ASV Senāta balsojums par bijušā prezidenta Donalda Trampa impīčmentu notika pavisam ikdienišķi un mazliet pat garlaicīgi – senatori bez intrigas nobalsoja, kā bija sagaidāms – “not guilty”. Demokrāti atteicās no papildu liecinieku iztaujāšanas, savukārt republikāņi no aizstāvībai atvēlētajām 16 stundām izmantoja tikai četras. Lai Trampu atzītu par vainīgu, bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 67 senatoru balsis. Trampu par vainīgu atzina 57 senatori, un klusi izklīda nedēļas nogales pavadīšanai.
Trampa tiesāšanas procedūra (impīčments) īpašu sabiedrības viļņošanos neizraisīja pat situācijā, kad liela ASV sabiedrības daļa joprojām nevar rimties savā zooloģiskajā naidā pret bijušo prezidentu, tāpēc rodas jautājums - kāpēc mums par to vēl jārunā? Vienkārši tāpēc, ka, vērojot politiskos procesus ASV, mēs varam labāk saprast, kā demokrātija “strādā” un kas jādara mums, lai tā “strādātu” arī pie mums. Lai retāk notiktu tādi kāzusi kā šobrīd ar vakcinācijas prioritāti valsts amatpersonām. Trampa impīčmenta procedūra kārtējo reizi nodemonstrēja, cik efektīgi strādā amerikāņu slavenā pretsvaru (checks & balances) sistēma un ka arī mums savas demokrātiskās sistēmas uzlabošanai būtu vairāk jāpiestrādā pie savas atsvaru sistēmas pilnveidošanas.
Kāds ir šī Trampa otrā impīčmenta īsais stāsts? Demokrātiem, sākot no Trampa negaidītās uzvaras 2016. gada vēlēšanās, krājās nepatika, pat naids pret šo politisko “iznireli”. Kad 2020. gada vēlēšanās viņš vēlēšanas zaudēja un demokrāti domāja, ka beidzot tikuši no Trampa vaļā, pēdējais atteicās savu zaudējumu atzīt. Tas vēl vairāk uzkurināja demokrātu riebumu pret šo personāžu. No strupceļa situāciju izveda dīvainais 6. janvāra “ādu un ragu pučs”. Pateicoties šim “dumpim”, Demokrāti ieguva zināmu sabiedriskās domas pārsvaru un uz šī viļņa cerēja nīsto Trampu “satriekt lupatās”. Latvijā līdzīga situācija izveidojās 2011. gadā, kad Saeima atteicās izdot bezjēdzīgai (bet dziļi simboliskai) kratīšanai nīsto “oligarhu” Šleseru. Toreiz politiski vājais, nepārvēlējamais “zoodārza” prezidents, izmantojot varas atsvaru nepilnības, pavisam viegli apgāza šaha galdiņu ar visām figūrām, iniciējot Saeimas atlaišanu, kuru sabiedrība uzņēma uz urrā.
Vašingtonas politiskā šķira un visa “progresīvā” cilvēce Trampa impīčmentu un līdz ar to viņa novākšanu no politiskās skatuves uz visiem laikiem uztvertu ar tādu pašu vai vēl lielāku sajūsmu kā Latvijas sabiedrība 2011. gadā Saeimas atlaišanu.
Taču šī ir reize, kad ar baltu skaudību varam novērot, cik smalki nostrādā ASV politiskā svaru un atsvaru sistēma, kura nepieļāva vieglu politisko izrēķināšanos ar cilvēku, kurš lielai politiskās šķiras daļai rada klaju diskomfortu.
Šeit, protams, var iebilst, ka varbūt bija gluži otrādi - sistēma neļāva “taisnībai” triumfēt, jo vairums republikāņu, ņemot vērā, ka šobrīd viņu rindās nav populārāka politiķa par Trampu, vienkārši nobalsoja pēc partejiskās piederības principa. Taču šāda situācijas interpretācija nav patiesa. Ja Tramps patiesi būtu organizējis reālu sazvērestību ar mērķi pārņemt varu ne tikai Baltajā namā, bet arī Kongresā, tad nav šaubu, ka atrastos pietiekams skaits republikāņu senatoru, kuri šādu Trampa rīcību asi nosodītu un atzītu viņu par vainīgu.
Līdzīga situācija bija 1974. gadā, kad, padziļinoties Votergeitas skandālam, ASV sabiedriskā doma tuvojās vienotai pārliecībai, ka prezidents Ričards Niksons rīkojies nepareizi. Toreiz Niksons, apzinoties, ka arī viņa partijas senatori neuzdrošināsies balsot pret vispārējo sabiedrisko domu, atkāpās vēl pirms impīčmenta procedūras ierosināšanas. Šobrīd šāda sabiedriskā konsensa, ka Tramps organizējis “bruņotu dumpi”, nav.
Tajā pašā laikā lielas daļas ASV politiskās šķiras attieksme pret Trampu ir vēl neiecietīgāka, nekā 2011. gadā tā bija pret Šleseru Latvijā, nemaz nerunājot par attieksmi pret Niksonu 1974. gadā. Taču ASV svaru un atsvaru sistēma neļauj šim naida vilnim veikt to, ko Vašingtonas krējums ar prieku darītu - panākt sev netīkama politiķa simbolisku eksekūciju centrālajā tirgus laukumā (Pensilvānijas avēnijā).
Nav šaubu, ka pie mums atbilstoši Latvijas politiskajai mehānikai un valdošajām politiskajām tradīcijām tik dēmonizēta politiķa iznīcināšana notiktu bez aizķeršanās. Tas, ka politiski motivētā Trampa impīčmenta procedūra beidzās bez taustāma rezultāta, tikai liecina par ASV demokrātijas spēku, ne vājumu, jo šāda veida rezultatīva izrēķināšanās ar saviem oponentiem vienmēr norāda par konstrukcijas nepilnībām, ne otrādi. To vajadzētu atcerēties arī mūsu politiskās dzīves arhitektiem.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
