Trampa tiesāšana neveicina ASV prestiža pieaugumu

© Scanpix

ASV Senātā sākusies otrā Trampa impīčmenta procedūra. No politisko seku viedokļa tā ir tikpat bezjēdzīga kā pirmā, jo šī pasākuma gala iznākums ir skaidrs jau šobrīd – puses pašausmināsies par “briesmīgo Trampu” vai “kārtējām falsifikācijām” un nobalsos atbilstoši savai politiskajai pozīcijai. Varbūtība, ka demokrāti varētu Senātā savākt 67 balsis, lai impīčments stātos spēkā, ir vienlīdzīga nullei.

Lai arī visa šī procedūra tiek veikta ar uzsvērti nopietnām sejām, tā vairāk atgādina otršķirīgu vodeviļu, kurā viduvēji aktieri cenšas tēlot traģiskas lomas. Diemžēl no malas visa šī jezga izskatās kā sīkumaina kasīšanās un cenšanās uzpūst no mušas ziloni, uzdodot 6. janvāra pūļa iebrukumu Kapitolija ēkā par bezprecedenta apdraudējumu ASV eksistencei. Galvenais ASV senatoru uzdevums šī impīčmenta laikā ir saglabāt ārkārtīgi nopietnas sejas, skatoties uz ādās un ragos tērptajiem “sazvērniekiem”. Ja šo impīčmentu vispār ir vērts izvērtēt, tad tikai no viena aspekta - kā praksi, kuru nevajadzētu atdarināt.

Uzreiz teikšu, ka man Tramps nekad nav licies simpātisks - ne kā cilvēks, ne arī kā politiķis, un es tikai priecājos, ka viņš no Baltā nama ir prom. Taču tāpēc, ka Tramps ir nekaunīgs narciss, nevajag jau politisko procesu pārvērst sīkmanīgā farsā, kas degradē politiku kā tādu.

Manuprāt, tas, kas ASV notika pēc 2020. gada 3. novembra vēlēšanām, ir neglīts kauna traips uz ASV kā pasaules demokrātijas paraugvalsts mundiera. Jā, Tramps neprata ar godu zaudēt, taču kāda suņa pēc demokrātiem bija jānostājas Trampam spoguļpozīcijā un jāsāk rīkoties tikpat “cienījami”? Kas lika demokrātiem nostāties ar savu nicināmo pretinieku viena līmenī? Paskaidrošu, ko ar to domāju.

Par ko vispār ir šis impīčments? Trampam tiek inkriminēta kūdīšana uz bruņotu dumpi, kuru viņš izteicis, uzstājoties savu atbalstītāju priekšā, 2021. gada 6. janvārī Vašingtonā. Galvenais apsūdzības uzturētājs Senatā demokrāts Džeimijs Raskins apgalvo, ka, “musinot savus atbalstītājus uz dumpi, Tramps izdarījis smagu noziegumu”. Arī citi apsūdzētāji atkārto to pašu, pat necenšoties atbildēt uz jautājumu, kas vispār notika 6. janvārī? Vai tas vispār bija dumpis un vēl jo vairāk bruņots dumpis ar mērķi sagrābt varu valstī?

Es, tāpat kā miljoniem cilvēku visā pasaulē, 6. janvāra notikumus Vašingtonā skatījos CNN tiešraidē. Vismaz man ne mirkli neradās iespaids, ka esošā ASV vara ir kaut par 1% apdraudēta. Arī CNN komentētāju balsīs nemanīja kādu īpašu satraukumu, dramatismu, kas nenoslēpjami parādās, ja tiešām notiek kaut kas saspringts ar neparedzamu turpinājumu. Nevar noliegt, ka visai dīvainā pūļa iebrukums Kapitolija ēkā bija neparasts notikums, kurš izpelnījās visas pasaules pastiprinātu uzmanību, taču šī pūļa rīcība ne mirkli neliecināja par kaut kādu tālejošu plānu (sazvērestību) eksistenci. Jau no paša sākuma bija redzams, ka gluži neorganizēti cilvēki ir tikuši iekšā valsts pārvaldes ēkā, bet absolūti nezina, ko darīt tālāk. To neredzēt vai ignorēt var tikai politiski ieinteresēts vērotājs, kuram naids pret Trampu ir aizmiglojis elementāru spriestspēju.

Visi pasaules mediji, tai skaitā kvalitatīvās žurnālistikas etalons - BBC, katrā rakstā par Trampa impīčmentu un 6. janvāra notikumiem, piemin, ka tajos pieci cilvēki gājuši bojā, tai skaitā Kapitolija apsardzes policists. Patiesības labad jāsaka, ka policijas virsnieka Braiana Siknika (Brian D. Sicknick) nāves cēlonis bija insults un nekādas apsūdzības, ka nāves iemesls varētu būt kādas iebrucēju darbības, nav izvirzītas. Vienīgā reāli nošautā persona iebrukuma laikā bija Ešlija Bebita, kuru aukstasinīgi nošāva policists tiešā tēmējumā no dažu metru attāluma. Visi pārējie, tāpat kā Sikniks, nomira šī notikuma laikā vai neilgi pēc tā bez jebkādām vardarbības pazīmēm.

Tātad galvenajam jautājumam vajadzētu būt - cik pamatots ir apgalvojums, ka 6. janvārī notika bruņota dumpja mēģinājums? Taču impīčmenta organizētāji šādu jautājumu neuzdod. Viņi kā aksiomas pieņem šādus pieņēmumus: 1) dumpis ir noticis; 2) dumpi organizējis bruņots pūlis; 3) pēc Trampa aicinājuma. Ja uz faktiem paskatās bez liekiem aizspriedumiem, tad redzam, ka “dumpis” bijis izteikti haotisks un bezmērķīgs. Nevienā brīdī pūlis nedarbojas pēc plāna vai “dumpja” organizētāju komandām. Kaut kādus “sazvērestības” vadītājus nav izdevies atrast vispār. Ir pilnīgi nevadāms pūlis, un šajā pasākumā dalību ņēmušās personas grūti uztvert nopietni. Tiesa, ASV Senāts ir vieta, kur viss notiek ar pārnopietnām sejas izteiksmēm, un tur jokus nesaprot.

Atsevišķs ir jautājums par “dumpja” bruņoto raksturu, jo “sazvērestība” bez ieročiem, ar plikām rokām, neskan pietiekoši pārliecinoši. Demokrāti Senātā rāda dažādus video, kuros redzams, kā atsevišķi senatori un viceprezidents Maiks Penss tiek nogādāti drošībā pēc tam, kad pūlis izkliedz draudīgus saukļus viņu virzienā, bet nav neviena video, kuros uzbrucēji lietotu vai draudētu lietot šaujamieročus. Visi šie “bruņotā dumpja” videoieraksti izskatās kā no lētas situāciju komēdijas, un demokrātu centieni to pasniegt kā “bezprecedenta apdraudējums ASV nacionālajai drošībai” drīzāk rada komisku, pat nožēlojamu efektu.

Demokrāti šobrīd politiski triumfē - viņiem ir savs prezidents un vairākums abās Kongresa palātās. Sīkmanīgā vēlme vēl kārtīgi izmīcīt dubļos jau amatu atstājušo prezidentu, par ieganstu izmantojot aiz matiem pievilktu “bruņoto dumpi”, kuru “organizējis” Tramps, rada tikai papildu nepatiku pret šobrīd valdošo partiju un tiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri, zaudējuši visas pieklājības normas, piedalās šajā maziskajā kampaņā. Tas, ka ASV politika ir aizpeldējusi tik seklos ūdeņos, diemžēl neveicina ASV globālo prestižu un līdz ar to drošības līmeņa pieaugumu visā pasaulē, par ko varam paust vienīgi nožēlu.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.