Ticēt Daudzem vai Brigmanim? Vai varbūt Pabrikam?
Latvijas sastāvējušos, mazo politisko dīķīti satricinājusi ziņa par ZZS deputātu kandidāta Gundara Daudzes atklāsmi, ka viņš personīgi neiebilstu koalīcijai ar Saskaņu.
Uz rīdīšanu orientētās jaunpartijas priekā berzē rokas un savā pateicīgākajā auditorijā - sociālo tīklu profilu sekotāju pulkā - tiražē šo Daudzes izteikumu kā ilgi gaidītu un beidzot izspiestu atzīšanos gluži vai kā par iepriekš paraksīta Molotova - Ribentropa pakta izvilkšanu gaismā.
Mulsinoši un taktiski kļūdaini šādi izteikties politiķim, kurš ir ne tikai vienkāršs deputātu kandidāts, bet ZZS Kurzemes vēlēšanu saraksta līderis
JKP fani steidz piekrist: (saglabāta oriģinālrakstība): «Daudzes kunks jūsu laiks arī drīz beigsies», «Pretigais izdzimtenis», «Nebalsosim par šiem nodevējiem»... Sirdsklauves bailēs par valsts un nācijas pastāvēšanu piemetušās arī Attīstībai/Par premjera kandidātam Artim Pabrikam, kurš pēkšņi kā milzu draudu ieraudzījis ZZS, kas steigs veidot «prokremlisku koalīciju», tādēļ ZZS vēlētājiem jāpārdomā sava izvēle. Pabriks, kurš pats gan valdībā, gan Saeimā strādājis kopā ar ZZS, ar Daudzi, kurš darbojies kopā vienā partijā ar bijušajiem Zatlera partijas biedriem, kuri atšķirībā no ZZS jau kā valdības veidotāji oficiāli aicinājuši veidot koalīciju ar Saskaņu! Turklāt tieši Vienotībā ietilpstošā Sabiedrība citai politikai (SCP), kurā Pabriks bija līdzpriekšsēdētājs, bija tā, kas 2011. gada oktobrī aicināja premjeru Valdi Dombrovski atgriezties pie atceltajām sarunām par plašo koalīciju ar Saskaņas centru! Šāda divkosība un kažoka mešana, lēkāšana no partijas uz partiju, ir vēl netīkamāka kā atšķirīga, nepopulāra, bet atklāta viedokļa paušana. Varbūt vēlētājus, kuriem pietiek ar saukļiem un klišejām, šādi norējieni simpatizē, bet politikā šādus divdabjus neciena.
Bet - ko pēc Daudzes izteikumiem domāt tiem potenciālajiem ZZS vēlētājiem, kuru izvēles ja ne galvenais, tad būtisks faktors ir sadarbošanās vai nesadarbošanās ar Saskaņu? Ticēt Daudzem vai ZZS ilggadējam līderim Augustam Brigmanim, kurš atšķirībā, piemēram, no KPV LV līderiem skaidri pateicis, ka pēc vēlēšanām neveidos koalīciju ar Saskaņu? Manuprāt, te nav dilemmas.
ZZS jau veidojusi vairākas valdības un līdz šim Saskaņu koalīcijā nekad nav iesaistījusi un nav to pat rosinājusi. Protams, vienmēr ir un būs jautājums, vai ir alternatīva koalīcijai bez Saskaņas? Vienkāršoti raugoties, var teikt, ka tā ir vienmēr, jo prokrieviskās partijas allaž bijušas un tuvākajā laikā arī būs mazākumā. No otras puses, tā dēvēto labējo jeb prolatvisko spektru allaž plosa savstarpēji ķīviņi - tieši tās ir niknākās ienaidnieces priekšvēlēšanu cīņā par vienu elektorātu. Opozīcijas un jauno partiju priekšvēlēšanu kampaņas bāzes elements ir varas partiju kritika - zagļi, korumpanti, oligarhi, nejēgas... Reizēs, kad augsne šai kritikai ir auglīgāka un partijas lokomotīve - atraktīvāka, kādai no jaunajām slotām izdodas iegūt tik lielu mandātu skaitu, lai uzņemtos valdības veidošanas iniciatīvu, bet nekad tik daudz, lai izveidotu koalīciju gan bez priekšvēlēšanu cīņās apkarotajiem, gan bez kreisajiem. Atceramies, kā Einars Repše cīnījās pret oligarhiem, bet pēc vēlēšanām koalīcijas sarunās izveidoja bloku ar Aināra Šlesera vadīto LPP. Valdis Zatlers pēc oligarhu leļļu dedzināšanas pēc ārkārtas vēlēšanām bija sprukās - biedroties ar Saskaņu vai ZZS. Tikai Nacionālās apvienības un daļas Vienotības biedru pretestības dēļ no Saskaņas atteicās, bet šķelšanās zatleristu iekšienē šo trauslo koalīciju 2013. gadā noveda līdz sadarbībai ar ZZS.
Interesanti, ka arī Vienotības valde pēc 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā jau bija lēmusi valdības veidošanai uzrunāt ne tikai ZZS un NA, bet arī Saskaņas centru - krīzes laikā visiem esot jāstrādā kopā, atjaunojot ekonomiku un noliekot malā strīdīgos izglītības un valodas politikas jautājumus. No ZZS līdz šim nav dzirdēti tamlīdzīgi paziņojumi. Bet to nevar teikt par Daudzi, kurš arī 2011. gadā runāja par garām palaistu iespēju sabiedrībai atbrīvoties no «etniskās balsošanas» principa un koalīcijas izveides, kas atspoguļotu visu Latvijas iedzīvotāju viedokli. Var jau būt, ka šiem viņa izteikumiem, kas turklāt tika pausti krievvalodīgajam medijam, apakšā bija merkantils aprēķins gūt saskaņiešu atbalstu Daudzem kā Valsts prezidenta amata kandidātam. Jāatgādina arī, ka Daudze ZZS pārstāv Latvijai un Ventspilij, un atšķirībā no šīs partijas vadītāja Aivara Lemberga Daudze nekad nav apšaubījis Latvija nepieciešamību būt NATO, ir vadījis Nacionālās drošības komisiju - nez vai Kremļa aģentam tiktu uzticēta šīs komisijas vadība un izsniegta augstākā pielaide valsts noslēpumam.
Tomēr, nenoliedzami, ir mulsinoši un taktiski kļūdaini šādi izteikties politiķim, kurš ir ne tikai vienkāršs deputātu kandidāts, bet ZZS Kurzemes vēlēšanu saraksta līderis, kuram jāprezentē partijas nostāja, programma, savukārt, partijai jārēķinās, ka tās līderu izteikumus piedēvēs partijas pozīcijai, jo īpaši tādā allaž plaši ekspluatētā tēmā kā «krievi nāk!».
Otra ZZS un pat visas koalīcijas kļūda un nolaidība ir tādas saturīgas priekšvēlēšanu dienaskārtības neuzstādīšana, kas spētu izkonkurēt populistu masīvo, divkosīgo bļaustīšanos un zākāšanos.