Latvijā esot lielākais alkohola patēriņš Eiropas Savienībā uz vienu iedzīvotāju. 40% iedzīvotāju alkoholu lietojot riskantā un pārmērīgā veidā. Lai situāciju labotu, Veselības ministrija izstrādājusi pasākumus – “Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānu 2020.–2022. gadam”, kas tika izskatīts Ministru kabinetā 28. jūlijā.
Kā Latvija piepeši varēja izvirzīties pirmajā vietā Eiropā, tas ir pārdomu vērts. Līdz šim zinājām, ka citās valstīs dzer vairāk, un Latvija nebūt nav pat šā negatīvā Eiropas čempionāta medaļniece. Taču, ja jau narkologiem ir tādi dati, tad jātic vien ir.
Šo sasniegumu var tulkot dažādi. Iespējams, pēdējos gados ir pieaudzis legālā alkohola patēriņš un attiecīgi ir samazinājies nelegālais. Pirms gadiem trim varēju no sava loga vērot, kā namā pretējā sētas pusē neaizaug taka pie nelegālās “točkas” loga, bet ziemā tur sniegs bija nomīdīts ciets jo ciets. Taču policija atbrauca vienreiz, atbrauca otro un trešo reizi, un nelegālā tirgošanās kaut kā noslāpa. Varbūt arī kontrabandas apjomi ir samazinājušies - neieved tik daudz baltkrievu un krievu dziras kā agrākajos laikos.
Ir vēl arī tā, ka Lietuvā jau sen pastāv laika ierobežojumi alkohola tirdzniecībai brīvdienās, līdz ar to jo daudz pierobežas lietuviešu varēja iekāpt auto un aizbraukt līdz Latvijai, lai iegādātos dzērienu, ja nepietiek.
Tikmēr valsts ziemeļos igauņu un somu grādīgā dzēriena kārotāji brauca uz Valku, lai sapirktos tā labi daudz - jo Igaunijā un Somijā alkohols bija nežēlīgi dārgs.
Tādā veidā Latvijas patēriņu ir kuplinājuši igauņi, lietuvieši un somi.
Tajā pašā laikā nav jau noliedzams, ka Latvijā alkohols ir problēma. Kas tiesa, tas tiesa - dzeršana ir nelaime.
Pēdējā pusotra gada laikā ir bijuši nomācoši mājsēdes, baiļu un depresijas brīži, kas kombinācijā ar jaunatklāto iespēju daudzās profesijās strādāt attālināti, nav bijuši alkohola patēriņu mazinoši. Jo daudzi iemanījās savienot darbu ar mērenu, bet dažbrīd arī pagalam nemērenu alkohola lietošanu. Turklāt bija iespējas pasūtīt dzērienus uz mājām, kas ir jau pavisam ērts serviss.
Tomēr
ir bažas, vai visi Veselības ministrijas iecerētie pasākumi dzeršanas apkarošanā būs efektīvi.
Ir saprotama doma par alkohola patēriņa ierobežošanu starp pusaudžiem un bērniem, ir loģiski, ka tiks ierobežota alkohola patēriņa veicināšana ar tādām reklāmas kampaņām, kas piesola lielas atlaides un piedāvājumus nopirkt trīs pudeles par divu cenu vai kaut kā tā. Kad atkal būs vaļā spēļu elles, nebūs ne vainas, ja valstiski noteikumi ierobežos spēlētāju alkoholizāciju, kuras rezultātā viena atkarība sastop otru atkarību, un sekas mēdz būt pagalam bēdīgas - vienlaikus ar savas veselības graušanu cilvēks sagrauj arī savu ģimenes budžetu.
Taču ļoti jāšaubās par alkohola tirdzniecības laika saīsināšanu veikalos no plkst. 10 līdz 20. Latvijā vēl turpinās plosīties kovids, un kovids noteikti tik drīz vēl neatlaidīsies. Tirgošanās laika saīsināšana nozīmē, ka iespēja iegādāties alkoholu (tāpat jebkuru citu preci) tiek saspiesta. Tātad cilvēki vairāk drūzmēsies, būs spiesti steigties iegādāt kāroto dziru, kamēr vēl nav astoņi vakarā.
Jebkuri apgrūtinājumi iegādāties alkoholu, nozīmē, ka būs cilvēki, kas tikuši pie alkohola iegādes iespējas, izmantos to, lai iegādātos preci vairāk nekā nepieciešams normālos apstākļos, kad ir pārliecība, ka reibinošās dziras būs pietiekami. Cilvēks nopērk vairāk un attiecīgi arī izlieto alkoholu vairāk, nekā varbūt būtu lietojis, ja nebūtu sapircies tik daudz.
Indivīds, kas salietojas par daudz alkohola, cieš no abstinences sindroma un viņam vajag devu. Kur viņš dabūs devu pēc astoņiem vai nevarot sagaidīt desmitus? Variants ir nelegālais pārdevējs. Daba necieš tukšumu, tāpēc, ja būs pieprasījums, atradīsies arī piedāvājums, un nelegāla alkohola aprite atkal centīsies celt galvu.
Kampaņa par alkohola patēriņa samazināšanu, kas pašlaik ir acīmredzama te vienā, te atkal citā medijā, no vienas puses, ir svētīga - lūk, Veselības ministrija rūpējas par tautu! Taču no vēstures zināms, kā beidzās Gorbačovam un kas notika Amerikā “sausā likuma” laikā. Notika dramatiskas pārmaiņas. Latvijā gan nav paredzams, ka tūdaļ zeme atvērsies, ja alkoholu varēs tirgot no plkst. 10 līdz 20. Ir arī citas valstis, kurās alkoierobežojumi jau pastāv, un arī latvieši kaut kā to spēs pārdzīvot. Tikai diezin vai alkohola pieejamības samazināšana var likvidēt kāri iedzert. Lai mazinātos latviešu kāre iedzert, vajag kaut ko citu - lai latvietis justos priecīgāks bez dzeršanas, lai viņam ir pilnvērtīga kultūras, ģimenes dzīve, saturīgi mērķi, kurus iespējams realizēt, mazāk neatrisināmu problēmu.
Taču valdošā politiskā elite vai katru nedēļu izdomā kādu jaunu gājienu, lai vairotu stresu sabiedrībā, lai indivīds izjustu aizvien pieaugošu varas presingu pret sevi - lielākus sodus, ierobežojumus, aizliegumus. Alkohola tirdzniecības laika saīsināšana sabiedrībā tiks uztverta kā kārtējais pasākums visa veida brīvību ierobežošanā, kā varas agresija pret personu. Paradoksāli, bet Veselības ministriju pašlaik kontrolē Daniels Pavļuts no “Attīstībai/Par!”. Šis ir politiskais spēks, kas tiek definēts kā liberāls, un arī pats tas no šāda apzīmējuma nevairās. Taču “liberālisms” nozīmē minimālu valsts iejaukšanos ekonomikas procesos un cilvēku dzīvē. Turpretī “Attīstībai/Par!” savā ikdienas praksē nodarbojas ar maksimālu iejaukšanos. Vai tad tas ir liberālisms?
Vēl Veselības ministrijas plāna pieteikumā redzams, ka tie ir pasākumi tuvākajiem gadiem, kas paver vaļā iespējas nešķīstai zemdeķa bodītei un dziru tirgus pārdalei. Katrs alkohola tirgotāju grupējums var censties kaut ko ielobēt sev par labu, bet politiķi varēs justies vareni un lemjoši, un nav teikts, ka mazliet nepakorumpēsies.
