Opozīcija savākusi 36 Saeimas deputātu parakstus, lai “izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, nosaucot politisko amatpersonu vārdus, kuri izraisījuši neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai”. Šī ir jau 26. parlamentārās izmeklēšanas komisija, kopš Latvija atguva neatkarību.
Te atkal jau 26. reizi jāpadomā, kas šīs parlamentārās komisijas ir un kas tās nav.
Parlamentārā komisija nav tiesa, kurā pasludina verdiktu, ka amatpersona pārkāpusi likumu un tāpēc iemetama cietumā vai pakarama tirgus laukumā. Tāpēc visiem, kas alkst uzreiz asiņu, pēc parlamentārās komisijas galaziņojumu pavēstīšanas nākas vilties.
Visbiežāk parlamentārās komisijas rosina izveidot parlamenta opozīcija, lai gan ir arī izņēmumi, kad tieši valdošā vara mēģina morāliski gāzt jau gāztos priekšgājējus, kā tas bija ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911.
Tas, ka parlamentāro izmeklēšanu rosina opozīcija, jau pašā saknē nozīmē, ka pozīcija centīsies pasākumu visādi torpedēt, devalvēt, pārvērst farsā. Tā kā Saeimā valdošajām valdības partijām ir vairākums, nav vērts sapņot, ka burtiski tiks tulkots un ievērots Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 4. panta 2. punkts, ka komisijā nedrīkst tikt ievēlēti un darboties Saeimas deputāti, kuriem, darbojoties parlamentārās izmeklēšanas komisijā, rodas interešu konflikts. Tas arī nav iespējams, jo ikviens pozīcijas deputāts ir vairāk vai mazāk līdzatbildīgs un saistīts ar savu partiju un tātad ar valdību, bet komisijā apskatāmā tēma šoreiz ir valdības un atbildīgo institūciju nedarbi. Šie paši valdošie politiķi centīsies ieņemt pēc iespējas augstākus amatus komisijā, ja ne komisijas vadību, un izmantot savu āžu varu, lai uzmestos komisijā par dārzniekiem.
Ja parlamentārā komisija nav tiesa, tad kas tā ir? Vai bezjēdzīgs politisks šovs, kur papļāpā un beigās uzraksta bezjēdzīgu starpziņojumu un gala ziņojumu?
Tā gluži nav. Katrā ziņā nav tik ļoti slikti. Parlamentārajā izmeklēšanas komisijā jāpiedalās prokuroram. Ja kāds indivīds izdomā spļaut virsū tādai komisijai, pastāv likumīga kārtība, kādā šo personu var atvest uz komisijas sēdi ar varu. Tiesa gan, pašreizējos pandēmijas apstākļos gan komisijas sēdes, gan visa piespiešana izskatās, ka būs diezgan virtuāla.
Protams, parlamentārā komisija ir politisks šovs, tikai jautājums ir par tā bezjēdzību vai jēdzību. Ja parlamentārajā izmeklēšanā strādā radoši un enerģiski, tad komisijas darba rezultāti kļūst aizvien jēdzīgāki. Un otrādi.
Opozīcijai jau tāpat ir maz instrumentu kā nebūt ietekmēt dzīvi valstī, jo gandrīz visus tās likumdošanas priekšlikumus pozīcija ielidina papīrkurvī. Tad parlamentārā izmeklēšanas komisija ir viens instruments, lai kaut ko censtos panākt.
Par ko varētu būt stāsts šajā reizē? Jādomā, ka viens vārds un uzvārds komisijā tiks pieminēts nominatīvā, ģenitīvā un visos citos locījumos - tā ir bijusī veselības ministre Ilze Viņķele (AP). Bijusī ministre ir jau labi pazīstama ar prasmi aizstāvēties, novelt vainu uz kādiem apstākļiem, vakcīnu piegādātājiem, Eiropas Savienību. Viņa, kā tagad jau zinām, prot arī atvainoties. Tas ir simpātiski un neraksturīgi varas establišmentam. Taču būtu tik tiešām bezjēdzīgi, ja izmeklēšanas komisija pārvērstos par Viņķeles nospārdītavu. Viņķele jau guļ zemē. Turklāt Viņķeli labprāt atdos saplosīšanai arī daļa pozīcijas, jo nav labāka “peramā puikas”, uz kuru novelt pašiem savas neizdarības un atbildību.
Izmeklēšanas komisijai daudz interesantāk būtu patirpināt tos ministrus, premjeru un atbildīgos amatvīrus, kuri valda un vada pašlaik. “Viņķeles faktors” tagad jau ir vēsture. Viņķele no amata tika “aizieta” 5. janvārī. Nu cik ilgi varētu būt spēkā viņas pieļautās kļūdas? Varbūt pāris mēnešus.
4. martā Latvijā pirmo vakcīnas devu bija dabūjuši 3% iedzīvotāju, bet kaimiņos Lietuvā bija 7,4%, Igaunijā bija 6,6%. Tātad redzam, ka arī Latvijā varēja būt apmēram 7%, jo kaimiņu starta pozīcijas daudz neatšķīrās, no kā izriet, ka aptuveni 4% nesavakcinēto ir uz Viņķeles rēķina.
Es te, protams, spekulēju ar cipariem, jo diezin vai “Viņķeles faktoru” var aprēķināt precīzi. Tas tā pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni. Bet nu sajūta ir tāda, ka arī pēc Viņķeles jaunā ministra Daniela Pavļuta (AP) vadībā visādas kļūdas, neprasmes, nejēdzības un arī alkatības turpinās un tagad jau ir laiks rēķināt “Pavļuta faktoru”.
Pēc “Our World Data” informācijas, 7. aprīlī Latvijā pirmo devu bija saņēmuši 7,3%, bet Igaunijā 17,9%, Lietuvā 15,3% iedzīvotāju. Tas spilgti raksturo, ka atpalicība pastāv joprojām. Visā Eiropas Savienībā tikai Bulgārijai ir mazāk - 6,1%. Bet Bulgāriju februārī skāra nepārvarama vara - liela apjoma “AstraZeneca” vakcīnu nepiegāde. Savukārt igauņi un lietuvieši nav šķaidījušies ar naudu, taisot “vakcinatoru ģenerālštābu” jeb Vakcinācijas projekta biroju. Šie fakti ir, ja tā var izteikties, brēcoši, un tā jau ir jaunā ministra atbildība.
Pavļuta darbošanās stilu raksturo arī skaitlis 10 397. Tik eiro ir saņēmusi Vakcinācijas projekta biroja vadītāja Eva Juhņēviča par 40 dienu darbu. Šāda skaitļa un tāpat arī 1,45 miljonu par vakcinācijas IT risinājumiem, tāpat lielo izdevumu par vakcinācijas propagandu varēja nebūt vispār. Tā tas mēdz būt valstīs, kur cilvēki zina, kur atrodas viņu ģimenes ārsti un slimokases, bet mediķi par 80 eiro katrs netiek mācīti durt šprices, jo prot to jau darīt tāpat.
Viens no izmeklēšanas komisijas apskatāmo tēmu lokiem varētu būt ne tikai vakcīnu, masku un testu iepirkumi, bet arī visnotaļ aizdomīgie visa veida aizliegumi un tirdzniecības ierobežojumi jeb manipulācijas ar tiem.
Opozīcija varētu atgādināt, piemēram, tos ierobežojumus, kas bija drīzāk kaitīgi un kovida izplatību sekmējoši, nevis ierobežojoši. Kaut vai to, ka divas nedēļas brīvdienās bija aizliegts tirgot šņabi, kas radīja grādīgo dzērienu iepirkšanas drudzi pēdējā brīdī - piektdienas pēcpusdienā.
Bet nav jau nekas labāks arī tagad. Tagad ir pat vēl daudz sliktāk. Jaunie noteikumi atstāj iespaidu, ka tie rakstīti par labu kādiem vieniem uzņēmējiem, lai tie varētu negodīgi izkonkurēt, izreiderēt un pievākt citu uzņēmēju tirgus nišu un mantu. Ko citu lai domā tie tirgotāji un tirdzniecības centru īpašnieki, kuri darbojas telpās, kas lielākas par 7000 kvadrātmetriem? Tie, kam tirdzniecības centri mazāki par 7000, drīkst tirgot visu ko, bet tie, kam lielāki, drīkst tikai pārtiku, higiēnas preces, zāles, puķes un grāmatas. Loģiski spriežot, vajadzētu būt otrādi - jo telpas ir plašākas, ar augstākiem griestiem, vēdinātākas, jo kovida saķeršanas varbūtība ir mazāka. Taču valdība un medicīnas spīdekļi, kas tai dod padomus, spriež otrādi. Ja arī KNAB un citas tiesībsargājošās iestādes te neredz korupciju, tad tas nenozīmē, ka tās nav. Korupcijas klātbūtne ir jūtama visos 7000 kvadrātmetros... Ja par to nav iespējams kādu saukt pie atbildības krimināltiesiskā ceļā, parlamentārā izmeklēšanas komisija vismaz varētu uzdot politiskus jautājumus un galaziņojumā sniegt tiem politisku novērtējumu. Jo nav jau tikai krimināltiesiskā atbildība. Ir arī politiskā atbildība, kas, lai arī imagināra un nekonkrēta, kaut kur telpā un laikā tomēr mazliet pastāv.
Vēl parlamentārās komisijas mēdz rakstīt kādus jaunus likumu grozījumus, lai nākamībā novērstu trūkumus, taču maz ticams, ka te kaut kas daudz līdzams ar jauniem likumiem. Galvenā problēma nav likumi, bet cilvēki. Kamēr uz politiku un valsts pārvaldi neatnāks spējīgi un atbildīgi cilvēki, neko daudz nevaram sacerēties.
