Tā dēvētajā Lemberga prāvā ir nopratināti visi liecinieki, ko vēlējās nopratināt procesa dalībnieki, iztiesājot lietu apelācijas instancē.
Šīs prāvas pirmajā instancē liecinieku pratināšana ilga gadiem un daži liecinieki tika pratināti mēnešiem, bet apelācijas instancē liecinieku pratināšana prasīja tikai dažas stundas.
Jāatgādina, ka pirmajā instancē tika nopratināti 100 apsūdzības pieteiktie liecinieki, turpretī no aizstāvības pieteiktajiem lieciniekiem tiesa piekrita aicināt tikai trīs personas.
Bet apelācijas instancē tika nopratināti tikai trīs aizstāvības liecinieki, jo apsūdzība jaunus lieciniekus nepieteica, savukārt aizstāvība no daudziem sākotnēji pieteiktajiem lieciniekiem atteicās, lai kriminālprocess neieilgtu.
Tātad apelācijas instancē tika nopratināti Aivara Lemberga kādreizējie draugi un vēlākie ienaidnieki miljonāri Ainārs Gulbis (skat. šeit) un Jūlijs Krūmiņš (skat. šeit).
Bet trešais apelācijas procesā nopratinātais liecinieks bija pašreizējais elites advokāts Mārtiņš Kvēps.
Tā sauktajā Lemberga prāvā ir redzami ļoti daudzi piemēri, kad tuvi draugi laika gaitā ir kļuvuši par nesamierināmiem ienaidniekiem; kad uzticamības personas nodod, jo izrēķina, ka nodevība ir materiāli izdevīgāka; kad “iecelšana saulītē” tiek atmaksāta ar sazvērestību u.tml.
Pārsvarā iepriekšminētais redzams no tā, kā mainījās Aivara Lemberga attiecības ar viņam savulaik tuvākajiem cilvēkiem laika posmā no 1990. gadu vidus līdz 2008. gada sākumam, jo tieši 2008. gada sākumā Ģenerālprokuratūrā tika radīta versija par to, ka A. Lembergs 1990. gadu sākumā izspiedis akcijas un kapitāla daļas no saviem bijušajiem draugiem, kuri vēlāk kļuvuši par viņa ienaidniekiem.
Tomēr ir vairākas epizodes arī par citu t.s. Ventspils tranzītbiznesa kara dalībnieku ceļu no uzticības un draudzības līdz atklātam naidam. Šādu ceļu attiecībās ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni izgājis arī Latvijas zvērināts advokāts Mārtiņš Kvēps, kurš sniedza liecības t.s. Lemberga lietas apelācijas instancē.
Mārtiņš Kvēps bija t.s. Lemberga opozicionāru - miljonāru Oļega Stepanova, Olafa Berķa, Igora Skoka un Genādija Ševcova - advokāts un pārstāvis jau no pašiem tā sauktā Ventspils tranzītbiznesa kara pirmsākumiem - no 2004. gada beigām.
Bet Ģenerālprokuratūra viņu piesaistīja arī t.s. Lemberga krimināllietai tulka - speciālista statusā.
Kā M. Kvēps liecināja tiesā, par tulku - speciālistu kriminālprocesā viņš kļuva ne tikai tāpēc, ka viņam bija ļoti labas angļu valodas zināšanas (mācības ASV universitātes maģistrantūrā un prakse ASV advokātu birojos) un īpašas zināšanas angļu juridiskajā terminoloģijā, bet arī tāpēc, ka viņu kā tulku vēlējies redzēt tieši Rudolfs Meroni.
“Jā, jo tad, kad Meroni kungs informēja Ģenerālprokuratūru, ka viņš ir beidzot gatavs būt atklāts, liecināt par, par to, ko viņš Aivaram Lembergam ir palīdzējis darīt, un, tā kā viņš nerunāja latviešu valodā, protams, bija jautājums par to cilvēku, kurš varētu viņa teikto palīdzēt prokuratūrai pārtulkot. Un Rūdolfam Meroni bija ļoti svarīgi - tajā brīdī mums ar viņu bija labas attiecības -, ka tas ir cilvēks, kuram viņš uzticas, kurš tulko. Un arī, nu, ka tas cilvēks ir kompetents juridiskos jautājumos, lai viņa teiktais tiktu pārtulkots pēc iespējas precīzi. Tā bija Meroni vēlme, ka par tulku tieku pieaicināts tieši es. Man nekādu attiecību ar prokuratūru nebija līdz tam, prokuroru [Andi] Mežsargu nepazinu vai kādu citu. Ne es pats pieteicos, ne prokuratūra īpaši mani meklēja. Tā bija Meroni iniciatīva. Prokuratūra to akceptēja kā saprātīgu,” liecināja M. Kvēps. Par darbu tulka - speciālista statusā viņam neviens nemaksāja.
Respektīvi, “Lemberga oponentu” četriniekam - O. Stepanovam, O. Berķim, I. Skokam un G. Ševcovam - tolaik bija pat tik labas attiecības ar R. Meroni, ka šis pilnībā uzticējās iepriekšminētā četrinieka galvenajam advokātam un izraudzījās šo advokātu par tulku sadarbībā ar Latvijas Ģenerālprokuratūru. Savukārt Latvijas Ģenerālprokuratūra šajā situācijā nesaskatīja nekādus interešu konfliktus. Un tad visa tobrīd vēl draudzīgā kompānija - pret A. Lembergu acīmredzami naidīgi nosakņoti liecinieki; viņu advokāts; R. Meroni, kurš pārvaldīja gan šo “opozicionāru”, gan “Lembergu ģimenes” mantu; Ģenerālprokuratūras prokurori; Satversmes aizsardzības biroja darbinieki - pamazām virzīja t.s. Lemberga kriminālprocesu.
“Ar Meroni es iepazinos tā - pirmais cilvēks, ar kuru Ventspils biznesā es iepazinos, bija Oļegs Stepanovs. Viens no lielajiem īpašniekiem. Pēc tam es iepazinos ar pārējiem - Igoru Skoku, Olafu Berķi, Genādiju Ševcovu, tas ir, Ventspils biznesa menedžeriem, amatpersonām, nu, ne visiem, bet lielu, ļoti lielu daļu. Un, tā kā visas tās juridiskās struktūras, aiz kuriem lielie Ventspils īpašnieki slēpās, lielāko daļu bija veidojis Meroni, tad mana iepazīšanās ar viņu bija gan neizbēgama, gan likumsakarīga, jo viņš visus uzņēmumus pats personiski pārvaldīja. Ārzonu arī pārstāvēja. Bija akcionāru sapulces, bija padomes sēdes, nu, tā mēs ar viņu iepazināmies,” liecināja M. Kvēps.
Bet pēc dažiem gadiem starp R. Meroni un M. Kvēpu cēlās naids, jo naids cēlās starp R. Meroni un M. Kvēpa klientiem - “Lemberga oponentu” četrinieku.
Piemēram, bijušajiem “Ventspils naftas” valdes locekļiem Igoram Skokam un Genādijam Ševcovam radās grūtības īstenot savas īpašumtiesības AS “Ventbunkers”, jo tam pretojās R. Meroni, tāpēc pret šveicieti tika uzsāktas tiesvedības gan Latvijā, gan Šveicē, un, kā liecināja M. Kvēps, šīs tiesvedības bija sekmīgas.
“Ar Šveices, protams, advokāta palīdzību mums izdevās ierosināt kriminālprocesu, kurš gandrīz rezultējās kriminālatbildībā Meroni,” teica M. Kvēps.
“Ļoti sen bija visiem Ventspilī skaidrs, ka Ventspils naftas produktu pārkraušanas bizness ir jāpārdod, jāpārdod. Un jāpārdod tiem, kas kontrolē kravu plūsmas, kam viņas pieder. Ģeopolitisku apsvērumu dēļ Ventspils šo biznesu attīstīt vairs nevar, tur gaidāms ir tikai bankrots. Vienlaicīgi, vēl toreiz, kad es tur strādāju, tas bizness bija pietiekami vērtīgs, tagad tur droši vien ir lūžņu vērtībā. Nu, un, lai kaut ko kādam pārdotu, attiecīgi īpašuma tiesības ir juridiski jānoformē. Meroni bija ieplānojis, un to viņš man pats personiski ir teicis - mums ir bijušas neskaitāmas sarunas, pat strīdi pirms tam - viņš gribēja pelnīt milzīgu naudu šai pārdošanas procesā, vairākus desmitus miljonus eiro. Un viņš ļoti labi saprata, ka, atdodot cilvēkiem to, kas viņiem pieder, noformējot visus dokumentus pareizi, neviens viņam nekādus miljonus nemaksās. Līdz ar to viņš cīnījās līdz pēdējam. Lai nevienam cilvēkam nebūtu reālu īpašuma tiesību apliecinošu dokumentu līdz galam - viss būtu pie viņa. Bija izdomājis visādus dīvainus veidus, ka tikai viņš viens pats var balsot un pieņemt lēmumus pilnīgi visu - tajā skaitā Igora Skoka un Genādija Ševcova - vietā. Bija iecēlis sevi par galīgo arbitru, tā teikt. Nu, tas bija pilnīgi nepieņemami no juridiskā viedokļa. Mēs nolīgām ļoti labus tiesu advokātus Šveicē, kuri panāca gan krimināllietas ierosināšanu par to, ko viņš darīja. Un viņš zaudēja arī tiesu, jo mēs prasījām, nu tur, lai jūs saprastu viņu pozīciju, mēs gājām soli pa solim. Mēs viņu vispirms iesūdzējām tiesā, par to, lai viņš atzītu, ka tie divi cilvēki [Igors Skoks un Genādijs Ševcovs] ir viņa klienti, lai viņš sniegtu pilnīgu norēķinu kā mantas pārvaldnieks - ko viņš ir izdarījis, kāpēc ir izdarījis. Viņš to tiesu zaudēja. Viņam piespieda - Šveices advokātu honorāri ir ļoti, ļoti iespaidīgi - viņam viss bija jāsamaksā, nu un tas tad bija viens no brīžiem, kad mēs droši vien kļuvām par nāvīgiem ienaidniekiem. Meroni nebija pieradis zaudēt. Un, nu, tā, bet nu tā, kā es teicu, tā viņa motivācija bija tāda, nedot nevienam neko, mēģināt kontrolēt maksimāli daudz, lai pēc tam varētu izspiest naudu. Tad, kad pircēja vairs nebija, bija skaidrs, ka atkal ģeopolitisku apsvērumu dēļ pārdot nu jau pat pašiem krieviem vairs neko nevar. Un tad Meroni vienkārši iztīrīja visu naudu, kas bija Ventspilī. Ļoti lielu summu.”
Tulka - speciālista statusā M. Kvēps piedalījās bēdīgi slavenā 2007. gada 17. decembra protokola par aresta uzlikšanu “Lembergu ģimenei” piederošai mantai sastādīšanā un parakstīšanā.
Tieši ar šo protokolu minētā “arestētā manta” tika nodota glabāšanā R. Meroni, līdz ar to šis dokuments ir pats galvenais, uz kuru balstoties R. Meroni turpmāko gadu gaitā varēja pārņemt visu Ventspils tranzītbiznesu, kas 2007. gadā vēl bija plaukstošs.
Tieši šis dokuments ir arī pamatā tam, ka tagad jau vairāk nekā gadu Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūra nespēj izpildīt Rīgas apgabaltiesas lēmumu un pārņemt šo arestēto mantu no R. Meroni.
Attiecīgi aizstāvība tiesā interesējās, kā tad šis mantas arestēšanas process reāli notika.
M. Kvēps liecināja, ka tas “notika Pārdaugavā, manuprāt, viesnīcā. Mazliet slepeni pat, teiksim tā”.
Uz jautājumu, kuras personas piedalījās šajā procesā, M. Kvēps atbildēja: “Es atceros tikai mūs trīs. Bija tur arī no Satversmes aizsardzības biroja cilvēki, kuri nodrošināja, teiksim, tehnisko pusi, aizvešanu - atvešanu. Es pieļauju, ka arī to telpu noīrēšanu veica viņi, lai tas būtu slepeni. Bet paša [mantas aresta] protokola sastādīšanā es atceros tikai mūs trīs - procesa virzītāju [prokuroru Andi Mežsargu]; es biju, tulkoju; un Meroni bija, jā, mantas glabātājs.”
Šī neapšaubāmi ir pat ļoti interesanta liecība, jo protokolā par aresta uzlikšanu mantai nepārprotami minēts, ka šajā procesuālajā darbībā piedalījušās četras personas - bez minētajām trim vēl arī prokurors Māris Urbāns.
Savukārt, ja Pārdaugavas viesnīcu “ABC” Šampētera ielā 139a, kurā reāli notika mantas aresta uzlikšana, par procesuālās darbības veikšanas vietu “slepenības dēļ” izvēlējās Satversmes aizsardzības birojs (SAB), tad ir interesanti papētīt, kas ir šīs viesnīcas īpašnieki. Bet tie savulaik bijuši gan Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, gan šobrīd jau ASV krimināli apsūdzētā Aleksandra Babakova biznesa partneris Arnolds Laksa. (skat., piemēram, šeit).
Jāatgādina, kas tad ir 2007. gada 17. decembra protokolā minētā arestējamā “manta”. Pārsvarā tika arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības” ārvalstu kompānijās, kurām savukārt tieši vai pastarpināti piederēja akcijas Ventspils lielajos tranzītbiznesa uzņēmumos - AS “Ventbunkers”, AS “Kālija parks” un AS “Ventspils tirdzniecības osta”.
Bet tika arestētas arī ārvalstu kompāniju akcijas, uzrādītāja akcijas, prasījuma tiesības pret kādām kompānijām un pat pienākums atdot parādus. Respektīvi - tika arestēts viss, ko R. Meroni prokuroriem uzdeva par “Lembergu ģimenes” mantu.
Ņemot vērā, ka arestējamā “manta” bija ne tikai akcijas, kuras nav grūti fiziski atnest uz vietu, kur notika aresta uzlikšana, bet arī “tiesības” un “pienākumi”, tad būtu tikai loģiski, ja aresta uzlicēji būtu iepazinušies ar dokumentiem, kas apliecina šīs “tiesības” un “pienākumus”. Līdz ar to M. Kvēpam daudzkārt tika uzdots jautājums - vai Rūdolfs Meroni ir uzrādījis kādus dokumentus, kas apliecinātu attiecīgās mantas piederību Aivaram Lembergam?
Mārtiņš Kvēps liecināja, ka nekādu dokumentu nav bijis. R. Meroni par visu šīs “mantas” “juridisko struktūru” jau iepriekš prokuratūrai sūtījis informāciju. “Viņš arī veidoja juridiskos formulējumus un ar manu palīdzību viņus tulkoja latviešu valodā,” liecināja M. Kvēps.
“Nebija tā, ka prokuratūra nāca ar lielu papīra kasti un kaut ko Meroni uzrādīja, jo visi tie papīri jau bija pie viņa.” “Un bija, protams, tagad, nu, no šodienas viedokļa raugoties, lietas, attiecībā uz kurām īpašuma tiesības vispār nepastāv. Līdz ar to tur pat teorētiski nekādus papīrus uzrādīt nevarētu.”
“Nu, piemēram, tad, kad tika gatavots mantas arests, tad bija tā, ka Rūdolfs Meroni pats sagatavoja mantas sarakstu, kas ir pie viņa, angļu valodā. Viņš sūtīja viņu man. Es viņu tulkoju jau iepriekš latviešu valodā, un, ja es pareizi atceros, es viņu arī parādīju procesa virzītājam vēl pirms reālā - nu, tad tā mantas aresta procesuālā akta, nosauksim to tā, vai procesuālās darbības - nu, protams, lai visi būtu lietas kursā, kā tas viss varētu izskatīties, jo tam visam bija atbilstoši jāsagatavojas. Vai jūs to varat saukt par kaut kādu ārpus procesuālo komunikāciju - es nezinu, tas jums pašiem jāvērtē,” liecināja M. Kvēps.
Turklāt arī pēc 2007. gada decembra R. Meroni nodiktējis, kas vēl jāarestē. “Bet viņš vērsa prokuratūras uzmanību uz to, ka ir sācies juridisks kaut kāds piespiedu process pret pašu Meroni vai viņa uzņēmumiem. Un tūlīt, tūlīt Lembergs dabūs kaut kādu lielāku naudu - miljonos mērāmu. Tad tur tika, tā teikt, piearestēts kaut kas klāt,” atminējās liecinieks.
“Prokuratūrai, kas bija procesa virzītājs, ļoti saprotamu iemeslu dēļ bija diezgan ierobežota informācija par to, kā tas viss ir izveidots, kā tas darbojas, kur kas atrodas. Tad Meroni bija tas, kurš stāstīja. Kurš veidoja juridiskos arī formulējumus prokuratūrai - kas ir, kur, kā tas izskatās. Un prokuratūrai, gan arī man pašam ļoti lielā mērā nācās tam visam uzticēties. Apstākļos, nu, tagad es esmu daudz gudrāks, arī pasaule ir mainījusies, juridiskais regulējums - labuma guvēji - tiesību jomā. Bet ļoti daudzos jautājumos, nu, mēs vienkārši uzticējāmies tam, ko Meroni teica. Ne viss izrādījās taisnība. Tajos jautājumos, kas viņam pašam bija personiski izdevīgi.”
Uz jautājumu, kāpēc arests tika uzlikts ārvalstu uzņēmumu “patiesā labuma guvēju tiesībām”, nevis reālām Latvijas uzņēmumu akcijām, M. Kvēps atbildēja, ka “arī man pašam toreiz likās, ka ar to varētu būt pietiekami. To, ka atsevišķos gadījumos Meroni vispār bija kaut kādi savi plāni, tos viņš prokuratūrai neizstāstīja - to mēs ieraudzījām visi tikai vēlāk”.
“Bija ļoti loģiski, ka manta tiek atstāta tur, kur viņa ir. Kā es teicu, ka tā ir - Meroni kunga dažas personiskās īpašības kļuva zināmas tikai vēlāk.”
“Ja jūs domājat, ka patiesā labuma guvēja tiesības tika pārbīdītas pāri galdam no prokuroru puses Meroni - tā nenotika.”
“Es vēl varu piebilst, jo toreiz es to nezināju, tagad esmu par to diezgan pārliecināts, kad lielākajā daļā gadījumu, vismaz Aivara Lemberga gadījumā, kad labuma guvēju tiesības nemaz nepastāvēja, viņas nevarēja arestēt. Varēja arestēt līdzdalību uzņēmumos, bet tādu labuma guvēju tiesību īsti nebija, kā Meroni to formulēja. Nu, tieši privāttiesiskā izpratnē - kā tiesība, kā prasījums, piemēram. Tas ir bišķiņ kaut kas cits. Labuma guvējs viņš bija, viennozīmīgi, bet, vai to varēja arestēt - par to varētu būt ļoti nopietna diskusija un šaubas. Bet es pats to toreiz nesapratu un nezināju.”
“Tikai labuma guvēju tiesību arestēšana Meroni ļāva pilnīgi brīvi, kā izskatās, arī nesodīti, manipulēt ar tiem uzņēmumiem, no kuriem šīs labuma guvēju tiesības izrietēja. Viņš varēja pilnīgi brīvi atsavināt akcijas - kā grib, kam grib, dalīt, pārskaitīt, nodot. Vienmēr apgalvojot, ka ar labuma guvēju tiesībām nu gan viss ir kārtībā. Un ka šīs manipulācijas, viņa veiktās, neko attiecībā uz labuma guvēju tiesībām nemaina. Es domāju, ka viņš to izdarīja apzināti, lai vēlāk varētu izdarīt to, ar ko visa šī Ventspils sāga viņam ļoti labvēlīgi beidzās.”
“Nu, vienmēr viņa atbilde uz visiem pārmetumiem bija tāda, ka lai neviens neuztraucas, ka labuma guvēju tiesības nu gan esot drošībā, lai gan akcijas ceļoja, kur vien viņam ienāca prātā. Nu, manuprāt, tā nav īsti ne godprātīga, ne likumam atbilstoša rīcība,” tiesā liecināja advokāts M. Kvēps.
