Pārkāpjot NATO gaisa telpu, trešdienas rītā, 10. septembrī, Polijā ielidoja vairāki Krievijas droni. Vairums tika notriekti, bet agresora iebrukums ir likumsakarīgs, vērtējot Krievijas dronu uzbrukumu intensitāti Ukrainā. Ielidošana nebija nejauša, tā bija Maskavas militāristu provokācija: ko iesāks NATO dalībvalsts?
Gluži kā paredzot Krievijas dronu iebrukumu Polijā, Aizsardzības ministrijai 29. augustā uzdevu dažus jautājumus par šiem kara vešanas priekšmetiem. Uz jautājumiem atbildēja aizsardzības ministra padomnieks publiskās komunikācijas jautājumos Rojs Dauburs. Vaicājām, vai un kādā veidā iedzīvotāji tiks brīdināti par dronu uzbrukumu, ja tāds notiks; kā notiks koordinācija starp NBS un VUGD šādos gadījumos; kādā gatavības stadijā ir mūsu valsts pretgaisa aizsardzība?
Uz augšminētajiem jautājumiem jau pēc agresora iebrukuma Polijas gaisa telpā saņēmām šādu atbildi:
No mazliet birokratizēti sausā teksta mums jāsaprot, ka NBS un VUGD ir pārbaudījuši informācijas apmaiņas algoritmus, ka ir sadarbības algoritms ar “Latvijas Gaisa satiksmi”, ka Latvijā ir komersanti, kas strādā pie jaunu dronu - pārtvērēju ražošanas, ka slāņveida pretgaisa aizsardzības sistēma ir ieviešanas stadijā utt. Atklāti sakot, pārliecinoša drošības sajūta no tā visa nerodas. Bet acīmredzot militāro noslēpumu ir daudz, tos publiski neviens netaisās apspriest - tāpēc arī šī nedrošība.
To apliecina arī Ilze Dāme, VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vadītāja: “Jā, mums ir koordinācijas ar NBS, bet par to, kā tā notiek, mēs nedrīkstam stāstīt. Nepieciešamības gadījumā tiks izmantoti algoritmi, bet - kādi tie ir, atklāt nevaram. Taču signālus sabiedrībai mēs dosim. Arī NBS jāinformē sabiedrība: ko darīt, kur iet.” Viņa arī atgādina, ka izvairīšanās no droniem nav mūsu ikdiena. Vismaz pagaidām nav.
Politologs Filips Rajevskis uzskata, ka Latvijas iedzīvotājos vēl nav izveidojusies noturīga baiļu sajūta no droniem. “Pie mums ielidoja tikai viens drons, un tas pats “bez sliktiem nolūkiem”,” ironizē Rajevskis. “Taču cilvēki patiesībā neapzinās un nesaprot drona bīstamību, jo to visu sāk saprast tikai tad, kad kaut kas sāk krist uz galvas. Bet šī pieredze nav pārstāstāma. Vienā no Eiropas valstīm no drona šķembām, šķiet, Polijā, gāja bojā kāds zemnieks - un tā bija gluži cita pieredze,” saka Rajevskis.
Un tad, uzskata politologs, sākas milzu problēmas - gan tiem, kuri to “noorganizēja”, gan tiem, kuriem tas bija jānovērš. “Tad, kad cilvēkiem šādas lietas paliek svarīgas, tas nozīmē, ka ir jau par vēlu,” piebilst Rajevskis. “NBS uzdevums ir novērst šādus uzbrukumus, dot pretim, bet VUGD jau neviens nevainos, ka kaut kas aizdegsies.”
Rajevskis uzskata, ka Polijas gaisa teritorijā ielidojušie 19 droni (dažos avotos minēts mazāks skaits) bija izteikts NATO robežu pārkāpums: “Krievi pārbauda: ko tad tas NATO tagad darīs? Krievi taču zina, cik dronus viņi ir palaiduši, cik ir notriekti utt. Tā ir informācija par kaujas spējām.” Bet tas, kas notiek uz robežas, ir visai savdabīgi, domā Rajevskis: “Joprojām ir atļauta autobusu satiksme uz agresorvalstīm.” Kamēr vajadzētu šīs robežas slēgt, nevis pacelt robežpārejas punktu labbūtību… Protams, Eiropas valstīm svarīgi saglabāt ekonomiskos sakarus ar Vidusāzijas valstīm, kas sasniedzamas caur Krieviju.
Bet svarīgākais, pēc Rajevska domām, ir tas, ka mums jābūt spējīgiem dzīvot normālu dzīvi nenormālos apstākļos. “Par to man stāstīja ukraiņi: lielākais uzdevums ir bijis tāds - lai cilvēki nekļūst paralizēti. Ja cilvēki ir paralizēti, tad arī valsts ir paralizēta - bet tai ir jāstrādā, lai tā spētu aizstāvēties. Maizniekam jācep maize, dakterim jāārstē cilvēki, skolotajam jāmāca bērni. Tas pats jādara mums - jāstrādā savs darbs, paralēli uzturot drošību. Gandrīz visur tagad ir tā - dzīvot normālu dzīvi nenormālos apstākļos.”