Rakstniecei Monikai Zīlei, kas 14.septembrī devās aizsaulē, patika publicitāte, un viņa žurnālistiem bija aizraujošs sarunu biedrs. Tā pirms diviem gadiem žurnālā "Ko Ārsti Tev Nestāsta" Monika pievērsās arī nāves tēmai, vēstīts Santas Sergejevas materiālā "Es zināju, ka tā ir mūsu pēdējā kopīgā diena" izdevumā "Kas Jauns".
Monika intervijā atcerējās par brīdi, kad pirmo reizi aizdomājās par nāvi. Bērnībā vasarā viņa sēdēja un skatījās uz pļavu, aiz kuras bija mežs, tad kapi. Viņai tad pirmo reizi ienāca prātā doma - kas būs tad, kad mani nebūs? Un te taču viss tas pats būs... Vai tas vispār var pastāvēt bez manis? Vai es esmu tam gatava?
"Nezinu. Ar tādām lietām nevar spēlēties. Var vienīgi samierināties ar to, ka tas notiks. Un vēl arī vēlēties tādu aiziešanas veidu, kas tuviniekiem nebūtu apgrūtinošs. Mēdzu jokot, ka noteikti spokošos: ja nebūs tā un tā, es pie jums baltās drēbēs nākšu..."
