Šo rakstu sākšu ar dažām vispārzināmām lietām. Salīdzinot dažādu valstu ekonomiskās attīstības (labklājības) līmeni, zinātnieki ir ievērojuši ļoti vienkāršu korelāciju – jo sabiedrībā ir augstāka savstarpējā uzticēšanās, jo augstāks labklājības līmenis. Var strīdēties, kas šajā sasaistē cēlonis, kas sekas; kas vista, kas ola, bet fakts paliek fakts – augstākā sociālā uzticēšanās ir Šveicē, Skandināvijas valstīs, Kanādā, Jaunzēlandē un citās līdzīga labklājības līmeņa valstīs. Ja Latvijā baidāmies dot cilvēkiem naudu, jo viņi taču to tāpat nodzers, tad nav ko brīnīties, ka esam starp trūcīgākajām ES valstīm un uz Šveices līmeni varam tikai skaudīgi noskatīties.
Šonedēļ valdībā izskanēja Latvijas apstākļiem gluži vai revolucionārs priekšlikums - Covid-19 krīzes seku mazināšanas ietvaros izmaksāt katrai ģimenei ar bērniem 500 eiro par katru bērnu. Lai arī šis priekšlikums tika sagaidāmi noraidīts, tas izraisīja stipru mutuļošanos politiski aktīvajā sabiedrības daļā. It īpaši pēc tam, kad Saeimas deputāts, KPV LV frakcijas priekšsēdētājs Māris Možvillo norādīja, ka cilvēkiem, kuri īsti nesaprotot naudas vērtību, lielas naudas summas saņemšana “varētu izvērsties par traģēdiju, jo viņiem pieklibo gan finanšu pratība, gan citas ar naudas pareizu izlietošanu saistītas lietas, lai šis 500 EUR pabalsts tiktu izmantots par labu bērniem”.
Možvillo ir Saeimā jauns deputāts (tur nonāca deputāta mandātu nolikušās Lindas Liepiņas vietā), līdz tam darbojies Alojas pašvaldībā un lauku cilvēku tiešumā (vientiesībā) pateica to, ko par “vienkāršo tautu” domā neviens vien no tā dēvētās politiskās šķiras - “viņiem” naudu dot nedrīkst - nodzers vai kaut kā citādi “nepareizi” iztērēs. “Viņiem” (tiem nabaga muļķīšiem) 500 eiro saņemšana varētu “izvērsties par traģēdiju”, un, lai šīs ģimenes neskartu traģēdija, tad labāk nekādu naudu nedot vispār. Nav naudas - nav traģēdijas, tāda ir to “pārcilvēku” loģika, kuri paši ir pārliecināti par savu augsto finanšu pratību.
Latvijā sociālā solidaritāte ir vāji attīstīta, tāpēc šādi priekšlikumi (piešķirt noteiktu naudas summu pilnīgi visiem pēc kāda vienkārša, viegli nosakāma kritērija) izskan reti. Parasti tos visai ātri noraida kā populistiskus un nenopietnus. Ja to dara par Možvillo slīpētāki kadri (ar tādiem pilna “Vienotība” un tās fanu klubs), tad viņi šos noraidījumus pasniedz ar augstprātīgu nemaldīgumu: Nu, ko jūs draugi? Šos populistiskos izteikumus taču nav pat vērts apspriest. Katrs, kurš par to nopietni izteiksies, pats nolaidīsies līdz viņu [zemajam] līmenim. Mums, advancētajiem, tos apspriest nav cienīgi.
Taču šoreiz Možvillo primitīvā neuzticība cilvēkiem bija tik kliedzoša, ka to nevarēja nepamanīt ar neapbruņotu aci. Liela daļa sabiedrības noreaģēja ar patiesu sašutumu. Vienu brīdi pat likās, ka 500 eiro priekšlikumam ir cerības gūt Saeimas vairākuma atbalstu. Taču tās, bez šaubām, bija iluzoras cerības. Vispirms premjers Krišjānis Kariņš norādīja, ka ne visiem šāds pabalsts esot vajadzīgs (piemēram, viņam pašam tas neesot nepieciešams), un tad priekšlikumu galīgi noraka “Attīstībai/Par!” frakcijas vadītāja Marija Golubeva, situāciju novedot līdz absurdam, paplašinot potenciālo naudas saņēmēju loku ar jaunām un jaunām grūtdieņu kategorijām - pensionāriem, vientuļajiem utt.
Lai arī šoreiz politiskajai šķirai izdevās saglabāt sociālās atšķirtības mūri neskartu, zināmu plaisu tomēr tajā izdevās radīt. Faktiski pirmo reizi Latvijas politiskajā vēsturē dienas kārtībā izvirzījās dilemma - labāk iedosim kādam vairāk, nekā kādam neiedosim vispār. Līdz šim visa Latvijas politiskā diskusija bija mērķēta uz vienu - galvenais, lai kādam kaut cents neiekrīt makā nepelnīti. Ja arī simti un tūkstoši kaut ko nesaņems, tas ir labāk nekā - ja kāds saņems kaut centu nepelnīti.
Protams, arī šajā reizē uzvaru guva vecais princips - labāk, lai nesaņem neviens, nekā - ja kāds saņems nevajadzīgi (jo tāpat ir pārtikuši) vai vēl sliktāk - nelietderīgi - nodzers, iztērēs savām, ne bērnu vajadzībām vai tamlīdzīgi. Tāpēc nevienam naudu nedosim un dzīvosim pēc tiem pašiem principiem kā līdz šim. Līdz ar to no visām šīm naudas došanas/nedošanas problēmām būsim atbrīvoti. Tomēr par spīti tam, kam atkal uzvarēja Reirs & Co, šoreiz viņu uzvara izskatījās jau pavisam nepārliecinoši. Arvien skaidrāk iezīmējas perspektīva, ka agri vai vēlu šī sociālās neuzticības siena sabruks.
Pieļauju, ka šajā brīdī neviens vien izsauksies - bet vai tad tā nav? Vai tad Reiram nav taisnība? Vai mēs neredzam apkārt tos, kuri jebkuru palīdzību spēj tikai nodzert? Bez šaubām, tā ir, bet aicinu atgriezties pie šī raksta pirmās rindkopas. Kamēr no sevis neizspiedīsim šo visu dzīvo slāpējošo iedomu - ka tikai kāds kaut ko ne tā iztērēs; kamēr pret saviem līdzcilvēkiem izturēsimies kā pret maziem bērniem, kas neko nesaprot vai prot tikai blēņas darīt, tikmēr mēs kūļāsimies attīstīto valstu astes galā. Tas attiecas ne tikai uz naudas izlietojumu. Tas tieši tādā pašā mērā attiecas uz cilvēku spējām veikt politisko izvēli.
Lūk, mans ieraksts tviterī: “Ja reiz tviterī ir konsensus par to, ka tomēr drīkst mūsu cilvēkiem 500 eiro uzticēt, tad varbūt varam iet vēl tālāk un viņiem arī prezidenta vēlēšanas uzticēt? Vai tomēr tik tālu mūsu tauta nav izaugusi? Lai vēl aug, attīstās kādus gadus 20 - 30? Lai paklausās Reiru, Možvillo?”
Fanātiskā prezidenta Egila Levita apjūsmotāja un vienlaikus Jaunās konservatīvās partijas dedzīga aktīviste Liāna Langa Bokša uz to tēlotā neizpratnē iebilda: “Kāda ir Jūsu korelācija starp simbolisku 500 eur pabalstu par bērnu un prezidenta vēlēšanu kārtību parlamentārā demokrātijā?” Atbildu: korelācija ir pavisam vienkārša. Gan vienā, gan otrā gadījumā jautājums ir par uzticēšanos. Ja mēs neuzticam cilvēkiem 500 eiro, jo viņi tos var “nepareizi” iztērēt, tad tā ir tāda pati neuzticēšanās kā neuzticēt tautai vēlēt prezidentu - ievēlēs tie muļķīši kādu nepareizo. Atšķirības starp šiem diviem gadījumiem principiāli nav nekādas. Protams, ja vien skatu nav aizsedzis fanātisma plīvurs.
