Apelācijas instances tiesa t.s. Lemberga lietā apmierināja aizstāvības lūgumu, beidzot ļaujot nu jau bijušajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam uzdot kādus jautājumus Aināram Gulbim, kuram šajā lietā prokurori noteikuši cietušā statusu.
Par Latvijas pirmo miljonāru sauktais 1990. gadu sākumā visuvarenās “SWH” impērijas šefs A. Gulbis ir viens no t.s. Lemberga lietas “arhitektiem”, ko viņš neslēpa arī apelācijas instances tiesas sēdē.
Pirmās instances tiesas laikā (kā zināms, pirmās instances process ilga 12 gadus) tika darīts viss, lai apsūdzība A. Gulbim varētu uzdot pilnīgi visus tai nepieciešamos jautājumus, turpretī aizstāvība A. Gulbi nopratināt nevarētu. Aizstāvībai bija iespēja A. Gulbim uzdot vien dažus jautājumus, uz kuriem viņš tāpat pēc būtības neatbildēja, bet vairāk pārmeta, ka jautājumi netiek uzdoti pareizi.
Nedaudz pamocījusies ar šāda pratināšanas procesa vadīšanu, tiesa A. Gulbim ļāva doties atgūt veselību, un viņš tiesas zālē vairs neparādījās. Formāli 2015. gada augustā tika pieņemts pat lēmums atvest A. Gulbi piespiedu kārtā, lai viņš sniegtu liecības tiesas zālē. Tomēr piespiedu atvešanai nozīmētie policisti A. Gulbi atrast nevarēja.
Toties dzeltenā prese viņu atrada Kanāriju salās, Tenerifē, kur viņam bija sācies kaislīgs mīlas romāns ar bijušo modeli. Dzeltenā prese rakstīja, ka jaunā sieviete A. Gulbja dēļ pametusi savu vīru un kopā ar abu septiņiem bērniem devusies uz Tenerifi (sīkāk skat., piemēram, šeit). Nezināmu iemeslu dēļ dzeltenā prese pēc tam vairs neinteresējās, kā tad šis trakais stāsts (izjaukta vai izjukusi septiņu bērnu ģimene!) ir beidzies.
Atšķirībā no Latvijas policistiem, kuri A. Gulbi atrast nevarēja, arī sporta žurnālisti viņu regulāri piefiksēja apmeklējam prestižas tenisa sacensības dažādās pasaules malās.
Uz tiesu A. Gulbis nenāca, toties atsūtīja rakstveida liecības, kuras viņam bija sagatavojusi juridiskās palīdzības sniedzēja.
Kā liela netaisnība un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums izskatījās pirmās instances lēmums nolasīt šīs juristu sagatavotās rakstveida liecības. Aizstāvība aicināja pirmās instances tiesu tomēr panākt, lai A. Gulbis ierodas sniegt liecības mutvārdu procesā (skat., piemēram), jo “dzīvas” liecības atklātā tiesas procesā ir ļoti būtiskas patiesības noskaidrošanā, piemēram, pretrunu fiksēšanā un šo pretrunu vērtēšanā.
Tomēr visi aizstāvības pūliņi bija velti - tiesa nolasīja A. Gulbja juristu sagatavotās rakstveida liecības, kas tādējādi kļuva par oficiālu pierādījumu kriminālprocesā. Visi, kuriem jebkādā statusā ir bijusi darīšana ar kriminālprocesu, sapratīs, cik šis ir svarīgs apstāklis, lai varētu novērtēt, cik cietušā liecības (šajā gadījumā faktiski galvenās liecības!) ir ticamas vai melīgas.
Bet A. Gulbis pirmstiesas izmeklēšanā (laika posmā no 1999. gada līdz 2008. gadam) liecības Ģenerālprokuratūrā šajā kriminālprocesā bija sniedzis ļoti daudzas reizes, un nav nekāds brīnums, ka par vieniem un tiem pašiem notikumiem bija sastāstījis vairākas, pat radikāli pretējas versijas. Vienā ļoti būtiskā jautājumā viņa liecībās paustas pat sešas (!) atšķirīgas versijas, līdz ar to, protams, viņa nopratināšana pirmās instances tiesā atklātā mutvārdu procesā (nevis pie labvēlīgi noskaņotiem prokuroriem, kuri pratināšanas protokolu var sarakstīt kā vajag) bija ļoti būtiska. Tomēr pirmās instances tiesa ne tikai ļāva A. Gulbim izvairīties no tā, lai viņu varētu pienācīgi nopratināt arī aizstāvība, bet arī pilnībā ignorēja visas šīs pretrunas un atšķirīgās A. Gulbja versijas no apsūdzības pārrakstītajā tiesas spriedumā, tādējādi faktiski pasludinot, ka visas sešas pretrunīgās versijas ir patiesas…
Tomēr tagad apelācijas instances tiesa atzina, ka pirmās instances tiesa, neļaujot A. Lembergam uzdot A. Gulbim pat nevienu jautājumu, ir pārkāpusi tiesības uz taisnīgu tiesu.
A. Gulbim tika pieprasīts pildīt kriminālprocesuālo pienākumu sniegt liecības tiesā, un šoreiz A. Gulbis neizvairījās.
Kāpēc? A. Gulbis vienīgais no cietušajiem ir iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā lūdz viņam piespriest lielāku kompensāciju, nekā piesprieda pirmās instances tiesa. Proti, pirmās instances tiesa piesprieda viņam kompensāciju 22 156 eiro un 96 centu apmērā, tomēr viņš vēlas iegūt vairāk nekā 10 miljonus eiro. Protams, ja A. Gulbis turpinātu izvairīties no liecību sniegšanas atklātā tiesas procesā, tad vairs nevarētu paskaidrot, uz kāda pamata viņš joprojām grib miljonus, kaut gan kriminālprocesuālos pienākumus pildīt negrib.
Apelācijas tiesas lēmums pratināt A. Gulbi ļāva ja ne satikties, tad vismaz nedaudz neklātienē parunāties kādreizējiem draugiem (1990. gadu sākumā) un vēlākajiem nesamierināmajiem ienaidniekiem (no 1990. gadu vidus līdz šim brīdim) Aināram Gulbim un Aivaram Lembergam.
Pratināšana noritēja ārkārtīgi smagnēji, jo A. Gulbis nemitīgi uzvedās izaicinoši un atkārtoja, ka uz šādiem jautājumiem viņš jau ir atbildējis daudzu gadu garumā. Viņš liecības prokuratūrā pret A. Lembergu pirmoreiz esot sniedzis jau 1996. gadā, tad 1999. gadā (pirms 23 gadiem!) un pēc tam vēl daudzas reizes. 1996. gadā neesot bijis pareizais ģenerālprokurors, kurš šīs sūdzības uzklausītu, līdz ar to tajās paustā versija ir aizgājusi nebūtībā.
Bet apelācijas tiesas sēdē 2022. gadā raksturīgas A. Gulbja atbildes uz uzdotajiem jautājumiem bija šādas: “Visas atbildes ir lietas materiālos”; “Uz šo jautājumu jūs varat atbildēt pats” u.tml.
Cita starpā, jautājumā, kas A. Gulbim šķita vissvarīgākais (par “Rīgas Apvienotās Baltijas bankas” četru miljonu garantijas “Ventspils naftai” esamību vai neesamību) un par kuru viņš centās runāt, atbildot uz jebkuriem jautājumiem, A. Gulbis radīja pat septīto atšķirīgo versiju! Piemēram, viņš liecināja, ka šo garantiju “Rīgas Apvienotās Baltijas bankas” un “Krājbankas” apvienošanas procesā (t.i., “Krājbankas” privatizācijas pirmajā posmā) “visa šī te, es teikšu banda, izmantoja, lai atņemtu man piederošās akcijas “Krājbankā””. Tātad akcijas izspiedis ir nevis A. Lembergs, bet gan “banda”. Kas Gulbja izpratnē ir banda, var lasīt zemāk.
Sākot A. Gulbja pratināšanu, A. Lemberga advokāte Irina Kauke norādīja, ka, nenodrošinot apsūdzētajiem tiesības nopratināt lieciniekus, pirmās instances tiesa pieļāva būtisku pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa pirmās instances sprieduma atcelšanu. Pārkāpumu jau ir konstatējusi apelācijas tiesa. Tomēr šo “pārkāpumu pati apelācijas instance novērst nevar. Pārkāpums, ko pieļāva pirmās instances tiesa, ir neatgriezenisks”. A. Gulbja pratināšana apelācijas instancē nenovērsīs pirmās instances tiesas pārkāpumus.
Aivars Lembergs atgādināja Kriminālprocesa likumā noteikto kārtību, ka “cietušais tiek pratināts sākumā un viņa liecības tiek pārbaudītas ar citu liecinieku liecībām. Te iznāk, ka cietušais tiek pratināts vispār pēdējais. Absurds no taisnīga procesa viedokļa.”
Viņš uzsvēra, ka būtu taisnīgi, ja šis kriminālprocess tiktu atgriezts pirmajā instancē. Bet, no otras puses, tas būtu traģiski, “jo es taču nedzīvošu vēl 30 gadus”.
Tiesai savaldīt šo procesu nebija viegli. Tomēr šķiet, ka tiesai tas izdevās.
Par A. Gulbja uzvedību pratināšanas laikā liecina šādi piemēri.
A. Lembergs vaicāja, kādā sakarā Māris Forsts 1991. gadā A. Gulbi iepazīstināja ar A. Lembergu. A. Gulbis atbildēja: “Viss, kas pasaulē notiek, notiek dzimumsakarā. Viss! Man nav vairāk ko teikt!”
A. Lembergs atgādināja, ka starp karojošām grupām, kuru līderi savulaik bija A. Lembergs un A. Gulbis, 1995. gadā tika noslēgta vienošanās par visu daudzmiljonu parādu nokārtošanu un konfliktu izbeigšanu. A. Gulbis uz to liecināja, ka vienošanos panācis un parakstījis nevis viņš, bet gan viņa “partneri un darbinieki”. “Un toreiz man viņi teica: “Ainār, bet tu saproti, ka tu nekad un neko vairs no Lemberga nevarēsi paprasīt?” Es teicu “Jā! Civillietā nevarēšu, bet krimināllietā - varēšu” Un tas ir tas, pie kā mēs esam. Un viss,” atklāts par šā kriminālprocesa motīviem bija A. Gulbis.
Vislabāk atmosfēru cietušā pratināšanas gaitā, šķiet, atspoguļo piemērs, ko atspoguļojam pilnībā.
A. Lembergs: “Jūs savās liecībās pirmstiesas izmeklēšanā esat lietojis tādu terminu kā “Ventspils grupa”. Ko jūs ar to domājāt?”
A. Gulbis: “Jūsu izveidoto bandītisko veidojumu, tātad, tur plus mīnus setiņu cilvēkus sastāvā. Kā jūs bijāt izdomājis, attiecīgi, nostāties pretī, kā es saku, “rīdziniekiem”.”
A. Lembergs: “Un kas bija “rīdzinieki”?”
A. Gulbis: “Kas bija “ventspilnieki”, tad pa priekšu atgādiniet?”
A. Lembergs: “Jā. Kopumā septiņi, jūs teicāt, kaut kādi bandītiski cilvēki.”
A. Gulbis: “Jā, es to visu esmu minējis precīzi visās savās liecībās.”
A. Lembergs: “Kuri tad ir tie bandīti - jūs varat pateikt? Septiņi…”
A. Gulbis: “Nu, pirmām kārtām - jūs, neapšaubāmi.”
A. Lembergs: “Par to nav šaubu.”
A. Gulbis: “Jūs visu to kompāniju vadījāt.”
A. Lembergs: “Pie tam Ukrainas iebrukumu es vadīju…”
Tiesnese Sandra Amola: “Tā, izbeidziet, izbeidziet, lūdzu!”
A. Lembergs: “Jā, lūdzu.”
Tiesnese S. Amola: “Abi divi, ja! Jautājums - atbilde!”
A. Lembergs: “Es atvainojos, godājamā tiesa. Jā, lūdzu.” [Vēršoties pie A. Gulbja] “Varat atbildēt līdz galam vai nē?”
A. Gulbis: “Uz ko?”
Tiesnese S. Amola: “Septiņas personas! Jūs neatbildējāt.”
A. Gulbis: “Apmēram septiņas personas, jā, ko jūs bijāt izveidojis, kurā grupā ietilpa jūs, Blažēvics, Skoks, jā, Berķis toreiz vēl nebija, ja, pie tās grupas. Tas bija prom, tā kā tad viņš laikam pievienojās. Kas tur vēl bija piesēdināts? Nu, tādi… (aizdomājas).”
A. Lembergs: “Kokalis bij?”
A. Gulbis: “Jā, protams! Nu, jūs taču visu to labāk par mani ziniet! Jūs atgādiniet, un es jums to apstiprināšu! Tā būs tiesai vieglāk.”
Tiesnese S. Amola: “Ainār Gulbi! Tad, kad mēs izvaicāsim apsūdzēto, Lembergu, tad jums būs tiesības uzdot viņam jautājumus. Šobrīd nav tas brīdis, kad jūs varat viņam uzdot jautājumus!”
A. Gulbis: “Man likās, ka to nedaru. Es vienkārši precizēju savu atbildi.”
A. Lembergs: “Jā. Tātad starp tiem septiņiem, ko jūs minējāt, Ševcovs tāds bija?”
A. Gulbis: “Nē!”
A. Lembergs: “Stepanovs?”
A. Gulbis: “Protams, bija.”
