VAKARA ZIŅAS: Latvijas nežēlīgākais slepkava savu dzīvesstāstu notirgo Krievijas TV

Advokāts Antons Drēbnieks ir ar žurnālista ķērienu un savu aizstāvamo uzskata par interesantu personību. Viņš ar Kaspara Petrova piekrišanu sācis rakstīt grāmatu par ieslodzīto slepkavu, apmēram reizi gadā cietumā apmeklējot uz mūžu notiesāto vīrieti. © LETA

Viņš ir iekļuvis daudzās slepkavību enciklopēdijās («murderpedia») un aprakstos par sērijveida slepkavām. Salīdzinot ar citiem sērijveida slepkavām un viņu nodarīto, Latvijas iedzīvotājs Kaspars Petrovs var pretendēt uz Eiropas nežēlīgākā sērijveida slepkavas apzīmējumu. Par to liecina arī ārvalstu mediju interese – uz viņa tiesu ieradās žurnālisti no Krievijas, Francijas un Lietuvas. Maijā būs desmit gadi, kopš Petrovs atrodas Daugavpils cietuma «mūžinieka» kamerā.

Aptuveni simt slepkavību

2005. gada 12. maijā 1978. gadā dzimušajam Petrovam tika piespriests mūža ieslodzījums par 13 pierādītām slepkavībām. Kopumā viņš bija apsūdzēts 38 sirmgalvju nogalināšanā un astoņos slepkavības mēģinājumos, bet, ļoti iespējams, noziegumu skaits bija daudz lielāks – ap simt slepkavībām, atsaucoties uz izmeklētāju teikto, saka Petrova advokāts Antons Drēbnieks. Petrova apsūdzības rakstā norādītas pavisam 53 noziegumu epizodes.

Slepkavības Petrovs Rīgā paveicis no 2000. līdz 2003. gadam. Lielākoties upuru dzīvokļos iekļuvis, uzdodamies par gāzes skaitītāju pārbaudītāju. Galvaspilsētā uzbrucis tikai pensionārēm, bet pirms tam līdzīgos noziegumos citviet iekaustījis un aplaupījis arī vecus un nespēcīgus vīriešus.

 

Interesēja nauda un vērtslietas

Kāds bija Petrova motīvs laupīt un slepkavot? Advokāts stāsta, ka Petrovs nevienu uzreiz nenonāvēja. Vispirms paklausījās tantuku sarunas pie mājas, noskatīja upuri un tikai pēc tam uzdevās par gāzes inspektoru un iekļuva dzīvoklī. Tur atrada dvieli un… Pats Petrovs esot teicis, ka nav gribējis nevienu nožņaugt, bet tikai «piežņaugt», lai netraucē pārmeklēt dzīvokli. «Viņam piemīt īpatna oža kā «operiem». Zināja, kur nauda stāv, bija oža uz vērtslietām,» atklāj advokāts. Lai kur sirmgalves būtu noglabājušas savu pensiju, iekrājumus vai zārka naudu, Petrovs spēja visu uziet. Ja vien nauda vispār bija. Gadījās, ka pensionāre tobrīd bija tukšā.

Pat neatceroties ielas nosaukumu un dzīvokļa numuru, Petrovs vēlāk policijā spējis uzzīmēt apzagtā dzīvokļa plānu ar mēbeļu izvietojumu. Tas nav nekas pārsteidzošs, sērijveida noziegumu pastrādātājiem visbiežāk piemīt izcila atmiņa, viņi spēj atminēties vissīkākās detaļas pat vairākos desmitos savu noziegumu.

Viņš ņēma naudu un vērtslietas – to, ko varēja neuzkrītoši ielikt mapītē, ar kuru «gāzes inspektors» bija ieradies uz «darbu». Sazagto pārdeva čigāniem, kuri grozījās Merķeļa ielas sākumā. Šajā gadījumā nav pamata pārmest par konkrētas tautības norādīšanu – tur joprojām kaut ko piedāvā un uzkrītoši gaida tieši čigāni jeb romi.

Atbildot uz jautājumu par slepkavību motīvu – slava kā daudziem citiem sērijveida slepkavām Petrovam nebija vajadzīga, bet nauda gan. To sauc par mantkārību – vienu no septiņiem nāves grēkiem. Viņa kopējais guvums esot bijis 18 000 latu (25 560 eiro).

 

 

Noziegumi pastrādāti Rīgā un Liepājā

Neuzkrītoša izskata jaunu vīrieti pat mūžam acīgās pensionāres varēja neievērot. Ja arī ievēroja, tad viņš atstāja labu iespaidu. Cilvēks kā cilvēks, nekā īpaša. Mierīga izturēšanās. Kārtīgs, kluss. Taču, kā izpētījuši kolēģi no laikraksta «Kurzemes Vārds», izdarot noziegumus Rīgā, viņš nav bijis pirmziemnieks.

Pirmos noziegumus jaunais cilvēks pastrādājis Liepājā, kur pirmo reizi sēdies uz apsūdzēto sola tiesā. Liepājā viņš aplaupīja trīs sirmgalvjus, bet vēl vienam dzīvoklim bija uzlauzis durvis un paņēmis dažas vērtīgākās mantas.

Rīgā nožņaugtos upurus slepkava noguldījis gultā, un bieži vien radiniekiem neradušās aizdomas par vardarbīgu nāvi. Kāds gan brīnums, ka vecs cilvēks miegā aizgājis mūžībā. Pēc nonāvēšanas un dzīvokļa apzagšanas Petrovs aizslēdzis durvis un izmetis atslēgas. Tiek pieļauts, ka tāpēc daudzi piederīgie nav ziņojuši policijai par sirmgalvju nāvi – durvis aizslēgtas, dzīvoklis nav izvandīts. Neba visi zinājuši, vai radiniecei bijušas vērtslietas un zārka nauda un kur tas viss glabāts.

Izmeklēšanas laikā pieprasītas divu mirušo ekshumācijas, lai veiktu tiesu medicīnas ekspertīzi un noteiktu patiesos nāves iemeslus.

 

Prata iemantot uzticību

Petrovs audzis inteliģentā daudzbērnu ģimenē. Skolā raksturots kā vienpatis, mazliet dīvains bērns, daudz lasījis, erudīts, mācējis diskutēt, un viņam bijušas visas iespējas papildināt intelektuāļu rindas. Taču puika sācis kavēt skolu, slikti mācīties un atstāts uz otru gadu. Pēcāk viņu atskaitīja no skolas. Pedagogi ievērojuši, ka Kaspars bieži nevēlējies atzīt savu vainu un konfliktos ar vienaudžiem kļuvis biedējoši nežēlīgs.

Vēlāk pratis iemantot cilvēku uzticību un saprasties, jo kā gan citādi spētu nevardarbīgi iekļūt tik daudzos dzīvokļos. Ne velti pēc pirmajiem atklātajiem noziegumiem kāda izmeklētāja viņu raksturoja kā cilvēku, kurš uz noziedzības ceļa vairs nestāsies, tāpēc piespriežams nosacīts sods. Pēc tam Kaspars noslepkavoja desmitiem sirmgalvju Rīgā.

 

Dzīvesstāsts jau televīzijā

Jaunais vīrietis savu dzīvesstāstu jau notirgojis kādai Krievijas televīzijai, bet viņa advokāts Drēbnieks raksta grāmatu. Viņš »Vakara Ziņām« stāsta, ka grāmata top. Lēnām, bet top, jo pašam kā advokātam ir daudz darba. Viņam piešķirtas ekskluzīvas tiesības analizēt Petrova dzīvi, neslēpjot viņa identitāti, un izmantot arī fotogrāfijas.

Ir pagājuši desmit gadi kopš Petrova notiesāšanas, un viņš joprojām raksta vēstules advokātam. Drēbnieks viņu raksturo atzinīgi – esot tādi klienti, kuri pēc tiesas paceļot cepuri, pat sveiki nepasakot, bet ne Petrovs.

Advokāts nepasaka savu vērtējumu, kad »Vakara Ziņas« vaicā, vai Petrovs turpinās slepkavot, ja viņam palaimēsies piedzīvot pirmstermiņa atbrīvošanu. «Viņš saka, ka nedarīs vairs tā,» nosaka Drēbnieks un piebilst, ka advokāta sūtība ir arī prevencija. Proti, audzināt. «Es klientu pārstāvu visu laiku,» uzsver advokāts. «Uz Kasparu man cerības ir. Kā personība viņš ir interesants.» Slepkava stāstījis, ka sapņos pie viņa nākušas noslepkavotās sirmgalves.

Bet Petrova noziegumi Rīgā atklāti pēc tam, kad viņš noķerts par pavisam cita veida nozieguma pastrādāšanu.

 

Latvijā nāvessodi izpildīti 1996. gadā

Starp citu, Petrova gadījums nedaudz uzjundīja diskusijas par nāvessoda nepieciešamību. Skaidrs, ka ierosinājums atjaunot nāvessodu ir emocionāls, jo Latvija Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu par nāves soda pilnīgu atcelšanu ratificējusi 2012. gada janvārī un tas stājās spēkā 2012. gada 1. maijā. Jau kopš 1996. gada Latvijā pastāvēja nāvessoda moratorijs un nevienam tiesājamajam nāves sods netika nedz piespriests, nedz izpildīts. Pēdējie divi nāvessodi Latvijā izpildīti 1996. gada janvārī.