterpublikas uzmanību. Runa ir par Rīgas mēra kandidāti no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Lindu Ozolu.

Lai arī Rīgas domes (RD) vēlēšanas beigušās it kā bez īpašiem pārsteigumiem, tomēr daži jāpiemin. Pirmkārt, šo vēlēšanu zemā aktivitāte. Tā gan bija sagaidāma, ņemot vērā apātisko noskaņojumu tradicionālo “Saskaņas” vēlētāju vidū. 2017. gadā par S/GKR bloku nobalsoja 127 tūkstoši vēlētāju, bet šogad par dažādām bijušās koalīcijas atlūzām kopā uz pusi mazāk – 66 tūkstoši. Taču galvenais vēlēšanu pārsteigums bija partijas “Progresīvie” triumfs.

Gandrīz jebkuras vēlēšanas tiek pasludinātas par “izšķirošām”, “vēsturiskām”, par “lūzuma punktu” attīstībā. Patiesības labad jāsaka, ka šīs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas par “vēsturiskām” un “izšķirošām” sauc vien atsevišķi šajās vēlēšanās iesaistīti politiķi vai viņiem pietuvinātas personas. Kopumā tās notiek visai vienmuļā, no politisko kaislību viedokļa pat garlaikotā gaisotnē, jo asa politiskā plūkšanās izpaliek. Viss šķiet pamatvilcienos jau izšķirts.

TV24Rīga rīkotajās Rīgas mēru kandidātu debatēs izraisījās ļoti zīmīgs dialogs starp raidījuma vadītāju Armandu Puči un NA/LRA apvienotā saraksta līderi Eināru Cilinski. Runājot par sabiedriskā transporta nākotni Rīgā, Cilinskis saka: “Mums būs nepieciešamas vairāk sabiedriskā transporta joslas un satiksmes plānošanu, lai padarītu šo sabiedrisko transportu ātrāku.” Puče viņu nekavējoties pārtrauc, jautājot: “Einār, kā?...Nu kā, vairāk joslas? Kā? ...No kurienes tās joslas?

Turpinās politiskā krīze Baltkrievijā un tuvojas ārkārtas Rīgas domes vēlēšanas. Izrādās, ka pastaigāties pa to politiskā cinisma taku, kuru iepriekšējā nedēļā sāka iestaigāt mūsu politiskās kultūras veterāne Sandra Kalniete, aizvadītajā nedēļā iepaticies arī citiem politiķiem. Ja jau Kalniete var atļauties darīt to, kas it kā nepiedien, tad – vai es/mēs sliktāki? Protams, ka nē.

Rīgas domes deputātu kandidāte Agnese Logina savā aģitācijas rullītī norāda uz dzimumu nevienlīdzību Rīgas ielu nosaukumos. Rīgā esot tikai četras ielas, kuras nosauktas reālu vēsturisku sieviešu vārdos – Aspazijas bulvāris (pašā centrā), Mirdzas Ķempes, Martas Rinkas un Annas Sakses ielas. Logina nosauc arī tās sievietes, kuras būtu pelnījušas, bet kuru vārdos ielas nav nosauktas – Marija Leiko, Klāra Kalniņa, Mērija Grīnberga, Lūcija Garūta.

Nupat izglītības ministre Ilga Šuplinska nobēra ļaužu priekšā kārtējo verbālo pērļu kaudzi. Runājot par sporta attīstību Latvijā (sports atrodas izglītības ministrijas pārraudzībā), viņa teica: “tas pats futbols. [...] manis pēc šāds sporta veids... Nevaru teikt, ka varētu nebūt, bet uzskatu, ka tas nav manā redzes lokā svarīgs”. Futbola aprindās šāds izteikums izsauca pamatotu šoku. Galu galā futbols ir pasaulē populārākais sporta veids, un, ja atbildīgā ministre pauž tādas idejas, tad...

Piektdien Piņķos, blakus Jūrmalas šosejai tika atklāts kārtējais lielveikals, kuru paši iepirkšanās centra īpašnieki savās preses relīzēs lepni dēvē par “Baltijā lielāko “outlet” ciematu”. Lūk, kā šo veikala atklāšanu ar neslēptu sajūsmu apraksta izdevums “Delfi”: “Sanākušo vidū bija ne mazums pašu mājās zināmu seju – eksprezidenta Valda Zatlera kundze Lilita, pavārs Mārtiņš Rītiņš un daudzi citi, taču lielāko apmeklētāju plūsmu veidoja vienkāršie pircēji no tuvām un tālām zemēm – “Delfi” reportieris Edgars Bāliņš tiešraidē no ciemata pauda, ka visapkārt dzirdamas vismaz deviņas dažādas valodas, bet latviski runājis vien retais. Kādi ļaudis pagodināja lielo (sic!) notikumu, skaties fotogalerijā”.

Aizvadītās nedēļas nogale Baltkrievijā bija nozīmīgiem notikumiem pārpilna, taču divi, viens otru papildinoši, droši ļauj teikt, ka Lukašenko ēra Baltkrievijā ir beigusies. Viens – grandiozā protesta (atbrīvošanās svinību?) demonstrācija Minskas centrā, kurā pēc dažādām aplēsēm piedalījās vairāki simti tūkstošu uzvaru svinoši cilvēki. Otrs – daudz nepatīkamāks. Runa ir par aģentūras “Associated Press” izplatīto video materiālu, kurā skaidri redzams, ka bojā gājušais Aleksandrs Taraikovskis tiek nošauts tiešā trāpījumā ar paceltām, pilnīgi tukšām rokām. Līdz ar to Baltkrievijas bijušais prezidents (kā Lukašenko nosauca Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs) ir vienkārši noziedznieks ar asinīm uz rokām. Turklāt bez diskusijām. Citiem vārdiem, “game is over”.

Pirms kāda laika rakstīju par Portlendas aļņa dedzināšanu, BLM kustību un “nevēlamo” statuju gāšanu ASV. Toreiz mana attieksme pret šīm ielu aktivitātēm bija, maigi sakot, skeptiska. Tagad, kad Baltkrievijā notiek masu protesti pret vēlēšanu nozagšanu un brutālu Lukašenko teroru, es nepārprotami esmu protestētāju pusē bez visādām piebildēm, ka “viss tur nav tik viennozīmīgi”. Ar ko atšķiras abas šīs protesta kustības, kuras vienā gadījumā liek man tās nešaubīgi atbalstīt, bet otrā raudzīties uz tām ar ļoti, ļoti lielu piesardzību.

Vakar Rīgā pie Baltkrievijas vēstniecības notika pikets pret Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu viltošanu un režīma brutālu izrēķināšanos ar tiem, kuri nevēlas samierināties ar vēlēšanu nozagšanu un izgājuši ielās. Pilnībā atbalstu piketa dienas kārtību, lai gan pēc manas pārliecības piketēt vajadzētu arī pie Latvijas Ārlietu ministrijas vai Ministru kabineta. Kāpēc?

Iesākumā kāda vispārēja atziņa. Katram sociālajam tīklam ir savas pieklājības normas. Tviteris skaitās viena no “inteliģentākajām” vietnēm. Teiksim, “Instagram” platformā pašslavināties ar bildēm no kūrorta vai uzbāzties ar reklāmām skaitās pieņemami, taču tviterī tas jau ir ārpus smalkā stila.

Protestos pret nozagtajiem Baltkrievijas prezidenta velēšanu rezultātiem jau izlijušas asinis. Izskanēja ziņas par kādu bojā gājušo, kuras, par laimi, neapstiprinājās. Taču režīma sargu brutalitāte pasauli šokējusi. Vaina par notikušo vardarbību pilnībā gulstas uz diktatora Lukašenko pleciem. Viņa izvērstais terors pret savu tautu pēcvēlēšanu vakarā un naktī iznīcinājis pēdējās varas leģitimitātes paliekas.

Piektdien Iecavas kultūras namā notika pašvaldību seminārs “Skats no malas uz pašvaldībām. Pārmaiņas 10 gados”, kur arī man bija gods uzstāties. Lūk, manas runas rakstiskā versija Kā ir mainījies pašvaldību kopējais tēls un ietekme Latvijas sabiedriski politiskajā telpā? Aizvadītajā desmitgadē pašvaldību tēls ir attīstījies divos, it kā pretējos virzienos. No vienas puses Latvijas reģioni ir kļuvuši ievērojami sakārtotāki un vizuāli sakoptāki. Teorētiski tam vajadzētu uzlabot pašvaldību prestižu, palielināt to kopējo svaru un ietekmi. Taču praksē tā nav noticis. Drīzāk otrādi. Arvien retāk dzird pašvaldību konsolidēto viedokli, kas rada iespaidu, ka pašvaldības kopumā kļuvušas vājākas. Kāds tam ir iemesls?

Viktors Peļevins neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem, ja ne pats izcilākais mūsdienu krievu rakstnieks. Kārtējā Peļevina grāmatas iznākšana ir gaidītākais notikumiem krievvalodīgās literatūras pasaulē. Viņa 2019. gada garstāstu “Vieglo pieskārienu māksla” kritika vērtēja kā literāri neviendabīgu (taču ne kā neizdevušos), taču vienlaikus atzina filigrāno laikmeta zīmējumu. Piedāvāju dažus fragmentus no šī romāna.

Svētdien, 9. augustā Baltkrievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Savas valdīšanas 26 gados pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko ir pieredzējis daudzas vēlēšanas, un, lai arī visādi gājis, viņš vienmēr izgājis sauss no ūdens, jo arī Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK) jau kopš 1996. gada nemainīgi vada Lidija Jermošina, kura savu darbu pieprot labi. Lukašenko vienmēr ir uzvarējis ar 76% un vairāk balsu. Taču šoreiz kaut kas aizgājis ne tā.

Tieslietu ministrija (TM) izrāda drudžainu aktivitāti nekustamā īpašuma nozares reformēšanā. No vienas puses tiek piedāvāts atbrīvot cilvēkus no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) primārajam mājoklim, no otras, būtiski (vairākkārtīgi) palielināt šo īpašumu kadastra vērtības. Taču šajā “reformēšanas” kārē ir viena nianse. TM padotībā ir Valsts zemes dienests, kas nosaka kadastra vērtības, bet tai nav teikšanas par nodokļu iekasēšanas kārtību. Līdz ar to TM var paaugstināt kadastra vērtību, bet nevar nevienu atbrīvot no NĪN nomaksas.

Plaši tika apspriests ārsta Uģa Gruntmaņa lēmums braukt prom no Latvijas un atgriezties darbā ASV. “Taisnība, atkal dodamies prom. Dartmouth ir viena no ASV izcilākām jeb Ivy līgas universitātēm. Ir milzu paradoks, ka pasaules izcilākās universitātes un slimnīcas mani pieņem, bet RSU, LU, Stradiņiem manas kvalifikācijas par zemām:)”, tviterī ierakstīja Gruntmanis.

Divas valdošās koalīcijas partijas – “Vienotība” un “Attīstībai/Par!” virza grozījumus “Tiesībsarga likumā”, kuri paredz ierobežot viena cilvēka tiesības ieņemt šo amatu uz vairāk nekā diviem piecu gadu termiņiem. Pašreizējam tiesībsargam Jurim Jansonam otrais amata termiņš beidzas nākamgad, un, lai ko stāstītu šo grozījumu iesniedzēji, viņu vēstījums ir skaidrs un nepārprotams – tāds tiesībsargs, kāds ir Jansons, mums nav vajadzīgs.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš patlaban bauda atvaļinājumu, taču atpūta viņam netraucēja sociālajā vietnē “twitter” ierakstīt sasāpējušo: “Lai nepieaugtu iedzīvotāju izdevumi, mainoties kadastra vērtībām, nekustamā īpašuma nodokļa likmes jāsamazina. Tās tiks pārskatītas, pirms stājas spēkā jaunās kadastra vērtības.”

Katrs, kurš kādreiz piedalījies starptautiskās konferencēs, būs ievērojis, ka parasti uz tām ir uzaicināti daži eksperti ar augstu politisko vai zinātnisko statusu. Šie cilvēki uzstājas ar savu prezentāciju, kurai bieži vien nav nekādas saistības ar konkrēto vietu un konferences tēmu. Viņi braukā no viena pasākuma uz otru kā tādi kāzu ģenerāļi ar vienu mērķi – paaugstināt attiecīgā saieta prestižu.

Ekonomikas zinātņu doktors, kādreizējais Latvijas finanšu ministrs Valda Birkava valdībā Uldis Osis sociālajā vietnē “twitter” publicējis ierakstu: “Nesenās stīvēšanās par ekonomikas atbalsta paketi sausais atlikums: jaunajā ES 2.0 versijā katram ir iespēja tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept drošā pārliecībā, ka ECB, vai, sliktākajā gadījumā, mātišķā Vācijā gan jau beigās izpestīs.” Ieraksta tonalitāte, izmantotie vārdi (stīvēšanās, tarba, pastiept, mātišķā Vācija, izpestīs) ļauj spriest, ka Oša attieksme pret tā saukto Eiropas Atjaunotnes fondu ir visai skeptiska. Viņam tā acīmredzot ne pārāk patīk. Par to, cik šī “ekonomikas atbalsta pakete” ir laba vai slikta, nedaudz vēlāk. Vispirms paanalizēsim Oša tvītu, kurš sevī iemieso lielas Latvijas iedzīvotāju daļas redzējumu par to, kas šobrīd pasaules ekonomikā notiek.