Latvijā kopš pērnā gada 21. decembra ir liegti frizieru un manikīra veidotāju pakalpojumi. Tas nozīmē, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem jau vismaz pusotru mēnesi nav legāli iespējams nedz nogriezt matus, nedz izveidot frizūru, nedz uzlikt gēla nagus.
Sākotnēji šie ierobežojumi bija paredzēti uz trijām nedēļām, pēc tam tie tika pagarināti līdz 7. februārim, un otrdienas valdības sēdē, kad tika lemts par ārkārtas situācijas pagarinājumu līdz 6. aprīlim, piebildes par to, ka frizētavas tiks izņemtas no aizliegto pakalpojumu saraksta, netika izteiktas. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka cilvēkiem jāstaigā noaugušiem, jo pašam sevi safrizēt nav iespējams. Labi, ja kādam ģimenes loceklis ir frizieris un viņš pārējiem var nogriezt matus mājas apstākļos, bet tie jau ir atsevišķi gadījumi. Īpašas prasības šajā situācijā ir publiskām personām, kurām vajadzētu rādīt priekšzīmi citiem.
Ieslēdzam “pareizā” viedokļa reproduktoru - sabiedrisko televīziju, un ko mēs tur redzam? Gandrīz visi (-as) glīti safrizēti un bez mazākā mulsuma demonstrē manikirētos nagus. Absolūti nekas neliecina par to, ka jau pusotru mēnesi frizieru pakalpojumi ir aizliegto pakalpojumu sarakstā. Atsevišķi darbinieki (Gundars Rēders) cenšas demonstrēt likumpaklausību un izskatās, ka patiešām ievēro šo liegumu, bet tā vien šķiet, ka viņiem nav liels sekotāju skaits starp kolēģiem.
Kāds var šeit iebilst - televīzijas cilvēkiem, kuri iet kadrā, vienmēr jāizskatās smuki, tāpēc viņiem ir sava frizētava, kas nodrošina ekrāna personu vizuālo pievilcību. Šāda pieeja ir pašsaprotama, ja ikvienam ārpus televīzijas ir tādas pašas iespējas savu frizūru vai nagus savest kārtībā, taču tā kļūst absolūti nesavietojama ar attīstītas, civilizētas sabiedrības pamatprincipiem, ja šādas iespējas nav. Ja tā ir ekskluzīva.
Neattīstītā vai deformētā sabiedrībā kā, piemēram, Ziemeļkorejā televīzijas diktores var tērpties zīmolotās kleitās vai kostīmos, kādus parastais skatītājs savu mūžu valsts veikalā nav redzējis. Staļina Krievijā Ļeņingradas blokādes laikā varēja tūkstošiem cilvēku mirt bada nāvē, bet turpat blakus čekists specveikala “pasūtījuma galdā” saņemt paku ar šķiņķiem, kūkām un dienvidzemju augļiem. Attīstītās valstīs publiskās personas grūtos laikos vismaz cenšas atturēties no savas izredzētības demonstrācijas. Tieši otrādi - tās cenšas uzsvērt savu gatavību nest grūtību upurus kopā ar vienkāršo tautu.
Latvijas sabiedriskā televīzija pēdējos gados īpaši pievērsusies “nevienlīdzības” tēmai. Situācijā, kad lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai nav pieejami frizieru un manikīra pakalpojumi, demonstrēt savas frizūras un garos gēla nagus, ir mazākais neētiski. LTV vadība, kura mēģina uzdoties par sabiedrības “progresa” avangardu, atļaujot saviem darbiniekiem to, kas liegts citiem, uzskatāmi parāda savu patieso (ne)izpratni par progresu un vienlīdzību.
Viss iepriekš minētais attiecināms ne tikai uz sabiedriskajiem medijiem. Tas vēl vairāk skar valsts amatpersonas. Ja premjers Krišjānis Kariņš pirms publiskām uzstāšanās reizēm sev sabužina matus, lai tie izskatītos nefrizēti, tad ar to viņš vismaz apliecina izpratni par to, ko var un ko nevar, taču valdības preses konferenču vadītājs (moderators), būdams nepietiekami noaudzis, ar savu matu griezumu pilnībā anihilē Kariņa sabužināto, neķemmēto matu pozitīvo efektu.
Ja “frizētavu aizliegums” turpināsies, tad pēc mēneša visam Ministru kabinetam, tāpat kā pārējai valsts un pašvaldību pārvaldes sistēmai vajadzētu izskatīties noaugušiem kā Flinstonu ģimenei no alu laikmeta.
Matu garums (tas, protams, neattiecas uz tiem, kuriem matu nav daudz) varētu kalpot kā lojalitātes un likumpaklausības indikators. Līdzīgi kā tas bija ar masku nēsāšanu. Jo esi dedzīgāks valdības atbalstītājs, jo uzkrītošāk visur izrādījies ar aizsargmasku uz sejas. Tā vajadzētu būt arī tagad - jo nekritiskāk atbalsti valdības lēmumus, jo garāki mati. Lai nevienam nerastos kaut mazākās aizdomas, ka neatbalsti valdības noteiktos ierobežojumus un pat necenties kaut kādā aplinkus ceļā tos pārkāpt.
