Tieši tāpat kā itin viss šajā koalīcijā – arī Valsts prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās norisinās smieklīgi. No viltus ziņu dūmiem nule izpeldēja gan zobārste, gan tiesībsargs, pēcāk nepacietīgi sākām gaidīt ar īpašiem talantiem apveltītu ginekologu vai fenomenāli valstiski domājošu daiļkrāsotāju. Neviena profesija netika atstumta. Tomēr izskatās, ka nu jau būs par vēlu meklēt citus kandidātus, jo pirmdienas vakarā koalīcija atzinās: Valsts prezidenta amatam virzīšot Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu.
Pēc koalīcijas padomes, piedodiet, koalīcijas partiju sapulcēšanās plāniņa vidū iznāca visu partiju pārstāvji, lai lepni paziņotu savu lēmumu. Kaut arī teksts bija nopietns (Valsts prezidenta kandidāta nosaukšana taču!), paskats bija komisks: abu «uzvarētājpartiju» - JKP un KPV LV - priekšstāvji vai plīsa no mirkļa svarīguma izjūtām. Juta, ietērpusies skolēnu jaciņā, lepnumā atgāza galvu atpakaļ tā, ka pakausis bakstījās pret muguru. Ne mazāk pacilāts bija Artuss: uz muguras cauri apspīlētajai žaketītei spiedās jaundīgstošie eņģeļa spārni. Atlika vien atcerēties, kā Artuss, sviedros mirkdams, savulaik skraidīja pa Saeimu ar filmēšanas kastīti rokās, izkliedzot saukļus par koalīcijas padomes likvidēšanu, jo tā, raugi, esot visu nelaimju sakne, jo tā izlemj visu. Nu, solīja Artusiņš likvidēt koalīcijas padomi, nu, nelikvidēja, nu un kas? Tagad koalīcijas padomes vietā ir sadarbības padome, kurā piedalās arī Artuss, un nekas: arī šī padome izlemj visu. Tagad tā, piemēram, izvēlas prezidentu. Nemaz nerunāsim par JKP tizlajiem solījumiem, no kuriem neviens, par laimi, netika izpildīts. Bet vai tad par to sūkstīsies sadarbības padome? Nē taču! Patiesībā - kā solīja līdz galam nedaceptais KPV LV premjera kandidāts Aldis Gobzems - sadarbības (koalīcijas?) padome jau izsenis ir izveidota nevis ar citām partijām, bet «ar visu Latvijas tautu».
Komiski ir arī tas, ka KPV LV pirms tam apsvēra iespējas piedāvāt arī citus prezidenta amata kandidātus, bet nu vairs citu pretendentu nav, un šī politpulciņa Saeimas frakcijas deputāti prezidenta vēlēšanās varēšot balsot, ieklausoties savās izjūtās un pat sirdsapziņā. Kāpēc tāda demokrātija un, es pat teiktu, politisks mīļums un labvēlība? Tāpēc, ka Artuss vairs nespēj savākt savu dižpartiju: divreiz pēc kārtas neizdevās sasaukt kongresu, jo divām trešdaļām partijas biedru jau kādu laiku ir pie elkoņa visas šīs peripetijas ar partiju, kas nekad nav bijusi partija. Bet ja neizdevās sapulcināt kongresu, tad pret pārpalikušajiem partijas biedriem vajag izrādīt pretimnākšanu un laipnību. Lai, kā mēdz teikt, miglā nepazūd visi, kuriem pirms tam gribējās gozēties starmešos. Un partijas vadonim aizmirstības miglā, protams, negribas laist arī KPV LV frakciju. Tā ka Artusa atbalsts patiesībā ir nevis Levitam, bet gan savai brūkošajai partijkopai.
Tikpat dramatiskas ir arī opozīcijas kustības nākamā prezidenta virzienā. Kaut gan visi jau kādu laiku saprot, ka esošajam prezidentam - lai cik sirsnīgs un labestīgs cilvēks viņš arī būtu - vairs nav izredžu iegūt prezidenta pienākumu otro termiņu, Zaļā partija tomēr ir izvirzījusi no savām dzīlēm nākušā Raimonda Vējoņa kandidatūru. Cienījami un godājami. Taču bezcerīgi. Bet tad jau Zemnieku savienībai rokas brīvas: var domāt par ko citu. Par Egilu Levitu, piemēram. Tad kaza būs paēdusi un arī vilks neklepos.
Savukārt Saskaņa kaut ko joprojām traģikomiski šiverē savā korupcijas saēstajā aizgaldā. Virzīšot tādu Valsts prezidenta amata kandidātu, nu, tādu... ka visi palikšot mēmi kā speķpīrāgi. Vai tad jau nepietika ar vienu labu cilvēku, kuru zemiski iznesa cauri, spodrinot savas partijas paplukušo frenci? Bet labi, lai tik piedāvā. Palūkosimies, kurš būs nākamais labticīgais, ko izmantos Saskaņa.
Valsts prezidenta vēlēšanas notiks itin drīz. Tomēr pa šo laiku - mazliet vairāk par mēnesi - var atgadīties pilnīgi viss, un mēs varam izsmieties līdz krampjiem. Koalīcija var saķildoties (smilšu kaste par mazu), partijas var izšķīst kā pīļu mēsli siltā dīķī, Levits var atskārst, ka viņa sirdsmiers ir svarīgāks par bezcerīgiem mēģinājumiem salabot sačakarētu valsti. Tomēr cerēsim, ka Egils Levits būs tik neprātīgs, ka aizmirsīs par savu sirdsmieru.
