Jaunās paaudzes ekonomists – antropologs Andris Šuvajevs tviterī šausminās par finanšu ministru Jāni Reiru: “Reirs: ''Es esmu priecīgs, ka mums ir tikai 1,6 miljardi eiro, nevis divi miljardi. Tas nozīmē, ka mūsu ekonomika izrādīja neticamu noturību pret šo krīzi'' Es lasu pareizi? Finanšu ministrs ir priecīgs par mazāku summu? Krīzē, kas vēl nav beigusies?”
Šajā ierakstā kā ūdens pilē atspoguļojas mūsu sabiedrības dziļais, mentālais konflikts, kurš nekādi neļauj mums izrauties ārpus tā dēvētā mazo ienākumu slazda. Reirs šajā gadījumā iemieso to arhaisko, gadu simteņiem tautas zemapziņā ieaudzināto dzīves ziņu, kuru raksturo vārdi - pieticība, samierināšanās ar mazumiņu, taupība, “parāds nav brālis”, liekot kapeiku pie kapeiciņas... un tamlīdzīgas senču “gudrības”, kuras joprojām nosaka mūsu nācijas uzvedības modeli, bet kuras Šuvajevam šķiet kā smagas svaru bumbas pie mūsu valsts attīstības kājām.
Sākotnēji ES Atveseļošanās un noturības mehānisma plāna ietvaros Latvijai bija paredzēts piešķirt divus miljardus eiro neatmaksājamos grantos. Šī nauda ir tīrā dāvana un negulstas ne uz kādu parāda slogu, taču pat šādā formā mūsu Finanšu ministrija pret to izturas ar klajām aizdomām. Reirs priecājas, ka “mums ir tikai 1,6 miljardi eiro, nevis divi miljardi”. It kā kāds būtu gribējis šo naudu mums nepelnīti dot, tāpēc to labāk neaiztikt. Reirs šeit uzstājas gluži kā tāds Dikensa laiku “godavīrs” - svešu naudu man nevajag, tikai to, ko pats esmu nopelnījis. Šādiem principiem, droši vien ir vieta arī mūsdienās, taču jāsaprot, ka šodien tie ir neglābjami novecojuši. Tieši tāpat kā vecais - parāds nav brālis - hipotekāro kredītu un automašīnu līzinga laikmetā.
Ja sabiedrība individuālā līmenī samērā ātri un viegli atbrīvojās no idejas gadu desmitiem krāt naudu jaunam dzīvoklim, lai to nopirktu vienlaikus ar došanos pensijā, tad kolektīvajā zemapziņā ar uztveres maiņu iet daudz grūtāk.
Šuvajeva, Roberta Zīles un citu pārmetumi Reiram par pārlieku taupību, pat skopumu, finanšu ministra reputāciju neiedragā. Gluži otrādi, savā vidē viņš iemanto stingra, nepiekāpīga, principiāla finansista reputāciju. Tieši tāda, kāds atbilst latviskās dzīvesziņas pamatprincipiem.
Bet varbūt Reirs visu dara pareizi? Varbūt visi šie modernie strāvojumi nāk un iet, bet latviskā dzīvesziņa pavada mūs cauri gadu simtiem un gan jau izvedīs saulītē? Varbūt arī par Latviju bagātāku valstu līderi lieto tādu pašu retoriku kā mūsu Reirs? Lūk, 4. februāra preses konferencē Reirs informēja sabiedrību, ka dīkstāves pabalsts esot atteikts kādam skaistumkopšanas sfēras darbiniekam, kurš jau trīs gadus nedarbojoties šajā nozarē. Finanšu ministrijas kontroles dienesti esot bijuši tik acīgi, ka novērsuši nelikumības un izglābuši trīssimt eiro, kurus gandrīz vai būtu saņēmis necienīgais prasītājs.
Šajā gadījumā pat grūti pateikt, kas šausmīgāk - Reira neiedomājami sīkmanīgā pieeja jautājumam, vai arī tas, ka sabiedrība šādu finanšu ministra seklumu uztver kā pašsaprotamu un pat nepamana kā kaut ko kroplīgu. A, kas tur nepareizs? Vai tad Reirs kaut ko ne tā pateica?
Ja kādam šķiet, ka finanšu ministrs, kurš no augstās tribīnes stāsta par fizisku personu, kura Covid-19 pandēmijas laikā nepamatoti gribējusi iegūt pabalstu, ir pilnīgi normāla parādība, tad lai iedomājas situāciju, kad Berlīnē, Londonā vai Amsterdamā finanšu ministrs, runājot par atbalsta mehānismiem, par dalāmajiem miljardiem, pēkšņi sāk stāstīt žurnālistiem, ka viņa pārvaldītajā sektorā izdevies atmaskot cilvēku, kurš jau trīs gadus nestrādā, bet centies “nepelnīti” saņemt pabalstu. Teikšu godīgi, man šādu ainu grūti iedomāties. Toties pie mums tā ir pašsaprotama ikdiena. Ministram šis stāsts šķiet pietiekoši svarīgs, lai to pieminētu, un tādā veidā attaisnotu sava paša sīkstulību cilvēku atbalstīšanā, savukārt klausītājiem pašsaprotams arguments, kāpēc naudu nedrīkst tā brīvi dalīt - netīšām kāds var dabūt kādu eiro nepelnīti.
Skaidrs, ka par šo ES Atveseļošanas un noturības mehānisma naudas izlietojumu būs jārunā vēl un vēl. Tā būs ārkārtīgi svarīga tēma turpmākajos gados, taču tas, ka šajā nozīmīgajā brīdī mūsu finanšu sektoru vada personāžs ar tik arhaiskiem uzskatiem kā Reirs, mūs jau no paša sākuma aizbīda tālu iepakaļ, atpalikušo valstu kategorijā. Ja tādi kā Reirs netiks pēc iespējas drīzāk aizmēzti no mūsu politiskās skatuves, tad mūsu valsts atpalicība tikai pieaugs.
