Šonedēļ 90 gadu jubileju svin cilvēks, kura ietekme uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir nepārvērtējama. Mihails Gorbačovs. Viņš manas paaudzes cilvēkiem ar lielu atrāvienu ir bijis nozīmīgākais politiķis, jo viss varēja aiziet pavisam pa citām sliedēm, ja 1985. gada 11. martā Kremļa gerontokrāti par savu vadoni neizvēlētos tieši viņu.
Diezgan bieži izskan viedoklis, ka PSRS sabrukums bija neizbēgams, jo visa komunistiskā sistēma ar tās totālo deficītu un melu plūdiem bija caurcaurēm sapuvusi, tāpēc neglābjama. Ķīnas piemērs un daļēji arī Putina režīma salīdzinošā stabilitāte liecina, ka padomju ekonomikas modelis varbūt arī bija neglābjams, taču autoritārā sistēma pie cita vadoņa varētu arī noturēties. Tāpēc par to, ka PSRS sekmīgi sabruka un mēs varam dzīvot neatkarīgā Latvijas valstī mums lielā mērā jābūt pateicīgiem tieši Gorbačovam, kaut arī tieši viņš līdz pat pēdējam pretojās tā saukto padomju republiku brīvlaišanai.
Lieliski atceros to samērā auksto 10. marta dienu, kad jau no paša rīta pa Latvijas radio skanēja tikai klusināta simfoniskā mūzika. Ņemot vērā to, ka toreizējais PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko jau ilgāku laiku nebija sabiedrībā parādījies un klīda runas par viņa veselības problēmām, aizdomas par vecišķā genseka nāvi kā šo raidījumu programmas izmaiņu cēloni neviens īpaši neslēpa.
Tolaik strādāju institūta “Pakalpojumprojekts” ekonomiskās analīzes nodaļā. Man kā nodaļas jaunākajam speciālistam rakstāmgalds atradās vistuvāk vadītājas, jau pensijas vecumā esošās Dzidras Miķelsones galdam. Pie viņas pienāca Imants Jakovļevičs Alksnis. Staļina laiku represētā Sarkanās armijas komandiera Jēkaba Alkšņa dēls un vēlākā interfrontes līdera Viktora Alkšņa tēvs. Latviski viņš nerunāja, tāpēc visi viņu uzrunāja pēc krievu tradīcijas - vārdā un tēva vārdā. Sirms, gara auguma vīrs, kurš, par spīti bērnības traumām - abu vecāku bojā ejai, dzīvošanai pa tautas ienaidnieku bāreņu namiem, agrīnu darbu Vidusāzijas raktuvēs un citiem pārciestajiem pazemojumiem, bija saglabājis ļoti gaišu skatu uz dzīvi. Man par viņu saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas.
“Kas nu tagad būs? Kurš būs jaunais ģenerālsekretārs,” Imants Jakovļevičs norūpējies jautāja. Klusi, bet pietiekami skaļi, lai arī es neviļus kļūtu par šīs sarunas liecinieku.
“Varbūt Grišins? Romanovs? Ščerbickis?” nodaļas vadītāja nosauca populārākos Politbiroja locekļu uzvārdus.
Jaunībā es vēl mazāk nekā tagad pratu turēt mēli aiz zobiem un nekaunīgi iespraucos sarunā: “Nu, visiem taču zināms, ka būs Gorbačovs.”
Nodaļas vadītājai mans iedomīgais tonis acīmredzami nepatika, un viņa pikti atcirta: “Nu, man tas nav zināms.”
Šo epizodi pieminu, jo Gorbačova kļūšana par padomju impērijas galvu nebija negaidīta. Pirms tam triju gadu laikā nomainījās trīs vadoņi - Brežņevs, Andropovs un Čerņenko. Visiem trijiem jau ilgi pirms nāves bija veselības problēmas, kas neļāva pilnvērtīgi pildīt darba pienākumus. Gan ar nieru kaiti sirgstošais Andropovs, gan ar astmu slimojošais Čerņenko mēnešiem neparādījās nevienā publiskā pasākumā, kas veicināja sabiedrības vēlmi pēc kāda jaunāka valsts līdera. Problēma bija tā, ka starp Politbiroja locekļiem jaunāko īsti nebija. Bija tikai viens, kurš par pilntiesīgu Politbiroja locekli kļuva 1980. gadā 49 (!) gadu vecumā. Iedomājieties, starp marasmātiskiem anekdošu varoņiem - Brežņevu, Suslovu, Pelši viens, kuram vēl pat nav piecdesmit.
Tolaik Gorbačova arvien biežāka parādīšanās publiskajā telpā uz nominālā valsts līdera Čerņenko publiskās neesamības fona lika domāt, ka izvēle jau notikusi. Īpaši šī neatbilstība starp Gorbačova nominālo statusu un viņa vietu Kremļa hierarhijā dūrās acīs viņa Londonas vizītes laikā 1984. gada decembrī. Lielbritānijas premjerministre Margarēta Tečere viņu, kurš pēc amata bija tikai viens no partijas sekretāriem, uzņēma gandrīz kā valsts vadītāju, un tā to arī atspoguļoja Centrālā televīzija.
Kad 1985. gada 10. martā tika paziņots, ka Gorbačovs iecelts par Čerņenko bēru komisijas vadītāju, un nākamajā dienā PSKP CK plēnumā viņš jau oficiāli tika ievēlēts par jauno partijas ģenerālsekretāru, tas likās pašsaprotami. Bija milzīgs sabiedrības pieprasījums pēc gados jaunāka valsts vadītāja, jo no agrākajiem gerontokrātiem tauta bija neiedomājami nogurusi.
Jau pirmais PSKP CK plēnums Gorbačova vadībā liecināja, ka tā, kā bija agrāk, vairs nebūs. Vēl nebija izgudrota “perestroika”, bet jau tika pasludināta tās priekštece - “paātrinājums” (ускорение). Tomēr galvenā pārmaiņu vēstnese bija valoda, kādā ar sabiedrību tika runāts. Absolūti nedzīvajā, partijas birokrātijas sausajā, administratīvi kokainajā leksikā pēkšņi parādījās kaut kādi zaļojoši dzīvas valodas asni. Pieļauju, ka šodienas cilvēks šīs nelielās nianses pat neievērotu, un viņam partijas bonzu runas Gorbačova valdīšanas agrīnajā posmā liktos tikpat sausas un nedzīvas kā Čerņenko laikā, taču tajā laikā šīs atšķirības tika pamanītas uzreiz.
Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka Gorbačova nākšana pie varas uzreiz tika uztverta kā zaļā gaisma brīvībai. Ne uz to pusi. KGB vēl ilgi jutās visvarena, un cilvēku paniskās bailes no šīs struktūras mūsdienu cilvēkiem nav iedomājamas. “Helsinki-86”, Vides aizsardzības klubs (VAK) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) apvienoja sevī tikai sabiedrības drosmīgāko (izteikti mazāko) daļu. Tikai 1988. gada vasarā notika lūzums sabiedrības apziņā, kas tā paša gada oktobrī vainagojās ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu.
Ja runājam par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, tad Gorbačova loma šajā jautājumā ir nedaudz divdomīga.
It kā ir absolūti skaidrs, ka bez Gorbačova “perestroikas” nekādas Atmodas, Tautas frontes, 4. maija republikas un Latvijas valstiskuma pilnīgas atjaunošanas 1991. gada 21. augustā nebūtu iedomājamas. Krievijā vēl tagad par lielāko Gorbačova grēku uzskata PSRS izjaukšanu. It kā Gorbačovs ar saviem domubiedriem Rietumu (mītisko anglosakšu) interesēs būtu apzināti sagrāvis PSRS un to sadalījis 15 atsevišķos gabaliņos.
Šai konspirācijai ir maza saistība ar realitāti. Gorbačovs vienmēr ļoti skeptiski izturējās pret savienoto republiku patstāvību, nemaz nerunājot par to pilnīgu neatkarību. Tāpat arī Rietumi centās bremzēt jebkādas separātisma tendences PSRS, tai skaitā Baltijas “republikās”, kuras de iure nemaz neatzina par PSRS sastāvdaļām. Mūsu nacionālās kustības līderiem Rietumos galvās dzina vienu centrālo ideju - jūs tikai neprasiet pilnīgu neatkarību. Netraucējiet Gorbačovam, jo “perestroikai” ir milzīgs daudzums ienaidnieku, kuri jūsu neatkarības centienus izmantos pret Gorbiju.
Tāpēc par Latvijas neatkarību mums galvenokārt jāpateicas Gorbačova un Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina pretstāvei, kuru savstarpējo cīņu blakus produkts bija PSRS sadalīšana. Lai Jeļcina vara būtu pilnīga, bija nepieciešama virs Krievijas esošās varas demontāža. Kamēr saglabājās PSRS, virs Jeļcina nomināli atradās PSRS varas aparāts ar PSRS prezidentu Gorbačovu galvgalī. Tāpēc šī struktūra bija jānoārda, kas ļāva ne tikai Latvijai, bet arī visām pārējām “republikām” tikt pie neatkarības.
Attieksme pret Gorbačovu pēdējā laikā ir būtiski mainījusies arī Krievijā. Ja deviņdesmito gadu sākumā viņš masu apziņā kļuva par grēkāzi, kuram tika uzvelta vaina par visām sistēmas sabrukuma radītajām ciešanām; ja pēc tam viņš tika vainots par galveno varenās padomju valsts sagrāvēju, tad tagad pret viņu atjaunojusies samērā labvēlīga (uz agrākās lamāšanas fona) attieksme. Protams, joprojām viņam tiek pārmests par PSRS sabrukumu, bet tajā pašā laikā tiek izteikta atzinība par dāvāto brīvību. Tieši dāvāto, nevis iedoto.
Padomijā neviens (izņemot atsevišķas, skaitliski nelielas disidentu grupas) brīvību neprasīja. To Gorbačovs tautai dāvināja no laba prāta. Protams, izejot no tām realitātēm, kuras bija radušās iepriekšējās pārvaldes rezultātā. Gorbačovs ienesa politikā pavisam citu garu. Humānisma un mierīgas līdzāspastāvēšanas garu. Apstāklī, ka pasaules iznīcības Damokla zobens no karāšanās virs cilvēces galvām vismaz uz pārdesmit gadiem tika noņemts, ir milzīgs Gorbačova nopelns.
Interesanti, ka tikai Krievijā čīkst par PSRS sabrukumu, kamēr nekur citur, nevienā bijušajā padomju republikā par to neraud un šo sabrukumu nenožēlo. Precīzāk sakot, tikai etniskie krievi skumst par “dižās un varenās” Padomju Savienības sabrukumu. Šī atšķirīgā attieksme vislabāk ilustrē PSRS internacionālisma iluzoro raksturu. To šeit speciāli pieminu, jo daudzi šodienas Krievijas liberāļi, Eiropas un pasaules kreisie PSRS nacionālo politiku zīmē kā ideālu starpetniskās līdzāspastāvēšanas paraugu, kas it kā pierādot nacionālās identitātes maznozīmīgo, mākslīgi sakonstruēto raksturu. Šī tēze savukārt ļauj uzdot globālo identitāti kā nenovēršamu progresīvās nākotnes realitāti.
Mūsdienu kreisie radikāļi, progresisti faktiski mēģina atkārtot PSRS evolūciju gandrīz visās līnijās, tikai izejot no ievērojami augstāk attīstītas sabiedrības sākuma punkta. Viņiem pašiem šķiet, ka šoreiz šis attīstības zars izskatīsies pavisam citādi. Iespējams, tas patiesi izskatīsies citāds savās ārējās izpausmēs, bet tas, kas redzams jau tagad, tiem, kuri piedzīvojuši padomju laikus, rada nopietnas bažas. Īpaši jau pārliekais jūtīgums (neiecietība) pret ideoloģisku ķecerību un gatavība pagaidām vēl tikai morāli iznīcināt katru citādi domājošo. Tie, kas padomju laikus piedzīvojuši, šo līdzību redz īpaši skaidri.
Tāpēc būtu lieliski, ja šajā revolucionāro progresistu nometnē parādītos tikpat saprātīgs un, galvenais, no aizspriedumiem brīvs cilvēks, kāds pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija Gorbačovs. Tāds, kurš līdzīgi Gorbačovam, pasauli aicinātu nevis uz pēdējo, izšķirošo kauju, bet gan meklētu saprašanos arī ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Diemžēl pagaidām izskatās, ka tādi cilvēki kā Gorbačovs pasaule ir unikāli retumi.
Mums palaimējās dzīvot ar viņu vienā laikā un baudīt viņa politikas augļus. Vismaz man par Grobačova politisko devumu pasaulei nav sakāms neviens slikts vārds. Šajās jubilejas dienās gribētu arī mūsu lasītāju vārdā novēlēt Mihailam Sergejevičam stipru veselību, možu prātu un vēl ilgus mūža gadus.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
