Premjers Krišjānis Kariņš 24. marta “TV Rīta panorāmā” teica: “Šobrīd es prognozēju, ka mēs pārtrauksim ārkārtas situāciju šajā datumā [6. aprīlī], bet tas nenozīmē, ka līdz ar to beigsies pandēmija, dažāda veida ierobežojumi vai drošības pasākumi. Ārkārtas situācija šobrīd ir vairāk juridisks, nevis praktisks jēdziens.”
Kur šeit ir premjera meli? Vai tad viņš kaut ko nepareizu pateica? Diemžēl, jā. Ārkārtas situācijas pagarināšana vai nepagarināšana šobrīd ir pat ļoti praktisks jēdziens, un Kariņš to lieliski zina. Šis praktiskums izpaužas apstāklī, ka ārkārtas situācija liek valdībai daudz ko kompensēt un veikt dažādas piemaksas, kuras pēc šīs ārkārtas situācijas izbeigšanas, iespējams, varēs arī nedarīt. Tā kā šī lēmuma “praktiskums” ir tik liels, ka lielāku grūti pat iedomāties.
Ļoti žēl, ka, uzstājoties televīzijā, premjers skaidri nedefinēja, ko nozīmē ārkārtas situācijas atcelšana, ja ierobežojumi paliek? Vai dīkstāves pabalstus turpinās izmaksāt tieši tāpat kā ārkārtas situācijas laikā? Vai piemaksas par darbu ar covidbīstamiem cilvēkiem saglabāsies? Uz šiem jautājumiem Kariņam bija precīzi jāatbild, pat ja tie viņam netika tieši uzdoti, jo tūkstošiem cilvēku šī neziņa un neskaidrība satrauc. Kas tieši 7. aprīlī mainīsies no praktiskā aspekta? Ja nekas nemainīsies, tad tā arī bija jāpasaka, nevis jāturpina sabiedrības turēšana neziņas miglā.
Diemžēl uz šiem jautājumiem valdība un tās vadītājs neatbild, bet tā vietā valdība izplatījusi no saturiski informatīvā viedokļa absolūti tukšu videorullīti, kurā trīs jauni, dzīvespriecīgi cilvēki, labiekārtotos, stilīgos dzīvokļos, ar moderniem laptopiem uz galda aicina cilvēkus vēl mazliet paciesties, izturēt ierobežojumus un par tiem nekurnēt. No viņu sejām staro apmierinātība un kļūst skaidrs, ka ar viņiem viss ir labi un viņi ir gatavi “izturēt” cik vien vajag. Reklāmas rullītis uzņemts sadarbībā ar Vides filmu studiju.
Cik par šo ražojumu saņēmuši tā veidotāji, nezinu, bet skaidrs, ka šiem cilvēkiem ārkārtas stāvoklis, ierobežojumi ir nākuši tikai par labu. Viņi uz pandēmijas rēķina savus ienākumus ne tikai nav zaudējuši, bet tieši otrādi palielinājuši.
Viņiem, tāpat kā videorullīša pasūtītājiem, veidotājiem un akceptētājiem, tie daudzie cilvēki, kuri no ierobežojumiem reāli cieš, vispār neeksistē. Viņiem visa sabiedrība ir tāda kā šie trīs jaunie cilvēki, kuru vienīgā rūpe ir tā, ka gribas, bet nevar ballēties un jāizvairās no satikšanās ar draugiem (diez vai tiešām kāds izvairās).
Viņi ne tuvu nav vienīgie, kurus var uzskatīt par pandēmijas lielākiem vai mazākiem beneficiāriem. Turklāt runa nav tikai par finansiālu labumu ieguvējiem. Gandrīz visai birokrātijai šis ir laiks, kad daudz ko var nedarīt, apmeklētājus nepieņemt, bet atalgojums tajā pašā laikā ne par centu nav mazinājies. Daudzos gadījumos, ja ir bijusi iespēja tikt pie “covid naudas”, tas pat ir palielinājies.
Covid ierobežojumi ir ļoti izdevīgi arī valdošajai politiskajai šķirai. It kā nekas netraucētu vakcinētajiem Saeimas deputātiem regulāri sanākt uz Saeimas sēdēm normālos apstākļos Jēkaba ielas namā tieši tā, kā rakstīts kārtības rullī. Taču valdošajai koalīcijai ir izdevīgāk noturēt attālinātas sēdes, kurās faktiski nekādas nopietnas darbības (debates) nenotiek. Parlamentārisms ir noreducēts līdz tīram formālismam.
Jau pirms ārkārtas stāvokļa un visaptverošu ierobežojumu ieviešanas rakstīju, ka ir plašs iedzīvotāju slānis visā pasaulē, kuram stingri karantīnas ierobežojumi ir izdevīgi. Atļaušos sevi citēt, jo šīs atziņas ne tikai nav zaudējušas savu aktualitāti, bet, tieši otrādi, ir pilnībā apstiprinājušās praksē: “Tie [kuriem ierobežojumi izdevīgi] ir visi cilvēki, kuru ienākums nav atkarīgs no sava darba rezultātiem. Pēc ekspertu vērtējuma, pie šīs grupas pieskaitāmi ap 30% visas cilvēces.
Runa ir par cilvēkiem, kuri saņem algu neatkarīgi no tā, ko viņi dara un kā dara. Tāda ir pilnīgi visa birokrātija, sākot no zemākā ierēdņu līmeņa līdz pat premjeram un prezidentam. Pie šīs grupas pieder arī sociālā un korporatīvā birokrātija. Dažādi projektu rakstītāji, grāntu makšķernieki, lielu uzņēmumu aparāta darbinieki un citi. Covid un ar to saistītie ierobežojumi ir lielisks iemesls atrunām, kāpēc viens vai otrs darbs nav ticis izdarīts vai netiek darīts. Jo stingrāki ierobežojumi, jo vieglāk atrast iemeslu, kāpēc darbi buksē.
Galu galā algu visi šie darboņi saņem regulāri, neatkarīgi ne tikai no darba rezultātiem, bet arī no fiziski noturēto apspriežu vai aizpildīto papīru skaita. Covid aizsegā var vaļīgāk apieties ar naudu, un tas jau ir mūžīgs birokrātu un dažādu pārvaldnieku sapnis. Ņemot vērā, ka liela daļa (varbūt pat lielākā) no šīs birokrātijas dara darbu, kura pēkšņu neesamību neviens pat nepamanītu, šis slānis faktiski parazitē uz pārējās sabiedrības rēķina.”
No šī pagarā citāta kā atslēgas teikumu gribētu izcelt šo: “Covid aizsegā var vaļīgāk apieties ar naudu, un tas jau ir mūžīgs birokrātu un dažādu pārvaldnieku sapnis.” Tieši šis sapņa piepildījums, kad var dalīt miljonus, miljardus un globālā līmenī pat triljonus, arī ir galvenais iemesls, kāpēc zināma sabiedrības daļa tik dedzīgi aizstāv šos ierobežojumus. Jo stingrāki ierobežojumi, jo vaļīgāka naudas dalīšana.
