Ceturtdien Kariņš uzmundrināja savus fanus. Valdības attālinātajā sēdē viņš pacēla balsi, neslēpa svētā sašutuma dusmas un, kratīdams dūri, teica: “Mums ir sistēma, un mēs te zīmējam visādas... Es atvainojos, es kļūstu arī dusmīgs. Mēs baigās reklāmas naudas izdodam, bet nevaram 10 000 vakcīnu izvadāt.”
Taču šim dusmu izvirdumam nevajadzētu maldināt tos, kuri Kariņa sašutumu gribētu tulkot kā pierādījumu viņa gatavībai rīkoties. Šis dusmu izvirdums drīzāk apliecina viņa nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem. Ikviens psihologs pateiks, ka balss pacelšana un dusmu izrādīšana ir vājuma pazīme. Kāpēc kliegt, ja var vienkārši pateikt: “Atvainojiet, bet mans kā valdības vadītāja uzticības kredīts jums, Pavļuta kungs, strauji dilst. Ja tuvākajā laikā nespēsiet nodrošināt būtiskus darba uzlabojumus, tad būšu spiests jums teikt - paldies par darbu - un lūgt partiju apvienību “Attīstībai/Par!” atrast ministru ar darba pienākumiem atbilstošu vadītāja kapacitāti.”
Taču nekas tāds ne tikai netika teikts, bet tas pat nav iedomājams, jo Vecrīgā jau labu laiku kā tiek saukti dažādi Kariņa pēcteča uzvārdi. Nav pat tik svarīgi, cik šie uzvārdi ņemami nopietni un vai vispār “valdības gāšana” ir dienas kārtībā. Jau pati šī “jaunā premjera” meklēšana uz “veco” iedarbojas kaitinoši un pārliecību nevairo. Tajā pašā laikā es joprojām neredzu īpašus draudus Kariņa valdībai, jo to gāzt tehniski nav nemaz tik viegli.
Pirmkārt, tā sauktās partijas viena otrai neuzticas. Jāatceras, ka mums ir piecu (četrarpus) partiju koalīcija. Pat ja kāds ar kādu par kaut ko vienojas, nav nekādas garantijas, ka citi, kuri procesā būtu gribot negribot jāiesaista, šiem vienošanās nosacījumiem bez ierunām piekrīt un pievienojas.
Otrkārt, pamatvilcienos visus pašreizējā kārtība (medību lauku sadalījums) apmierina, un no laba uz labāku nebēg. Tā teikt, labāk mednis rokā nekā zīle kokā. Vai otrādi. Kā nu kuram.
Treškārt un, kā teiktu angļi, visbeidzot, bet ne visnenozīmīgāk, lai gāztu Kariņa valdību, tam jāatrod atbalsts arī pašā “Vienotībā”. Tas ir, partijā jābūt cilvēkiem, kuri būtu gatavi iedurt dunci mugurā savam partijas biedram. Šajā brīdī Vecrīgas konspirologu prātos pavīd mūžam gaišais Edgara Rinkēviča tēls, taču skaļi to nosaukt grūti, jo viņš kaut kā vāji iederas šai Makbeta lomai.
Savulaik līdzīgā situācijā “Vienotība” “nodeva” Laimdotu Straujumu, taču Kariņš nav Straujuma, kura partijā bija vairāk kā tehniskā biedre. Kariņš ir partijas vecbiedrs vēl kopš “Jaunā laika” dibināšanas tālajā 2002. gadā un ir partijas populārākais biedrs. Pēdējā iemesla dēļ tieši viņš tika nosaukts kā partijas premjera amata kandidāts 13. Saeimas vēlēšanās, nevis partijas nominālais tā brīža vadītājs Arvils Ašeradens. Partijas iekšējai lietošanai pasūtītā aptauja parādīja, ka labākie rezultāti iespējami, virzot tieši Kariņu.
Dažkārt izskanējušie izteikumi, ka Kariņš it kā esot noguris un pats gribot tikt prom no “smagās premjera nastas”, manuprāt, neiztur kritiku. No šādiem varas augstumiem labprātīgi prom neiet. Ja arī kāds it kā labprātīgi demisionē, tad tas gandrīz vienmēr notiek kaut kāda iekšēja vai ārēja spiediena rezultātā.
Tad, kad apkārtējiem šķiet, ka tā būs labāk. Šobrīd šāds spiediens varbūt arī ir, taču tas ir salīdzinoši neliels un viegli izturams. Tāpēc pagaidām Kariņa valdība izskatās pietiekoši stabila.
Ja runājam par Kariņa valdības stabilitāti, tad stāsts būtu nepilnīgs, ja nepieminam vēl kādu detaļu, bez kuras visa šī konstrukcija būtu daudz ievainojamāka. Runa ir par dīvaino Alda Gobzema lomu. Svarīga politiskās dzīves komponente ir sabiedriskā doma. Latvijas politiskajā mitoloģijā valda uzskats, ka to veidojot dažādi, labi apmaksāti PR speciālisti un polittehnologi. Esmu pārliecināts, ka visu šo pīāristu un polittehnologu loma sabiedriskās domas veidošanā ir neadekvāti pārspīlēta. Viņu galvenā un gandrīz vienīgā funkcija ir milzu spaiņiem caur partijām un politiķiem slaukt valsts budžetu. Citas jēgas tur ir pamaz.
Daudz lielāku ietekmi uz sabiedrisko domu veic tādi personāži kā Gobzems. Turklāt galīgi ne tā, kā viņš pats to gribētu. Ar Gobzemu esmu runājis aci pret aci un varu droši teikt, ka viņš ir visnotaļ saprātīgs, loģisks un, galvenais, adekvāts cilvēks (atšķirībā no daudziem citiem skaļiem interneta bļauriem ar zināmu atpazīstamību). Kāpēc Gobzems ir uzņēmies publiski tēlot tādu tipāžu, kādu viņš tēlo, tas ir atsevišķs jautājums.
Mana versija ir tā, ka viņš cenšas kādu atdarināt. Izturēties tikpat neatkarīgi kā Tramps, tikpat nekaunīgi kā Kaimiņš, tajā pašā laikā nebūdams ne Tramps, ne Kaimiņš. Rezultātā neveidojas homogēns un šajā viendabībā pievilcīgs tēls, aiz kura daudzi būtu gatavi iet. Gobzems var runāt pilnīgi pareizas lietas, taču tās izklausās kaut kā ne pārāk pareizi. Maigi sakot. Līdz ar to Gobzema provokatīvā ālēšanās, viņam pašam to negribot, objektīvi lej ūdeni uz Kariņa valdības stabilitātes dzirnavām. Kādā veidā?
Pastāv teorija, ka politiķu un sabiedrības attiecības ir ļoti līdzīgas tām, kādas veidojas starp dzimumiem, kur galveno lomu nosaka tīri psihoemocionāli faktori un nekontrolējamas asociatīvās saites. Konkrētajā gadījumā daudzi var justies neapmierināti ar Kariņa valdību, bet pirmā asociācija ar to, kas varētu nākt viņa vietā, ir Gobzems. Racionāli domājot, cilvēks var saprast, ka nevienā politisko spēku salikumā Gobzemam nav izredžu kļūt par Latvijas valdības vadītāju, bet zemapziņas līmenī Kariņa antipods ir Gobzems, un tad jau labāk, lai paliek tas pats vecais, lāga čalis Kariņš nekā personāžs, kurš sev apkārt pulcē visai dīvainus ļaudis.
Līdz ar to, kamēr galvenais Kariņa valdības opozicionārs būs Gobzems, Kariņš savā krēslā var justies mierīgi. Gobzema draudi viņam nav bīstami. Lemjošā sabiedrības daļa būs Kariņa pusē, kamēr Gobzems ar bļaujošo sabiedrība daļu varēs turpināt tricināt gaisu. Tā arī ir visa Gobzema loma.
