Miljonārs Jūlijs Krūmiņš tā dēvētajā Lemberga prāvā tomēr zaudē "Nenotveramā Džo" titulu

Miljonārs Jūlijs Krūmiņš pēc 12 gadu pārtraukuma beidzot liecina tā dēvētajā Lemberga prāvā un palīdz nostiprināt pārliecību – Aivaram Lembergam izvirzītā apsūdzība ir safabricēta © Ekrānšāviņš no attālināti notikušās tiesas sēdes, kurā aizstāvībai beidzot bija dota iespēja pratināt Jūliju Krūmiņu

Varonīgajiem Saulkrastu policistiem pagājušajā nedēļā beidzot izdevās atrast miljonāru Jūliju Krūmiņu, kurš iepriekšējos 12 gadus t.s. Lemberga prāvā jau sāka pretendēt uz “Nenotveramā Džo” titulu – J. Krūmiņš ieradās Rīgas apgabaltiesā liecību sniegšanai.

Apmēram stundu ilgusī Jūlija Krūmiņa pratināšana t. s. Lemberga prāvā pilnībā pieradīja, cik ārkārtīgi svarīgi patiesības noskaidrošanai ir, lai liecinieks ierastos tiesas zālē un sniegtu “dzīvas” liecības atklātā tiesas sēdē, kur nav iespējama nekādu versiju sarunāšana ar prokuroriem; nav iespējama vajadzīgo atbilžu iepriekšēja sagatavošana vai priekšā teikšana no juridiskās palīdzības sniedzējas puses.

Jūlis “rāmjos” nav ieliekams

Par to, kā pirmās instances tiesas procesā tika darīts viss, lai Jūlijam Krūmiņam nebūtu jāatbild uz visiem aizstāvības jautājumiem, rakstīts daudz, piemēram, arī pavisam nesen šeit: https://neatkariga.nra.lv/tieslietas/378291-miljonars-julijs-krumins-ta-devetaja-lemberga-prava-kluvis-par-nenotveramo-dzo.

Kāpēc gan J. Krūmiņš tika tik rūpīgi sargāts no viņa bijušā biznesa partnera Aivara Lemberga jautājumiem atklātā tiesas procesā? Ar lielu ticamības pakāpi var izteikt pieņēmumu, ka Jūlijs Krūmiņš no aizstāvības jautājumiem tika sargāts tāpēc, ka Jūliju Krūmiņu noteiktos “rāmjos” var noturēt tikai ļoti neilgu laiku. Proti, acīmredzams bija tas, ka tikai tad, kad tiesas zālē gan J. Krūmiņam, gan arī Aināram Gulbim juridiskās palīdzības sniedzēja (abiem bija viena, kas arī par kaut ko liecina), bijusī tiesnese Inita Malahovska lika priekšā laikus sagatavotos dokumentus, viņi abi savās liecībās spēja noturēties pie iepriekš sagatavotās versijas (foto no šādas pratināšanas skat. šeit). Tiklīdz abiem bija jāatbild uz aizstāvības uzdotajiem jautājumiem, abi ar savām liecībām sagrāva prokuroru sacerētās apsūdzības būtību.

Nav šaubu, ka Jūlijam Krūmiņam nevar līdz galam iestāstīt, kā “pareizi” jāliecina, lai tiesā tiktu sniegtas “pareizās” liecības - tādas, kuras apstiprinātu apsūdzībā ierakstīto versiju.

Jūlijs Krūmiņš pārsvarā runā to, ko domā,

lai arī tas rada problēmas ne tikai viņa ienaidniekiem, bet arī draugiem, biznesa partneriem, meitenēm un nedaudz pat viņam pašam.

“Lat Transnafta” projektu neatceras

Tātad apelācijas instances tiesa ar varonīgo Saulkrastu policistu palīdzību beidzot radīja iespēju Aivaram Lembergam uzdot kādus jautājumus savam kādreizējam ja ne draugam, tad biznesa partnerim jau nu noteikti - Jūlijam Krūmiņam.

Liecinieks pratināšanas sākumā apgalvoja, ka “es neatceros, ko es vakar darīju. Man jau ir 80 gadi”.

Tomēr turpmākajā pratināšanas gaitā drīz vien atklājās, ka dažas lietas iepriekš 12 gadus nenotveramais liecinieks atceras pat ļoti labi un patiesībā lieliski atceras arī to, ko darījis iepriekšējā dienā: “Es tikai vakar atbraucu no Dubaijas. Es speciāli nebiju, jo 12. aprīlī bija mana vārdadiena - es negribēju šeit būt, vai ne,” iejuties situācijā, atklāts bija J. Krūmiņš.

Pratināšanas laikā pilnīgi acīmredzams bija tas, ka J. Krūmiņš jauc divus biznesa projektus un divus uzņēmumus, kuros viņam piederošais Rīgā bāzētais tranzītbiznesa uzņēmums SIA “Man - Tess” savulaik piedalījās naftas tranzīta biznesā arī Ventspilī.

Proti, J. Krūmiņš acīmredzami jauca SIA “Lat Transnafta” projektu ar VAS “Ventspils nafta” privatizācijas projektu.

Patiesībā SIA “Lat Transnafta” projektu J. Krūmiņš neatcerējās vispār, visu laiku runājot tikai par viņam nodarīto “skādi” piecu miljonu dolāru apmērā “Ventspils naftas” privatizācijā. Tādējādi viņš vismaz vērotājam no malas nostiprināja pārliecību, ka A. Lembergam izvirzītā apsūdzība par SIA “Lat Transnafta” kapitāla daļu izspiešanu no dažiem tās dalībniekiem (sic! - no dažiem esot izspiedis, bet no citiem tomēr neesot izspiedis!) 1995. gada sākumā ir mākslīgi konstruēta Ģenerālprokuratūrā daudzus gadus vēlāk - 2008. gadā.

Bet viens no pierādījumiem, ka apsūdzība par “Lat Transnafta” kapitāla daļu izspiešanu ir mākslīgi fabricēta, ir tas, ka, tāpat kā J. Krūmiņš, arī citi šā biznesa projekta - kā mūsdienās teiktu - patiesie labuma guvēji pārsvarā to nemaz neatcerējās vai varbūt arī negribēja atcerēties. “Bija tāds projekts, nopelnījām tajā kārtīgu žūksni naudas - nu ko tur daudz atcerēties?” - apmēram tāds bija šā projekta dalībnieku vēstījums šeit aprakstītajā tiesas procesā.

Divi atšķirīgi biznesa projekti

Lai saprastu, kāpēc J. Krūmiņš jauca abus iepriekšminētos biznesa projektus, jāatgādina šo biznesa projektu būtība.

SIA “Lat Transnafta” projekts tika sākts 1993. gadā, bet reāli to sāka īstenot 1995. gada vidū, kad tajā parādījās nauda - kad SIA “Lat Transnafta” dalībnieki beidzot apmaksāja pirms tam tiem tikai reģistrētās kapitāla daļas. Tiem, kas ir interesējušies par biznesu, būs saprotams, ka “reģistrētais pamatkapitāls” un “apmaksātais pamatkapitāls” ir divas dažādas lietas. Līdz kapitāla daļu reālai apmaksāšanai SIA “Lat Transnafta” dalībnieki un tiem piederošās kapitāla proporcijas mainījās pat vairākkārt.

SIA “Lat Transnafta” projekta būtība - blakus VAS “Ventspils nafta” naftas rezervuāru parkam tika uzbūvēts vēl viens salīdzinoši neliels naftas glabāšanas rezervuāru parks. Bet 1999. gadā “Lat Transnafta” rezervuāru parks tika pārdots “Ventspils naftai”. Tātad SIA “Lat Transnafta” projekts tika īstenots no 1995. gada līdz 1999. gadam, un beigās šā projekta dalībnieki saņēma pamatīgu peļņu - ieguldītā nauda tika atpelnīta ar pamatīgu uzviju. Par šo biznesa projektu publiski nebija zināms gandrīz nekas, un tikai no t.s. Lemberga krimināllietas materiāliem ir kļuvis saprotams, kas tas tāds bija.

Turpretī par to, kā tika privatizēta VAS “Ventspils nafta”, kas no padomju mantojuma bija viens no četriem lielākajiem un ienesīgākajiem atjaunotās Latvijas uzņēmumiem, ir ārkārtīgi daudz informācijas.

VAS “Ventspils nafta” privatizācijas pirmais posms tika īstenots 1997. gada beigās, kad naftas tranzīta uzņēmumu dibinātā AS “Latvijas naftas tranzīts” ieguva 37% VAS “Ventspils nafta” akciju.

Tomēr par šiem 37% akciju bija jāsamaksā barga nauda - 73 miljoni latu, kas Latvijā īstenotās privatizācijas vēsturē ir vismilzīgākā summa (salīdzinājumam - monopoluzņēmuma “Latvijas gāze” 32% akciju tika pārdoti par 25 miljoniem latu, kas turklāt tika novirzīti paša uzņēmuma modernizācijai). Nauda bija jāsamaksā AS “Latvijas naftas tranzīts” tālaika akcionāriem, un vairākiem no tiem (tostarp SIA “Man - Tess”, dažiem SIA “Puses” dalībniekiem) tas nebija pa spēkam. Līdz ar to sākās asi konflikti, turklāt visās nelaimēs tolaik pārsvarā tika vainots A. Lembergs - nepašaubāms tālaika Ventspils tranzīta biznesa uzņēmēju grupas līderis.

Acīmredzami - tieši caur šo prizmu, ka J. Krūmiņš ļoti labi atcerējās “Ventspils naftas” privatizācijas projektu, bet neko neatcerējās par “Lat Transnafta” biznesa projektu, ir jāvērtē viņa sniegtās liecības t.s. Lemberga lietas apelācijas instancē. Turklāt tieši caur šo prizmu skatoties, ir saprotams, kāpēc tika darīts viss, lai J. Krūmiņš nesniegtu “dzīvas” liecības t.s. Lemberga krimināllietas izskatīšanas pirmajā instancē. Jo, kā jau teikts, J. Krūmiņš runā to, ko domā, un J. Krūmiņu viņa izpausmēs var ierobežot tikai ļoti neilgu laiku.

Par ko apsūdz?

A. Lembergam nav celta apsūdzība par kaut kādiem notikumiem VAS “Ventspils nafta” privatizācijā. A. Lembergam smagākā apsūdzība ir celta par to, ka viņš 1995. gada sākumā esot izspiedis SIA “Lat Transnafta” kapitāla daļas no dažiem SIA “Lat Transnafta” dalībniekiem, tostarp no SIA “Man - Tess” (kuras jaunie īpašnieki noliedz, ka kaut kas būtu izspiests), bet no citiem dalībniekiem tomēr SIA “Lat Transnafta” kapitāla daļas viņš neesot izspiedis, lai gan kapitāla daļu nodošana ir notikusi.

Atbilstīgi apsūdzības versijai, kas vārds vārdā pārrakstīta arī pirmās instances spriedumā, A. Lembergs šīs SIA “Lat Transnafta” kapitāla daļas esot izspiedis pat no tiem, no kuriem neko izspiest nedz fiziski, nedz juridiski nevarēja nedz 1995. gadā, nedz pirms tam, nedz pēc tam. Piemēram, arī no “Bankas “Baltija” un no AS “SWH” šefa Aināra Gulbja.

Lai Lembergs par premjeru nekļūtu

Tātad - ko konkrēti šeit aprakstītajā tiesas sēdē liecināja beidzot notvertais J. Krūmiņš?

Iesākumā Aivars Lembergs atgādināja, ka iepriekš J. Krūmiņš šajā tiesas procesā liecības sniedza divās tiesas sēdēs, kas notika 2010. gada septembrī - tātad pirms nepilniem 12 gadiem. Toreiz J. Krūmiņš atbildēja uz visiem prokuroru uzdotajiem jautājumiem un liecināšanā viņam aktīvi palīdzēja bijusī tiesnese I. Malahovska, kura laikus bija sagatavojusi dokumentu kaudzīti, par kuriem tad prokurori arī uzdeva jautājumus.

Otrās dienas beigās radās iespēja jautājumus uzdot arī A. Lemberga aizstāvim Raimondam Krastiņam, un uzreiz t.s. Lemberga lietas arhitektu sagatavotā versija par SIA” Lat Transnafta” kapitāla daļu izspiešanu sabruka kā kāršu namiņš - Jūlijs Krūmiņš apgalvoja, ka viņš un miljonārs Ainārs Gulbis ir šā kriminālprocesa iniciatori, lai Aivars Lembergs “nekļūtu par premjeru”.

Bet tad J. Krūmiņš tiesai paziņoja, ka ilgāk vairs nevar tiesas zālē uzturēties, jo viņam esot jādodas uz Austrāliju. Nepieciešamību doties uz Austrāliju viņš pamatoja šādiem vārdiem: “Es baidos, ka Aivars Lembergs var nākt par premjeru. Lai es tad nebūtu Rīgā. Es gribu Austrālijā māju nopirkt.”

Pirmās instances tiesa piekrita, ka šis ir gana svarīgs arguments, lai liecinieku atbrīvotu no kriminālprocesuālā pienākuma pildīšanas…

“Zelta dzīsla” dividendes neienes

Bet īstais konflikts J. Krūmiņam ar A. Lembergu sācies 1999. vai 2000. gadā, jo J. Krūmiņam piederošā SIA “Man - Tess” bija iemaksājusi piecus miljonus dolāru “Ventspils naftas” privatizācijā, bet vēlējās šo naudu saņemt atpakaļ. “Tu man biji parādā piecus miljonus - to es ļoti labi zinu! Jo tu mani pierunāji piedalīties tajā privatizācijā,” atbildot uz A. Lemberga jautājumu, liecināja J. Krūmiņš.

“Visa tā vēsture ir apmēram tāda. Savā laikā, 1990. gadu sākumā - man tagad grūti pateikt, vai tas bija 1993. vai 1994. gads - es biju aizdevis Aināram Gulbim lielu naudas summu. Un, tā kā viņš nevarēja man to naudu atdot, viņš man piedāvāja - man tagad grūti pateikt - 28 vai tur 27 procenti “Ventspils naftas” akcijas, kas viņam bija. Lai dzēstu daļu to kredītu. Es viņam atteicos. Es teicu: man nevajag “Ventspils naftu”, es būvēju savu terminālu - man nevajag,” tiesā liecināja J. Krūmiņš. Tomēr kāds viņa kolēģis J. Krūmiņu pierunājis: “Jūli, bet kāpēc tev neaizbraukt pie Aivara Lemberga un neaprunāties?” “Protams, ka vajag. Es tad aizbraucu uz Ventspili, tikos ar Aivaru Lembergu. Un es Aivaram saku: es negribu līst tur iekšā - citos biznesos kaut kādos un tādās lietās. Bet man piedāvā tos procentus, man piedāvā tās “Ventspils naftas” akcijas. Varbūtās, ka tur kaut kāds, kaut kāds ir - varbūtās, ka tur var kaut ko nopelnīt vai kā? Viņš saka: Jūli, tā ir zelta dzīsla. Uz pirmo gadu nesaņemsi, otrā gadā tu dabūsi, teiksim, tur dividendes, tur no “Ventspils naftas”, un tā. Un par katru ieguldīto naudu, ko tu ieguldīsi “Ventspils naftā”, es tev personīgi solu 15%. Tas bija 1999. gadā,” liecināja J. Krūmiņš.

Respektīvi, atbilstīgi apsūdzībai, 1995. gadā A. Lembergs bija no J. Krūmiņa izspiedis kapitāla daļas vienā biznesa projektā, bet pēc dažiem gadiem J. Krūmiņš jau braucis pie sava izspiedēja runāt par citu, daudz vērienīgāku biznesa projektu. Vai tas tiešām izklausās ticami?

Bet no “Ventspils naftas” privatizācijas J. Krūmiņš dividendes nav guvis. Tieši otrādi - regulāri esot bijis jāiemaksā pa 250 000 dolāru.

Tas gan ir ticami, ka tā tiešām bija - kā jau iepriekš rakstīts, “Ventspils naftas” privatizācijas pirmā posma dalībniekiem, kas bija apvienojušie AS “Latvijas naftas tranzīts”, bija jāizpērk 37% “Ventspils naftas” akciju par milzu summu. Kā jau teikts, vairākiem dalībniekiem tas nebija pa spēkam, un tie gribēja savas AS “Latvijas naftas tranzīts” akcijas pārdot. Viens no pirmajiem no projekta izstāties gribēja tieši J. Krūmiņš.

Viņš liecināja: “Es nesaņēmu dividendes, neko. Vienīgā iespēja man bija griezties prokuratūrā un izstāstīt visu, kā bija, kā Aivars mani apmānīja. Kā es esmu piecus miljonus dolāru pazaudējis. Bet, tā kā 2008. gadā viņš man to naudu atdeva, es pateicu, ka man nekādas pretenzijas vairāk nav. Man vairāk pret viņu pretenzijas nav. 2008. gadā es uzliku krustu visai šai lietai.” J. Krūmiņš arī precizēja, ka piecus miljonus saņēmusi SIA “Man - Tess” un ne jau no A. Lemberga personīgi.

Vēlākā notikumu gaita liecina, ka SIA “Man - Tess” piederošās akcijas nopirka AS “Ventbunkers”, kura šā darījuma rezultātā ieguva AS “Latvijas naftas tranzīts” kontrolpaketi.

Piecu miljonu dēļ

J. Krūmiņš vairākkārt apliecināja un uzsvēra, ka tieši šo “Ventspils naftas” privatizācijā ieguldīto piecu miljonu dēļ viņš ir vērsies prokuratūrā ar liecībām pret A. Lembergu. Un nekādu SIA “Lat Transnafta” viņš neatcerējās, un nebija šoreiz viņam juridiskās palīdzības sniedzējas, kas to atgādinātu.

“Un es 1999. gadā griezos pie Aivara, es saku. Mēs tikāmies, es aizmirsu, kur, kaut kur mēs tikāmies. Es saku: “Aivar!” Es saku: ”Saproti, man nekas nav, es gribu tur attīstīt, es tikko “Vernisāžu” biju uzbūvējis. Es saku: “Atdod man piecus miljonus, un šķiramies.” Pēc tā laika es vairāk Aivaru Lembergu nevarēju sazvanīt. Telefonu viņš bija nomainījis, viņš man neatbildēja, ja. Es vēl tikos ar Mamertu [Vaivadu, AS “Latvijas naftas tranzīts” padomes priekšsēdētāju] vienreiz. Es teicu: Mamert, ja Aivars man neatdos to naudu, es griezīšos prokuratūrā, ja.” Pēc tam J. Krūmiņš ticies ar prokuroru Andi Mežsargu un “tā lieta sākās”.

Dokumentus uz prokuratūru J. Krūmiņš nesis kopā ar savu kaimiņu Aināru Gulbi. “Gulbis tolaik īrēja Baltezerā blakus man māju, mēs ar viņu katru dienu tikāmies, viņš arī pastāstīja. Un faktiski viņš teica, ka “tu nekad nedabūsi no viņa atpakaļ tos piecus miljonus”. Un ka viņš iesniedza prokuratūrā, un “tev arī vajag iesniegt”. Es arī iesniedzu, jā. Viņš bija inic... tas, no kurienes man radās tā doma,” tiesā liecināja J. Krūmiņš.

Ar rokām izteiksmīgi rādot krusta zīmi, viņš vairākkārt arī uzsvēra, ka “2008. gadā, saņemot naudu no Lemberga, es tam visam pārvilku krustu, un es vairāk par to lietu nedomāju”.

Tomēr nedaudz vajag arī kino

Iejuties savā elementā, J. Krūmiņš, šķiet, atcerējās arī to, ka jaunībā tomēr ir absolvējis Kinematogrāfijas institūtu, līdz ar to kādam mākslinieciskam efektam jābūt pat tik nopietnā pasākumā kā liecību sniegšana apelācijas instances tiesā.

“Tad, kad mani sāka saukt uz tiesu, es aizbraucu. Ja mani atkal sauks uz tiesu, es atkal iekāpšu lidmašīnā un aizbraukšu pie mazbērniem uz Austrāliju. Es negribu šajā balagānā, šajā teātrī vairāk piedalīties,” paša iniciētā kriminālprocesa būtību raksturoja miljonārs.

Jau dodoties prom, viņš arī izteica aicinājumu tiesai: “Es domāju, ka Lembergs ir savu nosēdējis, un tas viņa advokāts, žuliks no Šveices, ir jau Lembergu aptīrījis, atbrīvojis. Dodiet viņam arī penzijā nodzīvot, pietiek viņu tur mocīt. Ja es viņam piedevu, tad piedodiet arī jūs!” Bet A. Lembergam viņš norādīja: “Redzi, es advokāts vēl tev esmu!” “Sveiki, Jūli, esi vesels!” atbildēja A. Lembergs.

Tieslietas

Saeima ar 49 balsīm par, 19 pret un 14 atturoties ceturtdien otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu, kas paredz, ka turpmāk kriminālsodāma būs ne tikai kukuļa ņemšana un došana, iepriekš par to vienojoties, bet arī pateicība, ko kāds cilvēks izsaka amatpersonai par to, ko tā kaut kad agrāk viņa labā izdarījusi.