Vismaz pusei no 16 partijām, kas kandidē uz Saeimu, izredzes pārvarēt 5% vēlēšanu barjeru ir ļoti niecīgas, lai neteiktu – nekādas.
Pirmā un pēdējā Saeima?
Šajā krēslas zonā ieslīdēt pamanījusies arī partija, kas pārstāvēta šajā Saeimā un dažās pašvaldībās - Ingunas Sudrabas veidotā No sirds Latvijai (Nr. 8). Tās reitings balansē ap 2%, pateicoties pašas Sudrabas dziestošajai, bet vēl daudzmaz saglabātajai popularitātei. Gods, kam gods, Sudraba uz Titānika paliek līdz pēdējam, kamēr pārējie viņas jau izšķīdušās frakcijas kolēģi to pametuši un sasēdušies dažādās drošības laivās. Daudzmaz zināmāks kandidāts Rīgā vēl ir eiroskeptiķis Normunds Grostiņš, bet citviet sarakstiem trūkst vilcēju. Pat ja iekļūtu Saeimā, NSL, šķiet, uz varu nepretendētu, jo sevi definē kā «pret valdošo eliti noskaņota konservatīva partija» un censtos Saeimas deputātu skaitu samazināt līdz 60, atceltu OIK un NĪN vienīgajam mājoklim.
Vai pārvarēs 5% vēlēšanu barjeru?
Prokrieviskās partijas - Saskaņai daudz nenokodīs
Pāri 1% reitingu bauda Latvijas Krievu savienība (Nr. 1), bet bez politikas veterānes Tatjanas Ždanokas, kuras svītrošana no listes partijas reitingu varētu ietekmēt neitrāli - no vienas puses, piesaistītu protesta balsotājus, no otras - novērstos tie, kas viņu LKS listē neatradīs. Populārākais palikušais kandidāts ir bijušais saskaņietis, Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins, daļu prokrieviskā elektorāta varētu uzrunāt vecā PCTVL gvarde Jakovs Pliners, Vladimirs Buzajevs, Natālija Jolkina, kuri Rīgā kaut ko vēl varētu sagrabināt, bet citos novados aina izskatās bēdīga. Partijas piedāvājums ir pārāk radikāls, lai saprātīgi vēlētāji noticētu to īstenošanas iespējai: krievu valoda obligāta skolās, oficiāli lietojama valsts un pašvaldību iestādēs saziņā, automātiska pilsonība visiem, LTV, LR, Lattelecom privatizēšana.
Par LKS radniecīgu varētu uzskatīt Par alternatīvu (Nr. 14), kuras kodolu veido agrākie SKD Dzimtenei kandidāti un kuras rindās ir Nepilsoņu kongresa aktīvists Edgars Graudiņš, kura kritisko viedokli par krievu tiesībām Latvijā iecienījuši Kremļa mediji, «antifašists» Jānis Kuzins, odiozais valūtas mijējs Juris Žuravļovs. Ja cilvēki te ir pat radikālāki, tad to nevar teikt par programmu, kuras prokrieviskajā sadaļā minēta vien sankciju atcelšana pret Krieviju, bet diskusijās kā elks tiek piesaukts Donalds Tramps.
Prokrieviska ir arī Rīcības partija (Nr. 3), kura iestājas par Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, labāku sadarbību ar Krieviju, pret seksuālajām minoritātēm un pensijas vecuma palielināšanu, kā arī sola utopisku nodokļu samazināšanu un pabalstu palielināšanu. Partijas vadītājs un līderis Rīgā ir bijušais Saskaņas Saeimas deputāts Igors Meļņikovs, kura uzņēmums savulaik sodīts par elektrības zagšanu un nodokļu nemaksāšanu. Kandidātu vidū ir neparasti daudz apsargu (SIA Cop’s), jo īpaši Kurzemē un Zemgalē, kas ilustrē to, kā šādas partijas savāc nepieciešamo 500 biedru skaitu.
Vecie un jaunie
Vecie sociķu buki rodami LSDSP/KDS/GKL (Nr. 7) sarakstā - Jānis Dinevičs, Andrejs Požarnovs, Margarita Krauča, arī tādi dzirdētāki cilvēki kā Armands Agrums un Natālija Ābola. Programmā mēreni centriski, sociāldemokrātiski postulāti, kur kā savādāks izceļams būtu priekšlikums par deputātu darbības ierobežošanu uz laiku, ne ilgāku par diviem sasaukumiem pēc kārtas.
Daļa reiz ietekmīgo sociāldemokrātu aktīvo jauniešu pulcējušies partijā Progresīvie (Nr. 5), kuru vada pretrunīgi vērtētais Roberts Putnis, par kura Sorosa organizācijas Latvijā vadīšanas laiku tās pārņēmējiem palikušas mieles par naudas izsaimniekošanu. Līdere Rīgā ir labi izglītota 30 gadu veca aktīva jauniete, skolotāja, kas arī guvusi pieredzi Saeimā kā konsultante Saskaņas frakcijā, Antoņina Ņenaševa. Ja kādi grib Saeimā redzēt jaunos, šī ir izteikta jauno cilvēku partija - trešdaļa kandidātu līdz 30 gadiem, otra trešdaļa - līdz 40. Programmā uzsvars uz veselības un sociālo pakalpojumu pieejamību, zaļo politiku.
Vēlēšanu sportisti
Latviešu nacionālistu (Nr. 12) priekšgalā ir kandidēšanas un neievēlēšanas čempions dermatovenerologs Andris Rubins, viņam piebiedrojies arī diriģents Edgars Račevskis. Partija iestājas par «ekonomisko un kultūras nacionālismu», Latviju kā «latviešu valsti», ir arī dažādas ierosmes nozaru politikā, atšķirībā no citiem piedāvā «119 vāju novadu vietā izveidot 20 spēcīgus».
Grūti saprast, kāpēc vispār vēlēšanās startē Latvijas Centriskā partija (Nr. 6), ja tās listē Latgalē un Zemgalē ir tikai divi kandidāti, Kurzemē - trīs, nevienas plašāk pazīstamas sejas. Arī programma dīvaina, tostarp lata atgriešana, izstāšanās no NATO, «duāla prezidentāla republika», pārējās vispārīgas frāzes. Nebija kur likt 1400 eiro?
