It kā nepietiktu ar teroristu darbību Donbasā, Krimas okupāciju un Krievijas karavīru iešanu pāri robežai, 26. oktobrī briest jaunas Augstākās Radas vēlēšanas. Iemesls – tieši ar esošo parlamenta sastāvu Ukraina nonākusi tur, kur nonākusi.
Jebkuras vēlēšanas Ukrainā vienmēr saistījušās ar neskaitāmiem atraktīviem un inovatīviem rezultātu viltošanas veidiem, kas maz atpaliek no Krimā notikušā referenduma izstrādājuma martā. Neatkarīgā pirms diviem gadiem vēroja pašreizējā sasaukuma Augstākās Radas vēlēšanas 217. vēlēšanu apgabalā un konstatēja veselu virkni pārkāpumu: vēlēšanu dienā tieši pie iecirkņa karājās «Batkivščinas» partijas aģitācijas karogi; partiju aktīvisti palīdzēja «aklām vecenītēm» laipni «aizpildīt» balsošanas listes – likums atļauj palīdzēt invalīdiem nobalsot; par vienu balsi maksāts 400 vai 500 hrivnu (tobrīd – apmēram 40 līdz 50 latu); balsoja «mirušās dvēseles» (cilvēki, kas sen pārcēlušies uz ārzemēm vai nesen miruši); visbeidzot – greiza balsu skaitīšana parādījās pašā rezultātu apkopošanas procesā naktī pēc iecirkņu slēgšanas.
Turpretī ārkārtas prezidenta vēlēšanas šā gada maijā, kurās uzvaru svinēja Petro Porošenko, līdzšinējais parlamenta deputāts, saldumu ražošanas oligarhs – miljardieris un vienlaikus Eiromaidana revolucionārs (Ukrainā šīs īpašības cita citu neizslēdz), noritēja samērā godīgi un saskaņā ar likumu, ja neskaita to, ka Doņeckā un Krimā pilsoņi varēja nobalsot tikai tad, ja no turienes izbrauca uz kādu mierīgāku vietu. Likuma izmaiņas attiecībā uz pagaidu okupētām teritorijām ļāva atzīt vēlēšanas par notikušām un ļaus arī paredzētajā balsošanā oktobra beigās, ja visā pārējā valstī balsotāju skaits pārsniegs 50%. Par to nešaubās ne ukraiņi, ne ārvalstu analītiķi.
Ignorē pienākumus parlamentā
Reģionu partija, kura uzvarēja iepriekšējās vēlēšanās, sašķēlusies. Lielākā deputātu daļa pilnībā novērsusies no sava bijušā līdera prezidenta Viktora Janukoviča un izveidojuši patriotisku frakciju «Ekonomiskā attīstība», pamatojot, ka Reģionu partija pastāvēja ilgi pirms V. Janukoviča un pastāvēs arī pēc viņa. Partija saglabā savu vēlētāju bāzi valsts dienvidos, jo arvien iestājas par reģionālo attīstību kā savas politikas stūrakmeni. Toties mazākā daļa, kura joprojām uztur kontaktus ar gāzto prezidentu Rostovā pie Donas, turpina sabotēt Augstākās Radas darbu. Daudzi nenāk uz darbu, cenšoties noraut kvorumu: piemēram, no tiem deputātiem, kuri ievēlēti no Krimas vēlēšanu apgabaliem, praktiski vienīgais pienākumus pildošais ir Mustafa Džemiļevs. Taču izslēgt no parlamenta deputātus, kuri ignorē pienākumu pildīšanu, likums neparedz – līdz šim gluži vienkārši nevienam nebija ienācis prātā, ka tā varētu kādreiz notikt.
Tā nu ārkārtas vēlēšanas ir vienīgais instruments, kā sabotierus nomainīt. Turklāt nācās izmantot viltību, lai panāktu vēlēšanu izsludināšanu: premjers Arsēnijs Jaceņuks atkāpās no amata, bet tīšuprāt necentās sastādīt jaunu kabinetu. Konstitūcija nosaka – ja mēneša laikā politiķi nespēj izveidot jaunu valdību, tad jānotiek ārkārtas vēlēšanām. Prezidents un premjers to pat nemēģināja noorganizēt, lai konstitūcijā paredzētā Augstākās Radas atlaišana notiktu automātiski, pati no sevis.
Timošenko nepadodas
Revolūcijas rezultātā no cietuma ārā tikusī odiozā neoliberāļu – monetāristu politiķe Jūlija Timošenko paspējusi izraisīt skandālu «Batkivščinas» partijas iekšienē. Pieprasot pirmo vietu sarakstā, viņa aizvainojusi tos biedrus (ieskaitot premjeru un ministrus), kuri reāli glābj valsti visgrūtākajās dienās un galu galā ziemā palīdzēja pašai J. Timošenko no cietuma izkļūt. No «Batkivščinas» līdz ar padsmit citiem vadošajiem deputātiem izstājies Henādijs Moskalis – Pretkorupcijas komisijas priekšsēdētājs un milicijas ģenerālis, viņš arī vienīgais, kuram pirms desmit gadiem bija pa spēkam savaldīt organizēto noziedzību Krimā. Par spīti uzvārdam, viņš tiek uzskatīts par paraugu citiem patriotiem. (Viņa uzvārds ir ekvivalents tam, ja Pretkorupcijas komisiju Latvijas Saeimā vadītu vīrs, vārdā Genādijs Okupants.)
Savam galam tuvojas Komunistiskā partija, kura pagājušajā reizē vēl spēja pārvarēt 5% barjeru, bet tagad kļuvusi par ienaida objektu savas atklāti promaskaviskās politikas dēļ. Nepalīdz arī fakts, ka tās līderis, darba tautas nominālais aizstāvis Petro Simoņeko sarausis vismaz 50 miljonus dolāru.
Samērā mierīgi vēlēšanām gatavojas politiskie spēki, kurus vēl gada sākumā uzskatīja par «ekstrēmistiem» un «banderiveciem»: Radikālā partija un Visukrainas savienība «Svoboda». Tagad šo partiju deputāti pamanās gan frontē pakarot pret teroristiem, gan piedalīties Augstākās Radas un pašvaldību darbā. Turpretī neuzticību pret sevi turpina izraisīt «Labējais sektors»: tas pieprasījis sev tiesības kontrolēt vēl pašreizējā sasaukuma Augstākās Radas lēmumus, kas sabiedrībai nav pieņemami – nevar vienai sīkpartijai, kurai parlamentā nav neviena deputāta, ļaut regulēt likumu pieņemšanas gaitu. Ukraiņi nenoliedz «Labējā sektora» nopelnus revolūcijā, kur viņi aizstāvēja pašu smagāko barikādi uz Mihailo Hruševska ielas, kā arī pašreizējā cīņā pret teroru Donbasā. Tomēr tas vēl nedod tiesības «pārraudzīt» visu likumdošanas procesu valstī.
Vēlēšanas būs, tikai – kādā formā?
Līdz šim vēlēšanas noritējušas pēc jauktā formāta: 225 deputātus ievēlē no partiju listēm ar 5% barjeru (tāpat kā pie mums), bet otrus 225 ievēlē no vienmandāta apgabaliem (kā PSRS laikā Augstākās Padomes vēlēšanās). Krimas un Donbasa atrautība no pārējās valsts nozīmē, ka tajos vienmandāta apgabalus iekārtot nebūs reāli.
Ukrainas Centrālā vēlēšanu komisija to ņēmusi vērā un iesaka ievēlēt nevis 450 deputātu, bet par 17 mazāk – uz to rēķina, kurus nevarēs ievēlēt no Krimas. Līdzīgi var rīkoties ar okupētajiem Donbasa apgabaliem. Kolīdz kādu no tiem izdosies atbrīvot, katrā apgabalā likums pieļauj noturēt papildvēlēšanas, izvēlot trūkstošos deputātus. Otrs priekšlikums – mainīt vēlēšanu formātu un ievēlēt visus 450 tikai no partiju sarakstiem. Par to jālemj vēl aizejošajai Augstākajai Radai.
Ukrainas vēstniecībā Rīgā 26. oktobrī balsos apmēram 2000 Ukrainas pilsoņu, kuri dzīvo Latvijā – pārējie 53 tūkstoši ukraiņu izcelsmes iedzīvotāju jau 90. gadu sākumā naturalizējušies Latvijas pilsonībā.