“Jūs fundamentāli nesaprotat, no kurienes nāk nauda, piedodiet,” finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis TV1 raidījumā 1:1 aizrādīja Eiroparlamenta ilggadējam deputātam, bijušajam finanšu ministram Robertam Zīlem.
Šī Dāldera frāze nekavējoties tika dažādi izlocīta un pat izsmieta sociālajos tīklos, neaizmirstot pieminēt viņa pamatprofesijas (mūziķis klarnetists) “ciešo saistību” ar finansēm. Taču šai frāzei būtu jāpievērš daudz nopietnāka uzmanība, jo tā sevī iemieso patiesi fundamentālas atšķirības dažādu Latvijas iedzīvotāju finanšu uztverē. Pilnīgi atšķirīgu skatījumu uz naudu un tās dziļāko būtību. Šeit jāpiebilst, ka arī Neatkarīgajā pastāv šādas atšķirības. Es, piemēram, nekādi nevaru piekrist kolēģa Arņa Kluiņa redzējumam un secinājumiem par ES un Eiropas Centrālās bankas (ECB) realizēto finanšu politiku.
Ja šīs atšķirības skartu tikai atsevišķus finanšu ekspertus, tad par tām varētu arī plašāk nerunāt, taču šīm uzskatu atšķirībām ir milzu ietekme uz valsts tautsaimniecību un tās potenciālo attīstību. Jaunākais piemērs, par ko minētajā LTV raidījumā diskutēja Dālderis un Zīle, ir Eiropas Atveseļošanas fonda nauda. Šī dāsnā, neatmaksājamā dāvana Latvijā tiek pieņemta tik negribīgi, it kā tā būtu kāds Trojas zirgs, ar kura palīdzību “ļaunie” Briseles ierēdņi gribētu sagraut Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti. Eiropa dod Latvijai divus miljardus eiro, bet Latvija no šīs naudas cenšas paņemt pēc iespējas mazāk. Rezultātā no Latvijai piešķirtajiem diviem miljardiem, Finanšu ministrija ir sagatavojusi pieteikumu tikai par 1,6 miljardiem.
Zīle nenoguris atkārto, ka ES un ECB monetārā politika ir vērsta uz to, lai ES valstis izietu no pandēmijas nenovājinātas, un šis Atveseļošanas un noturības fonds domāts, lai novērstu ES iespējamo atpalikšanu no citiem pasaules attīstības centriem. Savukārt Dālderis un Reirs katru reizi, kad runā par šiem jautājumiem, neslēpj savu noraidošo attieksmi pret šādu “vieglu” naudu. Arī minētajā LTV raidījumā jau pašā sākumā Dālderis piesauca Reira allaž pieminētās dienvidvalstis, kuras kā vieglprātīgas tiek pretnostatītas mums, kas, Slaktera neaizmirstamajiem vārdiem runājot, ir “very taupīgas”. Tas, ka šodienas dinamiskajā pasaulē ar taupību var nonākt tikai atpalicējos, ne Dālderi, ne Reiru, ne viņu atbalstītājus neinteresē.
Latvija šajā ziņā ir unikāla valsts, jo pieturas pie ārkārtīgi arhaiskas, pasaulē jau sen kā atmestas izpratnes par naudu un finansēm. Diemžēl šo redzējumu atbalsta ne tikai valdošie politiskie spēki, bet arī liela daļa sabiedrības. Tāpēc droši pateikt, kurš ieguva lielāku sabiedrības atbalstu minētajā LTV diskusijā, nevar. Protams, nevar ignorēt abu politiķu dažādos autoritātes līmeņus. Lai arī Dālderis šobrīd ir finanšu ministra padomnieks, no sava mūziķa ampluā viņš tik viegli vaļā netiek, savukārt Zīle ir finanšu jomā ne vienu vien pudu sāls apēdis un skaitās šīs sfēras atzīts eksperts. Taču pat ar šo Zīles autoritātes svaru nav pārliecības, ka tīri emocionāli viņš būtu uzvarējis. Kāpēc?
Tāpēc, ka Latvijā konservatīva, īpaši stingra finanšu politika tradicionāli skaitās laba. Tam ir divi iemesli. Vēsturiski milzīgu sociālo traumu Latvijā, tāpat kā citās postpadomju valstīs, izraisīja 1989. - 1993. gada hiperinflācija. Šī Latvijas valsts “dzemdību” trauma ietekmē mūsu ekonomisko domu nu jau ceturto gadu desmitu, kā rezultātā par galvenajiem valsts ekonomiskajiem rādītājiem ir kļuvuši faktiski maznozīmīgi indikatori - inflācija un valsts budžeta deficīts.
Ievērojiet, jau vairāk nekā desmit gadus inflācija atrodas zem vēlamā (ECB mērķa) 2% sliekšņa, bet atsevišķi komentētāji turpina regulāri “šausmināties” par “milzīgo” cenu lēcienu. Droši vien arī šīs rindiņas lasot, ne viens vien izsauksies - kam man tie oficiālas statistikas skaitļi, ja es veikalā pats redzu, kā cenas ir augušas. Tā kā inflācijas cēlonis masu apziņā ir “naudas drukāšana”, tad pret jebkādu “nenopelnītu” naudu pie mums ir ārkārtīgi piesardzīga attieksme. Pat ja šo naudu dāvina bez nepieciešamības to atdot, šīs zemapziņas bailes, ka “lieka” nauda novedīs pie uzkrājumu devalvācijas, nekur nav zudusi. Līdz ar to rodas neapzināta vēlme neņemt šo dāvināto naudu, it kā tādā veidā varētu novērst iespējamo naudas vērtības krišanos.
Arguments, ka eiro vērtības svārstības nekādā veidā nav atkarīgas no mūsu gatavības izlietot 1,6 miljardus vai 2 miljardus, nestrādā, jo ir tīri racionāls, bet psihologi jau sen atklājuši, ka iekšējā strīdā starp racionālo un emocionālo vienmēr uzvar emocionālais. Respektīvi, emocionāli patīkamākajam risinājumam tiek atrasts atbilstošs racionālais pamatojums. Tāpēc cilvēks domā, ka ir pieņēmis racionāli izsvērtu, uz zinātniskiem faktiem balstītu viedokli, taču patiesībā tas vienkārši viņam ir emocionāli tuvāks.
Otrs iemesls, kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik finansiāli konservatīva, ir tas, ka trūkst citas, pozitīvas pieredzes. Ja tev vienmēr rauj zobu bez narkozes, tad tu domā, ka tā arī vajag un tā ir pareizi. Pat ja esi dzirdējis, ka kaut kur zobus rauj, injicējot atsāpināšanas līdzekļus, tad šo metodi vajag noniecināt kā gļēvulīgu un īstu nordisko raksturu pazemojošu. Mēs stoiciski, ar augstu paceltu galvu pārcietīsim visas grūtības. Nevajag mums Briseles un Frankfurtes dāvanas. Mēs tam visam stāvam pāri. Ne tā kā tie nožēlojamie grieķi un romieši. Pēdējo teikumu es, protams, pieliku no sevis, bet tas organiski skanētu Dāldera izpildījumā.
Taču šobrīd mums nav ne laika, ne jēgas ieslīgt apcerējumos, kāpēc Latvija ir vienīgā ES valsts, kura no savas pīrāga daļas nav paņēmusi visu. Var, protams, atcerēties mūsu pieticīgo senču pamācības - no kopējā šķīvja paņemt to mazāko un vairāk apdegušo pīrādziņu, bet no tā lietas būtība nemainīsies.
Tie pārsimt miljoni eiro, ko, pateicoties Reira, Dāldera & Co taupībai, pieticībai, skopumam vai visdrīzāk muļķībai, nepaņemsim, pārvērtīsies nerealizētos infrastruktūras, vides uzlabošanas, digitalizācijas projektos, kā rezultātā mūsu jau tā arvien lielākā atpalicība no kaimiņvalstīm tikai pieaugs.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
