Ko darīt ar Latvijas laukiem? Kā tos glābt?

© Kaspars Krafts/F64

Kopš 2001. gada Baltijas valstis ir pazaudējušas 80% lauku iedzīvotāju. “Kontekst.lv” pētīja, kādas sekas būs lauku depopulācijai un kā šo problēmu risina citās valstīs.

Latvijas plašsaziņas līdzekļos turpinās strīdi par to, ko darīt ar lauku skolām un reģionālajām slimnīcām. Tomēr aiz šīm karstajām diskusijām pazūd jautājums - kāda ir Latvijas reģionu nākotne un vai ir jāmēģina tajos atgriezt cilvēkus?

Uz izzušanas robežas

Latvijas mazākajā pilsētā Durbē šodien dzīvo tikai 500 cilvēku, lai gan pirms desmit gadiem tur dzīvoja par 100 cilvēkiem vairāk. Tas nebūt nav vienīgais novadu izmiršanas piemērs. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, no 2012. līdz 2023. gadam mazpilsētas Latvijā pazaudējušas vidēji 15-25% iedzīvotāju.

Vidējais iedzīvotāju blīvums Latvijā ir tikai 30 cilvēku uz km². Tas ir kritiski maz. Salīdzinājumam: līdzīgs rādītājs ES ir 109 cilvēki uz kvadrātkilometru. Vislielākais iedzīvotāju blīvums reģistrēts Maltā (1657 cilvēki uz km²), Nīderlandē (513) un Beļģijā (381).

Pretējā saraksta galā ierindojas Somija (18 cilvēki uz km²) un Zviedrija (26), kam seko Latvija un Igaunija (ar aptuveni vienādiem rādītājiem - 30 cilvēku uz km²). Lietuvā situācija ir nedaudz labāka - 44 personas uz km². No ekonomiskā viedokļa zema iedzīvotāju koncentrācija nozīmē neefektīvu resursu izmantošanu, papildu izdevumus transporta un ceļu infrastruktūrai, zemu medicīnas un izglītības pakalpojumu pieejamību utt.

Lielpilsētu gaisma

Atšķirībā no saviem senčiem mūsdienu eiropieši dod priekšroku dzīvei lielpilsētās vai to tuvumā. Saskaņā ar “Eurostat” datiem, 39% eiropiešu dzīvo pilsētās, vēl 36% - piepilsētās un tikai 25% - lauku apvidos. Eiropas demogrāfi prognozē, ka pēc trīsdesmit gadiem puse Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvos pilsētās, bet lauku apvidos būs par astoņiem miljoniem iedzīvotāju mazāk nekā pašlaik.

Reģionālās depopulācijas problēma ir īpaši raksturīga Eiropas ziemeļu, dienvidu un austrumu reģioniem: Ziemeļvalstīs, piemēram, Somijā un Zviedrijā, ir teritorijas, kurās iedzīvotāju blīvums ir tikai 4,9 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru, Spānijā pēdējo 50 gadu laikā lauki ir pazaudējuši 28% iedzīvotāju, Portugālē masveida migrācijas uz pilsētām un ārzemēm rezultātā reģionos šobrīd dzīvo mazāk nekā 20% no visiem valsts iedzīvotājiem, un demogrāfiskās problēmas rodas pat dažos Austrumvācijas reģionos. Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā un Ungārijā lauku iedzīvotāju skaits kopš 2001. gada ir samazinājies par vairāk nekā 80%, kas ir visstraujākais samazinājums starp visām Eiropas valstīm, liecina ESPON pētījums.

"Lauku izmiršanas" cēloņi ir labi zināmi: urbanizācija, kas "izsūc" cilvēkresursus no provinces, un sabiedrības novecošana. Rezultātā rodas "apburtā pagrimuma loka" fenomens: no provinces uz pilsētām aizbrauc galvenokārt jauni cilvēki, kas samazina dzimstību, kas savukārt noved pie sabiedrības novecošanas un ekonomiskās aktivitātes samazināšanās, bet tas vēl vairāk "izstumj" atlikušos jauniešus. Darba tirgus lauku apvidos nespēj nodrošināt pietiekamu piedāvājumu modernu uzņēmumu izveidei un attīstībai. Problēmu saasina zemais digitalizācijas līmenis provincē (vāji sakari, datorprasmju trūkums) un vāji attīstīts sabiedriskais transports reģionos, no kura ir atkarīga iedzīvotāju vispārējā mobilitāte.

Vēl viens svarīgs aspekts: lauku apvidos un mazpilsētās sievietēm tradicionāli ir mazāk darba iespēju nekā vīriešiem, tāpēc jaunas meitenes aktīvāk pamet reģionus, radot parādību, ko pētnieki dēvē par "lauku apvidu maskulinizāciju", kas vēl vairāk nostiprina šo apburto loku.

No nabadzības līdz pašnāvībai

Arī pilsētas savā ziņā cieš no aktīvās urbanizācijas procesa. Lielākās daļas lielpilsētu dzīvojamais fonds nebija paredzēts tik liela iedzīvotāju skaita pieplūdumam. Galvaspilsētu slimnīcas ir pārpildītas, bērnudārzos veidojas rindas, satiksmes sastrēgumi negatīvi ietekmē vidi utt.

Saskaņā ar pētījumiem lauku apvidu iedzīvotāji ir vairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskiem nekā pilsētu iedzīvotāji. Tas jo īpaši attiecas uz Austrumeiropu un Dienvideiropu: saskaņā ar Eiropas Parlamenta Pētniecības dienesta datiem, Rumānijā atšķirība starp nabadzības līmeni laukos un pilsētās pārsniedz 27 procentu punktus, Bulgārijā - 21 procentu punktu un Maltā - 20 procentu punktus. Tādējādi demogrāfisko lejupslīdi gandrīz vienmēr pavada ekonomiskā lejupslīde.

Vēl viena satraucoša zīme, kas liecina par provinces stāvokli, ir pašnāvību skaits. PVO dati par 2019. gadu liecina, ka 77% no pašnāvībām pasaulē ir izdarītas valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem. Un tas pats dalījums ir raksturīgs reģioniem: Zviedrijā pašnāvību skaits vīriešu vidū lauku apvidos ir 1,2 reizes augstāks nekā pilsētās.

Latvijā, kur pašnāvību skaits ir viens no augstākajiem ES valstu vidū, ģeogrāfiski augstākais pašnāvību skaits reģistrēts Latgalē (17,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet zemākais - Rīgā (10,7).

Ārpus politiskā fokusa

Baltijas valstīs pēdējo 25 gadu laikā dramatiski samazinājies ne vien mazpilsētu, bet arī lielo pilsētu iedzīvotāju skaits. Tomēr tieši lauku iztukšošana ir tas, kas politiskajai elitei rada visneērtākos jautājumus - vai finansēt lauku skolas ar 10 līdz 15 skolēniem, ko darīt ar reģionālajiem medicīnas iestādēm, kurās trūkst darbinieku un modernu iekārtu, kā nodrošināt transporta satiksmi starp retajām apdzīvotajām vietām?

Lielu uzņēmumu, t.i., darba devēju, trūkuma dēļ mazās pašvaldības parasti ir lielā mērā atkarīgas no valsts subsīdijām, jo ienākuma nodokļa ieņēmumi nesedz to darbības izmaksas. Turklāt mazajām pašvaldībām parasti ir liels pārvaldības un atbalsta pakalpojumu izmaksu īpatsvars, kas samazina ieguldījumu pievilcību. Piemēram, Igaunijā tika aprēķināts, ka pašvaldībā ar 1000 iedzīvotāju palīgpakalpojumu darba samaksas īpatsvars darbības izmaksās bija vidēji 4,2%, bet pašvaldībās ar 5000 iedzīvotājiem tas bija krietni mazāks - līdz 2,7 procentiem.

Eiropas Savienības līmenī pieeja lauku politikai ilgu laiku ir bijusi vērsta uz lauksaimniecisko ražošanu un tajā nav ņemta vērā atšķirīgā situācija dalībvalstīs un reģionos. Tajā pašā laikā investīciju apjoms publiskajā infrastruktūrā, inovāciju ieviešanā, transporta politikā un izglītībā bija daudz mazāks nekā lauksaimniecības nozarē. Izņēmums bija lauku tūrisms, kurā ES bija gatava investēt, taču, tā kā nebija attīstīta transporta infrastruktūra un citi brīvā laika pavadīšanas objekti, arī šī nozare attīstījās gausi. Saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas veikto pārskatu, lielākā daļa projektu komerciālās infrastruktūras attīstībai lauku apvidos, kas saņēma Eiropas finansējumu 2007.-2013. gada programmas periodā, ir pārtraukuši darbību, kas liecina par to neefektivitāti.

Tā rezultātā daudzās Eiropas valstīs reģioni ir zaudējuši konkurētspēju investoru un vietējo iedzīvotāju acīs. Pēc ekspertu domām, depopulācijas fenomenu nevar pilnībā apturēt, bet gan tikai mazināt, jo tā ir strukturāla un kompleksa problēma. Tādēļ izvēlētajam politiskajam risinājumam jābūt visaptverošam un reģionam pielāgotam.

Piebeigt vai glābt?

Politikas instrumentu klāsts totālas depopulācijas apstākļos ir salīdzinoši neliels.

Pirmā metode ir administratīvi teritoriālo reformu īstenošana, lai konsolidētu pašvaldības un centralizētu pamatpakalpojumus. Šāda metode neizbēgami paātrina lauku apvidu izmiršanu, taču palīdz ietaupīt valsts līdzekļus un uzlabo iedzīvotājiem nepieciešamo medicīnas un izglītības pakalpojumu kvalitāti, pat ja viņiem tagad ir jādodas uz reģionālajām pilsētām, lai tos saņemtu.

Tā tas bija, piemēram, kaimiņvalstī Igaunijā, kur 2017. gada reformas rezultātā kopējais pašvaldību skaits samazinājās no 213 līdz 79, bet vidējais iedzīvotāju skaits un vidējā pašvaldības teritorija gandrīz trīskāršojās. Pēc reformas mazo pašvaldību, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000, īpatsvars saruka no 79% (pirms reformas - 169) līdz 20% (15).

Reformas nepieciešamība tika skaidrota ar mazo pašvaldību nespēju nodrošināt iedzīvotāju pamattiesības, jo īpaši sociālās palīdzības sniegšanā. Pašvaldībām bija grūti pašām organizēt risinājumus vidējās vai pamatizglītības jomā, kur tās bieži bija atkarīgas no citām pašvaldībām, bet nevarēja ietekmēt iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu saturu.

Uz šo problēmu norādīja arī starptautiskās organizācijas - Eiropas Komisija un ESAO. Demogrāfiskās tendences apstiprināja pārmaiņu nepieciešamību: saskaņā ar Igaunijas Iedzīvotāju statistikas departamenta prognozi, līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits dažās pašvaldībās, kas ir attālinātas no centriem vai pakļautas novārtā pamestības riskam, samazināsies līdz 38%, bet vecāka gadagājuma

cilvēku īpatsvars palielināsies no 22% līdz 28%. Reorganizācija skars arī izglītības iestādes. Saskaņā ar valdības plānu sešgadīgās skolas paliks mazajās apdzīvotajās vietās, pamatskolas (līdz 9. klasei) paliks pagastu centros, bet ģimnāzijas (vecākās klases) paliks vien apriņķu administratīvajos centros (tādu ir tikai 15). Līdzīgas pārmaiņas notiek arī attiecībā uz medicīnas iestādēm, piemēram, dzimstības samazināšanās dēļ vairākas apriņķu slimnīcas apsver dzemdību nodaļu slēgšanu. Vecmāšu pakalpojumi pašlaik tiek sniegti 12 Igaunijas slimnīcās, taču visās slimnīcās dzemdību skaits pēdējos gados ir samazinājies.

Otra metode ir palielināt vietējo pašvaldību autonomiju, uzticot tām pašām risināt savas problēmas. Tā, piemēram, notika Polijā, kur reģionālās reformas rezultātā 90. gadu beigās visā valstī slēdza 3000 skolu (17% no visām vidējās izglītības iestādēm) un vēl 5000 skolu ar mazāk nekā 100 skolēniem iekļāva likvidējamo skolu sarakstā. Tomēr vietējie iedzīvotāji Kujāvijas-Pomožes vojevodistē Polijas centrālās daļas ziemeļos, protestējot pret šādu pieeju, sāka veidot savas lauku attīstības apvienības un cita starpā pārņēma vietējo skolu pārvaldību. Rezultātā iedzīvotājiem izdevās ne vien saglabāt izglītības iespējas saviem bērniem, bet arī ievērojami palielināt ekonomiskās attīstības dinamiku, radot papildu darba vietas (skolotājiem, pedagogiem, palīgpersonālam) un piesaistot investīcijas (tūrisms, mūzikas festivāli, ēdināšana u.c.).

Trešā metode ir radīt impulsus iedzīvotāju imigrācijai uz lauku apvidiem. Piemēram, Spānijas varas iestādes nodrošina bēgļiem, tostarp no Ukrainas, vislabvēlīgākos apstākļus, lai viņi varētu apmesties tukšos ciematos. Migranti palīdz aizvietot trūkstošo darbaspēku darba tirgū: viņi strādā augļu plantācijās, vietējos pansionātos un palīdz saimniekot novecojošiem vietējiem iedzīvotājiem. Spānijas Galisijas provinces varas iestādes ir gājušas vēl tālāk un uzsākušas īpašu programmu, lai piesaistītu provincei jaunas ģimenes, apstiprinot pirmo tiesisko regulējumu Eiropas Savienībā demogrāfiskās problēmas risināšanai. Pēdējo desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits šajā reģionā Spānijas ziemeļrietumos ir samazinājies par gandrīz 100 000. Viens no galvenajiem jaunās programmas elementiem bija nodrošināt izglītības pieejamību laukos.

Tādējādi ar ES Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu provincē ir izveidotas 75 pirmsskolas izglītības iestādes bērniem vecumā no dzimšanas līdz trim gadiem (bērnudārzi), lai jaunie vecāki varētu strādāt un nedomāt par pārcelšanos uz lielpilsētām.

Vēl viena metode ir augstākās izglītības iestāžu un pētniecības centru izvietošana reģionos. Tas automātiski nozīmē jaunu cilvēku ierašanos, kuri vēlāk dibina ģimenes, maksā nodokļus un palielina dzimstību. Šis modelis ir palīdzējis atdzīvināt Itālijas Abruco reģionu, kas atrodas uz austrumiem no Romas Adrijas jūras piekrastē. No 2000. līdz 2015. gadam reģions pazaudēja 60 000 iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 34 gadiem (-17,5%), un iedzīvotāju, kas vecāki par 65 gadiem, īpatsvars bija krietni virs Itālijas vidējā rādītāja. Pēc 2009. gada lielās zemestrīces, kas reģionā izraisīja plašus postījumus, valdība nolēma Abruco reģiona Lakules pilsētā izveidot jaunu Gran Sasso zinātnisko institūtu (GSSI) - starptautisku augstskolu un pētniecības centru fizikas, matemātikas, datorzinātņu un sociālo zinātņu jomā. Tas, kā arī automaģistrāļu būvniecība un rūpniecības zonu attīstības veicināšanas politika ir sekmējusi visa reģiona attīstību. Abruco šobrīd ir augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Dienviditālijā.

Latvija: “izaugsmes punktu” meklējumi

Šobrīd Latvijā darbojas 271 vidējās izglītības iestāde. Izglītības ministrijas sagatavotais jaunais finansēšanas modelis attiecas uz 237 pašvaldību pārziņā esošajām skolām. Pagaidām nav zināms, cik tieši lauku skolu būs jāslēdz. Pēc provizoriskiem aprēķiniem aptuveni 70-90 skolas, t.i., katra trešā skola neatbilst jaunajiem ministrijas noteiktajiem skolēnu skaita normatīviem, taču ne visas tās būs jālikvidē. Pērn Latvijas pašvaldības reorganizēja 52 skolas, un ministrija paredz, ka šogad to skaits būs tāds pats vai nedaudz lielāks.

Attiecībā uz ārstniecības iestādēm reformu plāns izskatās vēl neskaidrāks, jo situāciju pasliktina akūts medicīnas darbinieku trūkums. Piemēram, daudzās reģionālajās slimnīcās nav ķirurgu, kas būtu gatavi strādāt nakts maiņās, un viens ārsts terapijas nodaļā vienlaikus var ārstēt 20 pacientus, lai gan saskaņā ar normatīvajiem aktiem vajadzētu būt tikai sešiem pacientiem. Veselības ministrijas plāns paredz piecu līmeņu modeli, kur pirmais līmenis ir konsultācijas un uzraudzība, bet piektais līmenis ir kompleksie pētījumi daudznozaru klīniskās slimnīcās. Papildus darbinieku trūkumam plāna vājais posms ir tas, ka reorganizācijas ģeogrāfija nesakrīt ar pašvaldību karti, kas nozīmē, ka medicīnas pakalpojumi dažādu reģionu iedzīvotājiem būs pieejami nevienmērīgi un tas var radīt situāciju, kad kaut kur iedzīvotājiem būs jābrauc vairākas stundas līdz galvaspilsētai, lai saņemtu pamata konsultāciju, bet citā pašvaldībā, gluži pretēji, būs pieejams plašs pakalpojumu klāsts un sarežģīta aparatūra. Jau tagad daudzās pašvaldībās rindas uz izmeklējumiem un vizītēm pie speciālistiem var būt līdz pat sešiem mēnešiem garas.

Tomēr diskusijas par to, kā stratēģiski attīstīt novadus - kur un uz kādu resursu rēķina radīt "izaugsmes punktus", lai Latvija nepārvērstos par "vienas pilsētas valsti" -, politiskā līmenī joprojām izskan ļoti reti.

Kaimiņvalsts Lietuvas pieredze rāda, ka reģionos var sekmīgi attīstīt industriālās zonas un tehnoloģiskos parkus (Kauņā vien ir divas zinātnes un informācijas ielejas, tehnoloģiskais parks un Kauņas Tehnoloģiju universitāte, kas tiek uzskatīta par galveno inženieru kalvi valstī; Klaipēdā aktīvi tiek investēts ne tikai neaizsalstošā ostā un starptautiskajā lidostā, bet arī naftas un gāzes nozares pētniecības centru izveidē). Savukārt Igaunijas prakse rāda, ka skaidra mazo pilsētu funkcionālā pozicionēšana ļauj paaugstināt visas valsts reģionālo un pat starptautisko konkurētspēju. Tartu universitāte pastāvīgi ierindojas starp labākajām universitātēm Eiropā, savukārt Pērnavas kūrorts ar daudziem SPA pansionātiem piesaista tūristus no Baltijas valstīm un Ziemeļeiropas.

Modernās tehnoloģijas ļauj strādāt attālināti, saņemt medicīniskas konsultācijas internetā, un lauku saimniecībās dzīvojošos bērnus uz pilsētas skolām var nogādāt ar īpašiem autobusiem. Tomēr, ja nav ekonomiski aktīvu cilvēku, kas spēj maksāt nodokļus, lauki ir nolemti bojāejai. Valsts iestāžu uzdevums ir radīt stimulus, lai vietējie un ārvalstu speciālisti ierastos reģionos.

Svarīgākais