Līdzīgi kā pirmās instances tiesas procesā, arī apelācijas tiesā prokurors Aivis Zalužinskis mēģināja panākt, lai tiesa iejauktos Aivara Lemberga liecību sniegšanā – to pārtrauktu vai vismaz ierobežotu.
Jāatgādina, ka pirmās instances tiesā Aivara Lemberga liecību sniegšanu regulāri visvairāk pārtrauca prokurors Juris Juriss, aicinot tiesu nepieļaut šādas liecības.
Pirmās instances tiesa, “pilnībā piekrītot” prokuroram, visvisādi iejaucās A. Lemberga liecību sniegšanā, trīs reizes pat sodot viņu ar piespiedu naudu. Vienu brīdi A. Lembergs pat mēģināja ironizēt - kur un cik viņam vēl jāieskaita nauda, lai viņš varētu īstenot likumā it kā garantētās tiesības, ka arī apsūdzētais drīkst sniegt liecības un arī tās tiesai ir jāvērtē.
Tagad apelācijas instances tiesas procesā vairs nepiedalās prokurors J. Juriss, kurš ir saņēmis paaugstinājumu par virsprokuroru un nesen ar Ordeņu kapitula kancleres Sarmītes Ēlertes gādību kļuvis par Atzinības krusta komandieri. Tāpat t.s. Lemberga procesā vairs nepiedalās prokurori Ilga Paegle un Jānis Ilsteris, kuri ir devušies izdienas pensijā. Nu valsts apsūdzība šajā lietā jāuztur vienam pašam A. Zalužinskim. Turklāt, kā savulaik intervijā “Neatkarīgajai” apgalvoja nu jau bijušais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers, būtu vajadzīgs vismaz gads, lai kāds cits prokurors varētu iepazīties ar šīs megaapjomīgās lietas materiāliem.
Tātad prokurors A. Zalužinskis pauda iebildumus pret to, ko savās liecības tiesā saka A. Lembergs. Pretēji pirmās instances tiesai, apelācijas tiesa nevis “pilnībā piekrita prokuroram”, bet gan “nolēma noraidīt prokurora iebildumus”.
Jo “kriminālprocess neparedz pārtraukt liecību sniegšanu”,
izņemot gadījumus, kad apsūdzētais runā par apstākļiem, kam nav sakara ar lietu, atkārtoti min tos pašus argumentus to pašu faktu pamatošanai. Tiesu kolēģija atsaucās arī uz Satversmes tiesas spriedumu, kurā teikts, ka “apsūdzētajam arī laikā, kad notiek tiesvedība apelācijas instances tiesā, ir nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, viņam ir iespējas izteikt visus, viņaprāt, būtiskos argumentus attiecībā uz vainu”, apsūdzētais “arī apelācijas tiesvedības laikā var paust jaunus juridiskus argumentus un apsvērumus, precīzāk un skaidrāk formulējot jau iepriekš iesniegtās apelācijas sūdzības saturu”.
Tāda, lūk, diametrāli pretēja izpratne par tiesībām uz taisnīgu tiesu tās pašas Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem, jo, kā zināms, arī pirmās instances tiesas process tika iztiesāts Rīgas apgabaltiesā.
Bet kas tad prokuroram A. Zalužinskim šoreiz nepatika A. Lemberga liecībās?
Sniedzot liecības apelācijas tiesvedībā, A. Lembergs pārsvarā analizēja apsūdzību un tās kopiju - pirmās instances spriedumu (jāatgādina, ka t.s. Lemberga lietas pirmās instances spriedums aprakstošajā daļā ir vienkārša apsūdzības kopija ar visām faktu un gramatikas kļūdām un visām pretrunām, bet citās daļās pārsvarā ir kopēti citi prokuroru dokumenti).
A. Lembergs parādīja, kādas nejēdzības ir sarakstītas apsūdzībā un tās kopijā - pirmās instances spiedumā. Viņš norādīja uz bezgaldaudziem apstākļiem apsūdzībā un tās kopijā,
kas ne tikai realitātē nepastāvēja, bet nemaz nevarēja pastāvēt nedz juridiski, nedz no veselā saprāta viedokļa.
Piemēram, A. Lembergu apsūdz par to, ka viņš 1993. gada beigās esot kā kukuli izspiedis SIA “Puses” kapitāla daļas no bijušā Ventspils prokurora Valentīna Kokaļa. Pēdējais par kapitāla daļu izspiešanu gan atcerējies tikai 2007. gadā (t.i., pēc 14 gadiem), kad Ģenerālprokuratūras prokurori visvisādi meklēja, par ko varētu A. Lembergu apsūdzēt.
Kā tad šī SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešana, pēc prokurora un pirmās instances tiesas domām, esot notikusi?
Tātad - kā spriedumā raksta pirmās instances tiesa (ar visām gramatikas un faktu kļūdām nokopējot apsūdzību), “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne ātrāk kā 1993. gada rudenī” Ventspilī pašvaldības telpās esot notikusi “kārtējā neformālā apspriede”, kurā tikusi apspriesta “VAS “Ventspils Nafta” saimnieciskā darbība”.
Apspriedē piedalījušies A. Lembergs un “uzņēmēji no Ventspils un Rīgas: Ainārs Gulbis, Māris Forsts, Vladimirs Krastiņš, kā arī VAS “Ventspils Nafta” direktors Jānis Blaževičs, VAS “Ventspils Nafta” juriskonsults Valentīns Kokalis un citas pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotas personas”.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka šajos citātos īpaši spilgti parādās tiesas darba “kvalitāte”. Pirmkārt, pirmās instances tiesa pēc 12 tiesvedības gadiem bezgaldaudzas reizes ir konstatējusi, ka “pirmstiesas izmeklēšanas laikā” daudz kas “precīzi” nav noskaidrots.
Bet kas tad tika noskaidrots 12 tiesvedības gados?
Otrkārt, valsts akciju sabiedrībai (VAS) “Ventspils nafta” vairs nebija nedz “direktors”, nedz “juriskonsultants”, bet spriedumā minētie Jānis Blažēvičs un Valentīns Kokalis bija VAS “Ventspils nafta”, attiecīgi, prezidents un valdes loceklis.
Šī nebūt nav kāda tiesas “neliela pārrakstīšanās”, bet tā ir principiāla tiesas kļūda kaut vai tāpēc, ka “Ventspils nafta” par valsts akciju sabiedrību otrreiz (!) kļuva nevis “precīzi nenoskaidrotā laikā”, bet gan tieši spriedumā aprakstītajā “1993. gada rudenī” (precīzāk - Uzņēmumu reģistrā šajā statusā reģistrēta 1993. gada 5 novembrī, bet tās statūti valdības sēdē apstiprināti 21. septembrī).
Turklāt principiāla nozīme apsūdzībā un tās kopijā - pirmās instances spriedumā - aprakstītajos notikumos ir ne tikai tam, kā 1993. gadā mainījās “Ventspils naftas” statuss (divreiz no valsts uzņēmuma kļuva par valsts akciju sabiedrību!), bet arī tam, kādus precīzi amatus 1993. gadā ieņēma J. Blažēvičs un V. Kokalis, uz kuru liecībām arī uzbūvēta apsūdzība pret A. Lembergu. Jo šo amatu pienākumi ir precīzi un gana bargi aprakstīti VAS “Ventspils nafta” statūtos. Un no šiem statūtiem nepārprotami izriet, ka V. Kokalim un J. Blažēvičam kā VAS “Ventspils nafta” valdes locekļiem nemaz nedrīkstēja piederēt SIA “Puses” kapitāla daļas. Attiecīgi -
kā A. Lembergs no V. Kokaļa varēja izspiest kapitāla daļas, kas V. Kokalim nepiederēja, jo nemaz nedrīkstēja piederēt?
Atgriežoties pie iepriekšminētās “neformālās sapulces” 1993. gada rudenī, pēc prokurora domām, “apspriedes laikā, “iepazīstoties ar pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotiem dokumentiem”, “no neformālajā apspriedē klātesošajām, bet pirmstiesas izmeklēšanas laikā precīzi nenoskaidrotām personām Aivars Lembergs uzzināja, ka starp VAS “Ventspils Nafta” pakalpojumu izmantotājiem no 1993. gada 4. jūnija” darbojas arī “viņam iepriekš nezināma SIA “Puses”. Turklāt šī SIA “Puses” “1993. gadā bija pārkrāvusi ievērojamu produktu apjomu - ap 2 miljoniem tonnu gadā.”
Tad nu sākušās trakas lietas.
“Aivars Lembergs, uzzinot šajā neformālajā apspriedē par SIA “Puses” pārkraušanas apjomiem, būdams Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs,” “klātesošajām personām ultimāta veidā (obligāti izpildāmas prasības veidā) pieprasīja informāciju par SIA “Puses” dalībniekiem, piedraudot viņiem, ka informācijas nesniegšanas gadījumā nepieļaus SIA “Puses” darba turpināšanu,” teikts spriedumā.
Pēc šī ultimāta V. Kokalis un J. Balžēvičs, “lai nekaitētu savām ekonomiskajām interesēm un tiesībām uz darba vietu saglabāšanu VAS “Ventspils nafta”, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, vietā un apstākļos savstarpēji vienojās izpildīt Aivara Lemberga ultimāta veidā izvirzīto pieprasījumu”.
No ultimāta minētie kungi pārbijušies, tāpēc atdevuši A. Lembergam viņiem piederošās SIA “Puses” kapitāla daļas. Turklāt to darījušas ne tikai kliedzošā interešu konfliktā esošās VAS “Ventspils nafta” augstās amatpersonas V. Kokalis un J. Blaževičs, bet nezin kāpēc arī privātpersonas Mamerts Vaivads un Uldis Pumpurs - lai A. Lembergam SIA “Puses” tiktu 20 %.
Tāds, lūk, pirmās instances tiesas spriedumā uzburts stāsts, no kura droši vien kāda vodeviļa varētu sanākt.
Attiecībā uz šo stāstu A. Lembergs tiesā, piemēram, liecināja šādi.
Par to, ka SIA “Puses” ir VAS “Ventspils nafta” klients, A. Lembergs uzzināja nevis tikai “1993. gada rudenī”, kā teikts spriedumā, bet gan krietni agrāk. Proti, “Ventspils nafta” pirmoreiz par valsts akciju sabiedrību īslaicīgi kļuva jau 1993. gada vasarā, un šajā VAS “Ventspils nafta” A. Lembergs bija valdes loceklis - respektīvi, viņam bija pieejama pilna informācija par toreizējās VAS “Ventspils nafta” klientiem, tostarp par SIA ”Puses”.
A. Lembergam nebija pilnīgi nekādas jēgas draudēt, lai V. Kokalis un J. Blažēvičs atklātu “informāciju par SIA “Puses” dalībniekiem”, jo šāda informācija ir publiski pieejama Uzņēmumu reģistrā. Un šī publiski pieejamā informācija liecina, ka SIA “Puses” dalībnieki “nozieguma” izdarīšanas laikā “1993. gada rudenī” bija V. Kokaļa sieva Aija Kokale un J. Blažēviča brālis Ernests Blažēvičs. Tas, protams, bija interešu konflikts, tāpēc VAS “Ventspils nafta” padomes priekšsēdētājs, finanšu ministrs Uldis Osis pieprasījis interešu konfliktu novērst. Tad V. Kokalis un J. Blažēvičs interešu konfliktu arī esot novērsuši - viņu tuvākie radinieki 1993. gada nogalē pārdevuši viņiem piederošās SIA “Puses” kapitāla daļas Mamertam Vaivadam, kurš kļuvis par 88% daļu īpašnieku.
Respektīvi - nav nekad bijis V. Kokalis SIA “Puses” kapitāla daļu īpašnieks. Līdz ar to A. Lembergs nemaz nevarēja no V. Kokaļa izspiest viņam nepiederošās SIA “Puses” kapitāla daļas.
Un V. Kokalis arī nevarēja likvidēt SIA “Puses”, jo nebija tās dalībnieks - to varēja izdarīt tikai M. Vaivads, kuram piederēja 88% SIA “Puses” kapitāla daļu.
Turklāt šeit aprakstītais piemērs ir tikai niecīga daļa no tām muļķībām pirmās instances tiesas spriedumā, ko savās liecības analizēja A. Lembergs.
Tas arī bija tas, kas nepatika prokuroram A. Zalužinskim.
