Par gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, par ES attiecībām ar Krieviju un brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV saruna ar Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas deputātu Krišjāni Kariņu (Vienotība).
– Kā Eiropas institūcijās uztver Latvijas gaidāmo prezidentūru Eiropas Savienībā? Ar to saista noteiktas cerības?
– Prezidējošās valstis mainās ik pēc sešiem mēnešiem, līdz ar to nekādas būtiskas Eiropas kuģa kursa maiņas netiek gaidītas. Tomēr, runājot par niansēm, – no daudziem kolēģiem Eiropas Parlamentā dzirdu prieku par Latvijas prezidentūru, jo tā noteikti būs ar pārvarētās krīzes pieredzi: Latvija tomēr salīdzinoši labāk izrāpās no krīzes bedres nekā citas ES valstis. Vienlaikus no dažām Dienvideiropas valstīm vējo tādas bažas, vai tikai Latvijas prezidentūra nebūs pārāk barga... vai tā pārāk nespiedīs uz taupību. Eiropas kreisajiem kopumā ir raksturīgs mīts, ka valsts vienīgais glābiņš krīzē ir lielāki tēriņi. Latvijas piemērs rāda, ka tā nav. Vispārīgi varētu teikt tā – ziemeļnieki par Latvijas prezidentūru priecājas, dienvidnieki – bažījas.
– Cik lielā mērā Latvijas prezidentūru nozags Ukrainas krīze un attiecības ar Krieviju?
– Tas jebkurā gadījumā ir aktuālākais jautājums šobrīd. Ja atceramies Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitu Viļņā, kas notika Lietuvas prezidentūras laikā, tad tas iezīmēja virknes satricinošu notikumu sākumu – tobrīd netika parakstīts Ukrainas un ES asociācijas līgums, Ukrainā sākās nemieri, krita valdība, sākās Krievijas agresija Ukrainā. Tas, ko gaida no ES Austrumu partnerības samita Rīgā šā gada maijā, – ir stabilizējošas darbības. Taču jāņem vērā, ka liela daļa ES valstu šobrīd nav galīgi formulējušas savu politiku attiecībās ar Krieviju. Jā, nevienam nav šaubu, ka Krievija ir agresors, bet nav vienotības nostājā, kā uz to reaģēt. Viena daļa uzskata, ka tā jāsoda ar sankciju un citiem līdzekļiem, šeit gan nav runa par militāru iejaukšanos. Citi, īpaši valstis, kas ģeogrāfiski atrodas tālāk no Krievijas, ieņem samiernieciskāku pozīciju. Viņiem kara Ukrainā pārtraukšana ir tikai viens no jautājumiem, nevis akūta prioritāte.
– Cik lielā mērā Krievijas attiecībās ar ES un Ukrainas krīzes risinājumā dominē ASV interešu komponente? Krievu eksperti sliecas izplatīt versiju, ka šeit svarīgākais jautājums ir ekonomiskais – proti, ASV vēlas uzspiest Eiropai savu slānekļa gāzi, lai aiz enerģētisko risku diversifikācijas slēptu savas ietekmes nostiprināšanos Eiropā.
– Manuprāt, šādam viedoklim nav pamata. Jo tā ir Eiropa, kas mēģina panākt ASV slānekļa gāzes eksporta paplašināšanos. ASV ilgu laiku bija spēkā slānekļa gāzes eksporta liegums. Slānekļa gāzes vairumtirdzniecības cena ASV ir trīsreiz lētāka nekā gāzes cena Eiropā. Tas nozīmē, ka ASV smagā rūpniecība, kurai ir liels enerģijas patēriņš, ir ļoti konkurētspējīga. Ja sāk slānekļa gāzi eksportēt, tad arī gāzes cena ASV kāps un samazināsies smagās rūpniecības konkurētspēja.
Jā, ASV gāzes kompānijas grib eksportēt slānekļa gāzi, jo kāpēc gan pārdot lēti Amerikā, ja var vismaz uz pusi dārgāk pārdot Eiropai. Intereses šeit saduras, bet nevar apgalvot, ka ASV kopējā politika ir slānekļa gāzes eksporta tirgus meklējumos.
Situāciju Ukrainā nosaka nevis šis aspekts, bet gan Krievijas autoritārās valdības – Putina & Co – impēriskie centieni. Krievijas vara baidās zaudēt savu ietekmi Eiropā, arī kaimiņvalstīs, un, kā tas vēsturē jau ne reizi vien ir bijis, cenšas to atgūt un stiprināt, arī ar militārām metodēm. Es šeit saskatu Krievijas mēģinājumu traucēt Ukrainai, Ukrainas tautai pašai izvēlēties savu demokrātiskās attīstības ceļu. ASV te neko īpaši neietekmē. Ja nu vienīgi tādējādi, ka ASV ir ES stratēģiskais partneris un drošības garants. Un es pat domāju, ka tas ir labi, ka ASV ir no jauna ieinteresēta Eiropas aizsardzībā, jo pirms diviem gadiem jau likās, ka Eiropa Ameriku vairs neinteresē.
Rietumos, protams, neviens nevēlas uzsākt karu ar Krieviju. Šobrīd vispār Rietumiem ir tikai dažas iespējas, ko darīt attiecībās ar Krieviju: vai nu pieņemt visu, ko saka Putins, vai arī turēties pretī agresijai. Militāras pretstāves ceļš ir izslēgts. Tātad vienīgā metode, kā turēties pretī, – ir sankcijas. Pēc būtības – tās ir līnijas smiltīs – ja tu darīsi tā, tad mēs šitā, un redzam, ka sankcijas ļoti kož Krievijas ekonomikas kaulā. Naftas cenas sabrukums Krievijas situāciju pasliktina – jo ienākumi rūk, bet izdevumi tikai palielinās – Krimas uzturēšana un karš Austrumukrainā taču prasa naudu! Rubļa noturēšana arī prasa miljardus. Bet Rietumi neatslābinās sankciju žņaugu, kamēr nebūs būtiskas piekāpšanās no Putina puses, kas būtu vismaz izvākšanās no Donbasa vai Krimas atdošana Ukrainai. Bet man ir grūti iedomāties, ka kaut kas tāds tuvākajā laikā notiks.
– Sankcijām tomēr ir negatīva ietekme uz Latvijas ekonomiku.
– Jā, ir. Mums, protams, bija iespēja teikt, ka mēs sankcijas pret Krieviju neatbalstām, bet tad jau mēs varam teikt, ka mums arī neatkarība nav no svara – ja Putins ko prasa, tad ir jāatdod. Lai mēs varētu noturēt savu neatkarību, mums jāturas kopā ar saviem Rietumu partneriem, un tas nozīmē nosodīt Krieviju: gan ciešot ekonomiski, gan pārorientējot savu biznesu uz Rietumiem.
Uzņēmējiem ir jāsaprot – Krievijas tirgus vairs priekš viņiem nepastāv. Uz austrumiem no Latvijas robežas viņiem vairs nekas nespīd. Pasaule ir mainījusies, gribam mēs to vai ne. Mūsu kā politiķu uzdevums, arī Latvijas ES prezidentūras laikā, ir – noārdīt iekšējos šķēršļus visos Eiropas valstu tirgos, lai sekmētu brīvo preču apmaiņu un dotu iespēju, tajā skaitā arī Latvijas uzņēmējiem, vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Slēpti birokrātiski ierobežojumi uzņēmējdarbībai joprojām pastāv ES, un tie būtu jālikvidē.
Pēc būtības visiem jāsaprot – ir karastāvoklis ar Krieviju. Tas nav tāds karš, kā mūsu vecotēvi piedzīvoja – ar bumbām un šaušanu, bet galvenokārt – ideoloģisks un ekonomisks karš, un ierocis tajā ir abpusējās sankcijas.
– Kāda šobrīd ir situācija ar ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu? Vai Latvijas prezidentūras laikā tiks sperti kādi būtiski soļi šā līguma sagatavošanas vai noslēgšanas virzienā?
– Pilnīgi skaidrs ir tikai tas, ka tad, kad šis brīvās tirdzniecības līgums tiks noslēgts, izveidosies spēcīgākais tirdzniecības bloks pasaulē. Bet vairākās ES valstīs tomēr ir bažas, vai tik ar šā līguma noslēgšanu kāds nevēlas darīt mums pāri. Piemēram, Latvijā ir lielas bažas saistībā ar ģenētiski modificēto pārtiku. Šeit man kā politiķim ir jābalansē starp sabiedrības negatīvo attieksmi un aizspriedumiem pret ģenētiski modificēto pārtiku un zinātniskiem faktiem. Alternatīva ģenētiski modificētai pārtikai ir pastiprināta pesticīdu lietošana lauksaimniecībā. Un kas tad ir mums neveselīgāk?
Bet, runājot ar līguma sarunu vedējiem, man jāsaka, ka lauksaimniecība šeit ir vispār pilnīgi atsevišķa sadaļa un diez vai tur tik drīz tiks panākta kāda vienošanās, jo ASV ļoti nopietni subsidē lauksaimniecību, un tad būtu vai nu jāpanāk vienāds subsīdiju līmenis, vai jāpanāk subsīdiju mazināšanos.
Galvenā problēma ar ASV un ES brīvās tirdzniecības līguma gatavošanu ir sekojoša: sarunu vedēji nedalās informācijā ar politiķiem. Eiropas Komisijas ieceltie ierēdņi gatavo šo līgumu, taču Eiropas Parlamenta deputātiem nav pietiekamas informācijas par sagatavošanas gaitu un detaļām. Mana politiskā pārliecība ir, ka līgums ir vajadzīgs, lai Latvijas uzņēmēji varētu brīvi konkurēt ASV tirgū. Bet es nevaru saviem vēlētājiem izskaidrot, kas šajā līgumā būs labs vai slikts, jo man un citiem ES deputātiem trūkst informācijas par līguma projektu.
– Tad jājautā, cik vispār ir laba sadarbība starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Ko jūs gaidāt no jaunās EK, kurā arī Valdis Dombrovskis ir augstā amatā?
– Varas dalīšanas cīņas starp EK un EP ir bijušas vairāku gadu garumā. Tagad Eiropas Parlaments ir izcīnījis, ka mēs esam pilntiesīgi likumdevēji un bez mūsu piekrišanas nav iespējas pieņemt ne ES budžetu, ne arī kādu likumu. Tāpēc arī EP uzstāj, ka EK ir jāinformē par ASV un ES brīvās tirdzniecības līguma sagatavošanas gaitu, jo līgums tāpat būs parlamentam jāakceptē. Ja tas netiek darīts, tad varētu būt situācija, ka līgums tiek izgāzts tikai tāpēc, ka EP nebija iespējas nospraust savas «sarkanās līnijas» attiecībā uz līguma nosacījumiem.
Valdis Dombrovskis EK ienāca kā politiķis, līdz ar to labāk pārvalda Eiropas Parlamenta darbības politiskās nianses, un tas palīdz, darbojoties komisāra amatā.
– Latvijā no Dombrovska kā no komisāra gaida nevis EK un ES sadarbības izpratni, bet gan Latvijas lobiju ES institūcijās. Gaida velti?
– Dombrovskis var lobēt Latvijas intereses, esot eirokomisāra amatā, bet ne tādā veidā, kā to daudzi Latvijā saprot. Eiropas Komisijā neviens komisārs nevar panākt lielāku naudas piešķīrumu savai valstij, jo jebkura deķīša vilkšana uz savu pusi tik un tā tiks saprasta un tūlīt arī pārtraukta. Taču, piemēram, ja runa ir par tādiem jautājumiem kā Eiropas elektroenerģijas vai gāzesvada starpsavienojums ar Baltijas valstīm, tad, domāju, iebildumu nebūs. Jo visiem ir skaidrs – ja šis reģions dzīvo turīgāk, tad darba vietu kritums samazināsies un latvieši mazāk emigrēs uz citām dalībvalstīm, aizņemot vietējo darba vietas.
Taču vienmēr jāatceras, ka Dombrovskis nestrādā institūcijā, kas lēmumus pieņem – to dara Eiropadome un Eiropas Parlaments. Dombrovskis strādā izpildvarā. Bet viņa atbildībā ir eirozona, un viņš, piemēram, var ierosināt lēmumus, kas ierobežotu Francijas brīvo rīcību ar savu budžetu, ja tā destabilizē Eiropas ekonomiku, tajā skaitā arī mūsējo. Un vēl – gandrīz katru reizi, kad tiek pieminēts Dombrovskis kā komisārs, tiek norādīts, ka viņš nāk no Latvijas. Tas tiešām ceļ valsts prestižu, un, lai tā arī ir iracionāla lieta, tomēr valsts prestižs ir tas, kas daudzos gadījumos nosaka investīciju piesaisti attiecīgajai valstij, investoru lēmumu investēt.
– Kāda ir jūsu prognoze par kopējo Eiropas ekonomisko attīstību?
– Man nav oriģinālu prognožu. Es lasu Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas prognozes. Tās ir padrūmas. Eiropas flagmaņa – Vācijas – ekonomika knapi turas virs recesijas – 0,1%, tas faktiski nozīmē, ka izaugsmes nav. Ja izaugsmi nevar veicināt ar eksportu, tad varētu veicināt iekšzemes pieprasījumu. Bet tā vietā Vācija nosaka diezgan augstu minimālo algu (aptuveni 8,5 eiro stundā. Latvijā – 2 eiro stundā). Un Vācijā tas tikai veicinās ēnu ekonomikas izaugsmi.
Es kopumā neesmu minimālās algas palielināšanas atbalstītājs, arī Latvijā iebilstu pret lēmumu palielināt minimālo algu. Tas nebūt neveicina cīņu ar ēnu ekonomiku, sadārdzina darbaspēku un neļauj ienākt darba tirgū jauniem cilvēkiem. Manuprāt, ekonomikas veicināšanai daudz lietderīgāka būtu neapliekamā minimuma palielināšana.
– Jūs teicāt, ka uz austrumiem no Latvijas robežas mums vairs nekā nav. Es teiktu, ka ir gan – nafta un gāze. Kā tad Eiropa mums iesaka no šīs atkarības atbrīvoties?
– Mums nav jāatsakās no Krievijas naftas un gāzes importa. Bet jāsaprot, ka Eiropai Krieviju vajag vismaz tikpat daudz, cik Krievijai Eiropu. Jo Eiropai vajadzīgi dabas resursi, bet Krievijai vajadzīga par tiem nopelnītā nauda. Eiropai jānodrošina, lai Latvijā parādītos konkurence Krievijas enerģētiskajiem resursiem. Tas ir mērķis, pēc kā tiekties. ES ir līdzekļi un projekti, lai atbrīvotu Latviju no monopolistiskās energoresursu piegādes. Elektroenerģētikas jomā šo mērķi izdosies sasniegt jau 2015. gadā. Ar gāzi ne tik ātri, bet, ja Inčukalna gāzes krātuve tiks atbrīvota vairākiem piegādātājiem, tad Latvijas atkarība no Krievijas gāzes monopola būs pārtraukta.