No 7. aprīļa ārkārtas situācija ir atcelta, taču vairums ierobežojumu paliek nemainīgi. Pērn Latvija bija viena no tām Eiropas valstīm, kur pandēmijas dēļ ikdienas dzīve tiek vismazāk apgrūtināta, bet tagad esam iebraukuši pretējā grāvī – tik smags mājsēdes režīms šobrīd vairs reti kur ir.
Cilvēkos briest neapmierinātība, un viņi arvien skaļāk (cik nu skaļi latvieši to prot) sāk to izrādīt. Sociālajos tīklos un dažādās mediju platformās arvien biežāk izskan izteikumi, ka “jācer, ka vēlētāji to visu līdz nākamajām vēlēšanām nebūs aizmirsuši”.
Šeit prasās skaidra atbilde uz tikpat tiešu jautājumu - ko tieši nebūs aizmirsuši, bet, galvenais, uz kuriem šie aicinājumi tiek attiecināti? Jādomā, ka tie, kas iepriekšējās vēlēšanas nebalsoja par “Attīstībai/Par!”, savā pārliecībā par to, ka par šo spēku nedrīkst balsot, būs tikai stiprinājušies, bet... viņi jau tāpat par Pavļutu & Co nebalsotu. Savukārt tie, kuri par šo politisko spēku balsoja, gan jau atradīs dažādus iemeslus, lai savējos attaisnotu. Latvijas politiskās sistēmas lielākā problēma ir tā, ka vēlētāju politiskā izvēle vāji korelē ar politiķu reālo darbību. Daudz lielāka nozīme vēlētāju izvēlē ir imagināriem faktoriem. Dažādām cīņām ar salmu raganām.
Ilustrācijai viens piemērs. Speciāli nepieskarsimies tādām jūtīgām tēmām kā krievu/latviešu, LGBT+/Stambulas konvencijas, oligarhu/sorosītu jautājumiem. Ņemam tādu pavisam sadzīvisku lietu kā Čaka ielas velojoslu eksperimentu. Jau ilgi pirms Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanām, intervējot dažādus politiķus, jautāju par viņu Rīgas attīstības vīziju. Tai skaitā par gājēju ielām un veloinfrastruktūras attīstību. Jāatzīst, skaidras un konkrētas atbildes tikpat kā neizdevās sagaidīt. Pārliecinoši dominēja vispārīgas atbalsta frāzes un standarta izteikumi par nepieciešamību labot “ielas un tiltus”. Šie vārdi jāliek pēdiņās, jo ar to netika domāti konkrēti objekti (pat tad, ja tika nosaukti vārdos), bet vispārēja klišeja. Obligātā programma, kas politiķim jārunā, bez kuras nevar iztikt, ja vēlies izskatīties nopietns politiķis.
Vienīgais politiskais spēks, kuram bija kaut kāda Rīgas attīstības vīzija, bija “Progresīvie”, kuras iekšienē aktīvi darbojās biedrība “Pilsēta cilvēkiem”. Kā tagad, pēc kara (tas ir, vēlēšanām) izrādās, pilna Rīga ar vēlētājiem, kuriem šāds Rīgas attīstības redzējums ir kā nagla pakaļā, un viņi šos velojoslu ieviesējus apsaukā par “velorastiem”, “velofašistiem” un kā vēl citādi. Atklāts paliek jautājums - kur bija politiķi, kuri pozicionētos kā autobraucēju aizstāvji? Kāpēc pirms vēlēšanām viņi savu elektorātu nebrīdināja par šo “velorastu” ofensīvu?
Atbilde ir viena. Šādu politiķu un šādu partiju nebija. Nevienas. Pat bezcerīgā situācijā esošajai KPV LV prātā neienāca šis, iespējams, glābšanas riņķis. Ja KPV LV visu savu kampaņu būtu veltījuši vienam jautājumam - privātā autotransporta īpašnieku glābšanai no dažādām “progresīvistu” vēsmām, tad ļoti iespējams, viņi atrastu savu vēlētāju, taču, nepiedāvājot neko atšķirīgu no citiem, saplūda vienotā bezkrāsainā masā un tur arī noslīka.
Ko mēs redzam tagad? Tad, kad vēlēšanās uzvarējusī partija sāk pildīt to, ko bija solījusi, sākas milzu tracis un zobenu vicināšana. Bet par ko jūs, mīļie cilvēki, domājāt pirms vēlēšanām. Tad izrādās, šādi jautājumi nebija prātā. Bet kas tad bija prātā? Cīņa pret Ušakovu, “Saskaņu”, oligarhiem, geju gājieniem un citām salmu lellēm.
Kāpēc šī garā atkāpe? Lai brīdinātu, ka, tāpat kā pirms RD vēlēšanām partiju debates bija par kaut kādām abstrakcijām, iespējams, ka tieši tas pats atkārtosies arī uz Saeimas vēlēšanām. Cīņa ar salmu lellēm, nevis konkrētām, taustāmām lietām. Lai pats neieslīgtu jau pieminētajās abstrakcijās, ilustrēšu teikto ar piemēru.
Latvija pārcieš smagu mājsēdes režīmu. Vairākus mēnešus slēgtas bija ne tikai kafejnīcas un restorāni, teātri un sporta arēnas, ne tikai vairums veikalu, bet arī tādas cilvēku normālai dzīvei nepieciešamas vietas kā frizētavas un daudz kas cits. Cilvēki tika piespiesti iekštelpās (labi vēl, ka ne uz ielas) valkāt diezgan bezjēdzīgās maskas. Saku bezjēdzīgās, jo pētījumi, ar kuriem tiek pamatota masku nēsāšana, balstās uz pieņēmumu, ka maskas tiek valkātas atbilstoši instrukcijai, nevis izvilktas no kabatas kā daudzreiz lietojamas lupatiņas.
Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, daudziem šie ierobežojumi, Kariņa vārdiem runājot, ir līdz brošai. Šie cilvēki labprāt nākamajās vēlēšanās “sodītu” politiķus, kuri viņiem šos ierobežojumus uztiepj un negrasās no tiem atkāpties. Taču, kā? Atbilde pirmajā brīdī šķiet pavisam vienkārša. Par viņiem nebalsojot. Bet par ko tad balsot? Kuri ir tie spēki, kuri skaidri iestājas pret nosacītajām velojoslām, tas ir, ierobežojumiem?
Jā, ir viens politiķis, kurš par to katru dienu klaigā. Diemžēl jāsaka tieši tā - klaigā. Bet politikā klaigāšana noteikti nav labākā savu ideju izpausmes forma. Runa, protams, ir par Aldi Gobzemu. Neņemos prognozēt, cik liels būs viņa atbalstītāju pulks un cik daudz balsu viņš dabūs nākamajās vēlēšanās. Skaidrs ir viens - ir milzīga sabiedrības daļa, kurai pašreizējā valdība ar savu haotisko, liekulīgo, imitējošo (vajadzīgo pasvītrot) darbību ir apnikusi kā rūgta nāve, bet arī par Gobzemu viņi ne mūžam nebalsos. Par ko balsot viņiem?
Taču tieši tāpat kā partijas pirms vēlēšanām centās ignorēt Čaka ielas velojoslu plānus (acīmredzot baidoties izskatīties nepietiekoši modernas), tā arī tagad partijas cenšas skaidri nepozicionēties ierobežojumu un mājsēdes jautājumos, jo šie nav sabiedrībā (pat attiecīgās partijas elektorātā) viennozīmīgi vērtējami jautājumi. Tāpēc labāk neizdarīt nekādas asas kustības un klusi nogaidīt, līdz viss pats no sevis norimst. Un tad jau būs citi dienas kārtības jautājumi, uz kuriem varēs atbildēt atbilstoši pasūtītajām aptaujām.
Tikai pēc tam nevajadzētu brīnīties, ka 14. Saeimas sastāvs īpaši neatšķirsies no esošā un tik ļoti ierastā braukšana “kā pa celmiem” turpināsies arī turpmākos četrus gadus. Droši vien, ja cilvēki pārvietošanos pa labāku ceļu nekad nav pieredzējuši, tad viņiem tas pats bedrainais šķiet pietiekoši labs. Ar to arī varam apsveikt gan sevi, gan mūs pārstāvošos politiķus. Ar gaidāmo uzvaru sacensībā ar Bulgāriju. Jūs jau zināt, cīņā par kuru vietu.
