Sešus gadus pēc darba grāmatiņu izskaušanas atkal uzbangojušas runas par to atjaunošanu. Vasarā šādus priekšlikumus izteica uzņēmēji un darba devēji, kas jautājumu nu cenšas atkal aktualizēt.
Uzņēmēju sāpi var saprast, vienlaikus jāšaubās, vai darba grāmatiņa būs panaceja, kas pārvērtīs darba ņēmēju. Turklāt, kā saka, "pagale nedeg viena" – darbinieku pretestībai pret grāmatiņu atjaunošanu arī ir savi argumenti.
Darba likums, kas noteica atteikšanos no darba grāmatiņām, tika pieņemts 2001. gadā un spēkā stājās 2002. gada vasarā. To izskaušana bija ne tikai cilvēktiesību un datu aizsardzības evolūcijas sastāvdaļa, bet arī "mežonīgā kapitālisma" un ekonomikas augsmes blakusparādība. Kolhozu stūrīšu sastāvdaļa "Mūsu labākie" un "Darba veterāni" kļuva par pagātni, neatkarības laikā strādāt uzsākušie 20 un vairāk gadu strādāšanu vienā darbavietā uzskata par stagnāciju, nespēju konkurēt darba tirgū, bailēm no jauniem izaicinājumiem, bet paši klejošanu no vienas darbavietas uz citu, no vienas sfēras uz citu, lai arī bez attiecīgas profesionālās kvalifikācijas, uzskata par savas varēšanas pierādījumu un vērtības aktualizāciju. Kadru mainība sasniedza epidēmijas raksturu. Vislielākās sūdzības par to no darba ņēmējiem varēja dzirdēt pērn, kad ekonomika brieda kā rauga mīkla; darbinieki, nedaudz pastrādājuši vienā vietā, mierīgi varēja pacelt cepuri un aiziet strādāt citviet, bet darba devējs vien dusmās vīkstīja dūrītes par darbinieka izglītošanā un praktiskajā apmācīšanā ieguldīto laiku un līdzekļiem, un pieņēma darbā kārtējo cilvēku bez atbilstošas darba pieredzes. Dažu nolaupīja arī ārvalstu brīvā tirgus vilinājumi.
Nu, lai cik paradoksāli tas izklausītos, šīs ekonomiskās augsmes radītās ķibeles ar darbiniekiem nomaina tās, ko rada ekonomikas recesija. Bailēs no nepietiekamiem ienākumiem vai kādu citu motīvu vadīti darbinieki gluži kā padomju laikos cenšas aizstiept no uzņēmuma to, kas nav piesiets, preces, ko pārdot vai izmantot savām vajadzībām. Par nelielu vērtību zagšanu policija krimināllietas rosināt atsakās – pat ja zagšana notiek vairākkārt, savukārt uzņēmējam vismaz mēnesis jāpatur darbinieks, no kura nav nekādas jēgas, vien mīnusi, bet viņš jāatlaiž likumā noteiktā kārtībā. Darbinieku zagšanu uzņēmēji pašlaik piedzīvojot masveidā, turklāt zogot ne tikai pa kluso, bet brutāli, izņemot naudu no kases vai aizlaižoties ar saņemto naudu par piegādāto preci. Nekādi darba līgumi par mantisko atbildību te nelīdz. Darba devēju apzagšana vieglākā vai smagākā formā gan pastāvējusi vienmēr, bet tagad nozagto preču vērtība dubultojoties, sasniedzot pat vairākus tūkstošus latu mēnesī. Lai arī daudzi šāda veida noziegumi netiek reģistrēti, arī Valsts policijas dati liecina, ka pieaudzis mantisko noziegumu skaits.
Darba devēji cer, ka darba grāmatiņas, kuras rotās atlaišana ar pantu, atturēs no negodīgas rīcības un brīdinās no šādiem darbiniekiem uzņēmējus. Aptaujāt visus iepriekšējos darba devējus ir ķēpīga padarīšana, turklāt vienmēr pastāv iespēja noklusēt kādu īslaicīgu darbavietu.
Bet ir arī otra medaļas puse. Pašu darba devēju rīcība. Cik nav dzirdēti stāsti par to, ka darba devējs pieņem darbā darbinieku uz pārbaudes laika trijiem mēnešiem ar minimālu algu un pēc tam atbrīvo – neatkarīgi no darbinieka snieguma, jo tāds vienkārši ir izmaksu taupīšanas plāns. Tāda prakse bija izplatīta tirdzniecībā un dažās citās sfērās, kur nav vajadzīgas specifiskas prasmes un kur potenciālo jauno darbinieku skaits ir liels. Jautājums arī, protams, par konkurētspējīgu atalgojumu, nomaksātiem vai nenomaksātiem nodokļiem, darbinieku motivāciju, viņu izaugsmes iespējām, kolektīva garu, prasmīgu personāla vadību, darba apstākļiem, attieksmi. Ja darbinieks "nav stulbenis", kā teic VID, un prasījis pilnu nodokļu nomaksu no algas, ja nav pārgulējis ar priekšnieku, nav vēlējies negodīgi vērsties pret konkurentiem vai nav pildījis vēl kādas neadekvātas darba devēja prasības, ko darba devējs atriebj ar attiecīgu ierakstu darba grāmatiņā – arī darba devējs nav īsti aizsargāts. Tiesāšanās var ilgt gadiem, bet skaidrošanās ar nākamo darba devēju var būt apgrūtinoša. Viena iespēja ir, ka savu iekšējo melno sarakstu veido nozaru asociācijas. Iespējams gan, ka oficiāla saraksta veidošana varētu nepatikt kādiem cilvēktiesību vai personas datu aizstāvjiem, bet nekas neliedz privāti, ierobežotā pieejamībā apmainīties ar informāciju! Otra lieta, uz ko var likt cerības – uz darba devēju un darba ņēmēju pakāpenisku darba kultūras uzlabošanos un to, ka jaunie tirgus apstākļi abu attiecības pakoriģēs un, pirms pacelt cepuri vai roku pēc svešas mantas, būs jāpārdomā vismaz divreiz.
Grāmatiņu atgriešanās būtu arī zīme tam, ka darba kultūrā un cilvēktiesību attīstībā neesam progresējuši ne par mata tiesu, vien piekarinājuši tās kā saktas pie treniņtērpa.