Valdošā koalīcija pirmdien konceptuāli vienojās par vienreizēja 200 eiro pabalsta izmaksu pensionāriem un personām ar invaliditāti. Valdība nesen jau lēma piešķirt 500 eiro vienreizēju pabalstu par katru apgādībā esošo bērnu, un tagad šis kurss tiek turpināts, paplašinot pabalsta saņēmēju loku.
Tas nozīmē, ka valdībā notikusi būtiska koncepcijas maiņa.
No kādreizējā koncepta - nav ko visiem naudu dot, tāpat nodzers, uz jauno - tēlosim attīstīto valstu politiķus un dāsni dalīsim naudu, lai kā to negribētos darīt, jo viņi jau tāpat to nodzers.
Jaunās koncepcijas būtiskākā atšķirība no vecās ir tā, ka agrāk visi tie bordāni, reiri, šuplinskas un ģirģeni nekautrējoties runāja to, ko domāja, bet tagad, sapratuši, ka, aizstāvot “taupību”, izklausās arhaiski, tēlo modernos un cenšas runāt tā, kā pienāktos 21. gadsimta ES dalībvalsts politiķiem.
Ar to Latvijas sabiedrību var tikai apsveikt, jo politiķiem maskas ātri vien pieaug pie sejām, un konkrētā gadījumā tas būtu tikai uz labu. Var arī gadīties, ka mainās valdošā sabiedriskā doma, kura vēl pavisam nesen - pirms nieka diviem mēnešiem bez skaļām iebildēm kā pašsaprotamu pieņēma sākotnējo valdības noraidījumu “populistiskajam” Nacionālās apvienības (NA) priekšlikumam par 500 eiro piešķiršanu katram bērnam. Tobrīd šķita, ka NA priekšlikumu ierasti viegli noairēs un aizmirsīs, taču kaut kas bija mainījies. Kad šis pats priekšlikums pēc neilga brīža tika atkārtoti virzīts, tad vairs nebija neviena politiskā spēka, kurš pret to iebilstu. Tagad tikpat viegli koalīcija vienojusies par 200 eiro pabalstu pensionāriem un invalīdiem.
Protams, kāds šeit var piesaukt jūnijā paredzētās pašvaldību vēlēšanas, un viņam būs taisnība. Neviena partija šobrīd negrib izskatīties pārāk skopa. Bet tas tā nav bijis vienmēr. Līdz šim Latvijas politiskajā dzīvē smagākais kāda politiskā spēka apvainojums bija tā nodēvēšana par populistisku. Tas bija kā pretnostatījums nopietnām partijām, kuras centās pozicionēties kā valstiski atbildīgas. Protams, visi šie apzīmējumi būtu jāliek pēdiņās, jo mūsu partiju nopietnība un valstiskā atbildība ir stipri nosacīta un balstās vairāk uz to, kuram labāk izdodas par nopietnu izskatīties. Viena no šī “nopietnā izskata” iezīmēm vienmēr ir bijusi uzsvērta fiskālā “atbildība”, ar ko partijas allaž lepojušās. Tagad tās bez lielas pretošanās iet “populistu” pavadā un kaut kā vairs nelieto savu iecienīto, bet no ekonomiskā aspekta mānīgo frāzi - mēs nevaram dzīvot uz savu bērnu rēķina.
Atgādinu, ka vēl ne tik sen - 2019. gada rudenī, apspriežot 2020. gada valsts budžetu, šī pati koalīcija nevarēja atrast nieka 60 miljonus eiro mediķiem, lai izpildītu pašu pieņemto lēmumu, un toreiz šī klajā likuma nepildīšana tika uztverta kā “nopietns” un “valstiski atbildīgs” solis, iepretim Saeimas “populistiskajiem” lēmumiem. Tagad tiek dalītas daudz lielākas summas - 182 miljoni bērniem, 112,5 miljoni pensionāriem un invalīdiem, bet populismu vairs nepiesauc.
Ja kāds grib atsaukties uz izmaiņām Eiropas Komisijas fiskālās uzraudzības politikā, tad jānorāda, ka arī 2019. gadā budžeta deficīta palielināšana par 0,2% investīcijām medicīnā no EK neizraisītu ne mazākās iebildes. To savulaik intervijā “Neatkarīgajai” atzina Briseles politisko spēles noteikumu labs pārzinātājs, ilggadējs Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle. Mūsu politiķu toreizējā nevēlēšanās pildīt pašu iebalsotos lēmumus skaidrojama tikai un vienīgi ar ierasto skopumu un pārliecību, ka tas politiski atmaksājas.
Arī šobrīd vēl nav zināms, kā valdības partiju neparastais dāsnums atspoguļosies uz to reitingiem, jo Latvijā netrūkst principa - katrs pats savas laimes kalējs - striktu atbalstītāju. Ja tomēr reitingi necietīs, tad tas nozīmēs, ka fundamentālas pārmaiņas notikušas arī Latvijas sabiedrībā. Ja agrāk vidusšķira (un ne tikai tā) visai skeptiski (maigi sakot) raudzījās uz naudas došanu grūtdieņiem (viņi taču paši vainīgi pie savām nedienām), tad tagad, skatoties uz dāsnajiem pabalstiem citur Eiropā, varbūt arī šī slāņa politiskie pārstāvji ir gatavi no krūtežas izvilkt kaut ko vairāk nekā mutautiņu.
