Vēl nesen kaimiņu starpā varējām palepoties ar aviācijas nozari un lidostu “Rīga” kā Baltijas centrālo transporta mezglu (nabu). Taču piekritīsim, ka būt kaut kur priekšgalā īsti neatbilst mūsu nacionālajam raksturam. Tāpēc šī disonanse jānovērš pēc iespējas drīzāk.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, komentējot valdības 4. marta lēmumu, kas paredz pagarināt lidojumu aizliegumu uz trešajām valstīm, atzina, ka starptautiskā lidosta "Rīga" šobrīd zaudē Baltijas tranzīta mezgla statusu. Viņš norādīja, ka pirms krīzes visi "nopietnie" lidojumi sākotnēji ienāca Rīgā un tikai tad tika sadalīti uz pārējām Baltijas valstu lidostām, taču tagad šāda sistēma vairs nepastāvot, un tas esot apzināts valdības lēmums.
Šo valdības lēmumu nevar skatīt atrauti no pirmajā rindkopā minētajām mūsu nacionālajām iezīmēm, kuras Krišjānis Kariņš pārliecinoši iemieso. Ja kāds šīs iezīmes piemirsis, tad steigšus jāpārlasa Jāņa Poruka leģendārā “Kauja pie Knipskas”, kur katrs pats var noteikt, kas tuvāks latviskajai mentalitātei - vārgais Cibiņš vai veselīgais Buņģis. Šobrīd viss liecina, ka no pandēmijas arī aviācijas nozarē varam iziet tādi paši, kādi jau esam daudzviet citur. Kā atpalicēji, kas ierasti vaimanās - Igaunijā ir tā, bet Lietuvā šitā, tikai pie mums kā vienmēr - pa celmiem.
Valdības lēmums aizliegt lidojumus no/uz valstīm, kas atrodas ārpus ES jau sākotnēji tika pieņemts vienpusīgā kārtā. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka aizliegums nekādā veidā netika koordinēts ar citām ES valstīm, pirmām kārtām Lietuvu un Igauniju. Rezultātā no Viļņas un Tallinas lidostām var aizlidot pa tiešo gan uz Maskavu, gan Stambulu, gan Kijevu (nemaz nerunājot par Šarmeššeihu un Antāliju), bet no lidostas “Rīga” ne. Tas viss arī atspoguļojas lidostu darbības rādītājos.
Varam, protams, piesaukt apdraudētās cilvēku dzīvības un veselību, kuras ir nesalīdzināmi svarīgākas par kaut kādiem tur lidojumiem, un tā ir neapstrīdama patiesība, tikai jautājums jau ir cits - vai lēmumam kaut ko ierobežot, ja turpat blakus visi vārti vaļā, ir arī kāda nopietnāka jēga? Vai daudzi no šiem ierobežojumiem netiek ieviesti tikai tāpēc, lai varētu teikt: “mēs jau darām visu, bet...”.
Manuprāt, problēma ir Kariņa valdības dziļākajā būtībā. Kādreiz ar kolēģes Agneses Margēvičas vieglu roku ieviesās Latvijas politiķu dalījums - kordziedātājos un zolītes spēlētājos. Bez tēlainām metaforām runājot, - muldētājos un darītājos. Šeit uzreiz jānorāda, ka nevēlos šos politiķu tipāžus kaut kā sarindot - vienus nostādot augstāk par otriem, jo katram no viņiem ir savi plusi un mīnusi. Kordziedātāji (muldētāji) ir kā agrākos laikos mācītāji - viņu uzdevums ir tautu audzināt, aicināt dzīvot atbilstoši “Svētajiem rakstiem”, mierināt un solīt, ka gan jau kādreiz labāk būs. Diemžēl no viņu runām nepaēdīsi, bet, galvenais, grūtā brīdī neko citu kā vien pātarus skaitīt viņi neprot.
Tomēr arī zolītes spēlētāji nav nekādi ideālie. Ja atgriežamies pie aviācijas, tad nevar neminēt tipiska “darītāja” Aināra Šlesera nopelnus pie tā, ka Latvija šajā nozarē kļuva Baltijā dominējošā. Par spīti milzu enerģijai un darbaspējām Šlesers nekļuva par Latvijas izcilāko politiķi. Acīmredzot viņa darbībā bija jaušams kaut kas tāds, kas lielai sabiedrības daļai šķita nepieņemamas. Tad jau labāk, lai nāk kāds kordziedātājs, šie cilvēki pie sevis nodomāja.
Lai arī Kariņam ir arī šādas tādas biznesmeņa iezīmes (galu galā ledu tirgojis un arī nekustamā īpašuma darījumos mēģinājis nopelnīt), savā dziļākajā būtībā viņš ir izteikts “kordziedātājs”, kas lielai latviešu sabiedrības daļai šķiet pieņemamāks politiķa tips.
Uz šīs sabiedrības daļas atbalsta arī turas Kariņa valdība. Šai sabiedrības daļai ir liela ietekme publiskajā telpā, un līdzīgi kā vienā otrā mūsu kaimiņvalstī tā nemitīgi atkārto - zirgus uz pārceltuves nemaina! Ja ne viņš, tad kurš gan cits!
Galvenā šo politiķu-muldētāju problēma ir tā, ka viņi var kaut cik sekmīgi darboties normālos apstākļos, kad kā tramvaja vadītājam vajag tik divus kloķus raustīt. Diemžēl krīzes situācijās tā vietā, lai pārliecinoši turētu stūri un vadītu, viņi turpina tukši sprediķot, kā rezultātā notiek visu struktūru pakāpeniska degradācija. To, ka pērn Latvijas ostas piedzīvoja apgrozījuma milzu kritienu, atsevišķi lojālisti norakstīja uz pandēmiju, bet citi to pat neuzskatīja par kādu valdības neveiksmi. Ostas nekad nav bijušas šīm aprindām sociāli tuvas. Gluži otrādi, tās vienmēr skaitījušās “oligarhu” dzimtmuižas, tāpēc to būtiska noliesēšana zemapziņas līmenī tikai silda viņu sirdis.
Arī aviācijas nozare tradicionāli nav bijusi mūsu farizejiem-rakstu mācītājiem tuva. Pie tās uzplaukuma blakus stāvēja nīstais Šlesers, un arī pie “airBaltic” šūpuļa stāvējis ne mazāk nīstais Bertolds Fliks. Līdz ar to šīs nozares tālākas attīstības apdraudējums nav šo cilvēku uzmanības lokā. Aviācija jau nav nekāda Stambulas konvencija un pat ne dzīvesbiedru likums, par ko būtu vērts uztraukties un trauksmes bungas rībināt.
Tas, kas notiek aviācijas nozarē un par ko runā ministrs Linkaits, vienkārši ir likumsakarīgs Kariņa valdības darba stila rezultāts. Var, protams, izlikties, ka nekas jau traks nenotiek. Var teikt, ka par savu Cibiņu mēs stāvēsim līdz pēdējam un neļausim nekādiem buņģiem viņam pāri darīt, taču kādā brīdī jāsaprot, ka šī Kariņa-Cibiņa valdība ar savu haotisko rīcību dara pāri Latvijai un Latvijas tautai.
