“Vai sabiedroto iznīcinātāji netiek izmantoti Krievijas dronu notriekšanai tāpēc, ka tas ir ļoti dārgs “prieks”?” – mums lasītāji uzdod šādus jautājumus. Ko nozīmē militārā lidaparāta gaisa operācija un cik tā izmaksā – skaidro Juris Dalbiņš, NBS komandieris no 1994. līdz 1998. gadam, patlaban – atvaļināts pulkvedis.
Kas ar gaisa floti notiek, piemēram, mums draudzīgajā Polijā? Šī valsts aktīvi papildina savu gaisa floti ar jauniem aparātiem, un tas viss, protams, izmaksā lielas naudas summas. Polijas tīmekļa vietnē wnp.pl atrodams kāds interesants raksts par šīs valsts militāro gaisa floti. Citēju: “Polijai nav īpaši iespaidīgas gaisa flotes. Mūsu kaujas aviācijas pamatu veido četrdesmit astoņi F-16 daudzfunkciju iznīcinātāji un ducis postpadomju MiG-29. Tomēr lielāko daļu uzdevumu veic arvien biežāk lietotie F-16.”
Mums, salīdzinot ar Polijas “neiespaidīgo” floti, tādas vispār nav. Tā, protams, būtu vajadzīga, taču šādas flotes izmaksas ir milzīgas, un tās mūsu valsts budžets pavilkt nespētu.
Tīmekļa vietnes wnp.pl žurnālisti aprēķinājuši iznīcinātāja F-16 vienas lidojuma stundas izmaksas: tās ir 77 000 zlotu (aptuveni 17 550 eiro). Tur ietilpst gan degvielas, gan ekspluatācijas izmaksas - inženiertehniskā un aviācijas dienesta pakalpojumi.
Vietnes wnp.pl žurnālisti arī izpētīja, kādas izmaksas ir citām lidmašīnām.
MiG-29 lidojuma stunda maksā vairāk nekā 101 000 zlotu (aptuveni 23 000 eiro), savukārt F-35 lidojuma stundas izmaksas tiek lēstas līdz 130 000-150 000 zlotu (no 29 600 līdz 43 200 eiro stundā).
Polijas armija gatavojas iegādāties Dienvidkorejas kaujas apmācības lidmašīnas FA-50, kas ekspluatācijā būs daudz lētākas: aptuveni 38 000 zlotu (aptuveni 9600 eiro) par lidojuma stundu. Šīs pirmās 12 lidmašīnas ir mācību lidmašīnas. Vēl ir pasūtītas 36, kas ir gan mācību, gan kaujas lidmašīnas.
Pulkvedis Dalbiņš skaidro situāciju: “Tas, ka Krievijas drona notriekšanai gaisā nepacēlās sabiedroto iznīcinātāji, kas atrodas Latvijā, nav saistīts ar izmaksām. Tā ir patrulēšanas misija. Līdz ar to - izvēli notriekt vai nenotriekt - un visu aviāciju komandē NATO virsnieki. Šādas komandas nevar dot mūsu valsts militārpersonas. Ja būtu mainījusies situācija, ja būtu izsludināts ārkārtas stāvoklis, tad komandķēde būtu citāda, un misijai būtu uzdevums - notriekt.”
Dalbiņš atgādināja, ka ir bijušas situācijas, kad krievu lidaparāti pietuvojas mūsu valsts robežām vai arī ielido Latvijas gaisa telpā, tad NATO lidmašīnas ir pacēlušās gaisā, lai identificētu nelūgtos lidoņus. “Viņi nebija sevi identificējuši un nebija noteikuši lidojuma plānu. Zināms, ka mūsu austrumu kaimiņš ar šādiem gājieniem pārbauda, cik mēs esam modri. Un vēl otrā lieta. Drons lido ar ātrumu 150 līdz 200 kilometrus stundā, savukārt reaktīvā lidmašīna - pāri tūkstotim kilometru stundā. Lidmašīnas pilots pat nepamanīs to mazo, lēni lidojošo sprukstiņu.”
Tāpēc ir jābūt attīstītai otrajai sistēmai, kas atklāj zemu lidojošus objektus un tos identificē. “Šī sadaļa Latvijā vēl nav attīstīta,” teic Dalbiņš, “un tas ir gan finansiālais, gan politiskās gribas jautājums. Praktiķiem ir viens viedoklis, politiķiem nereti - cits. Es ceru, ka pēc šī drona incidenta un neveiksmīgākās, kāda vien ir iespējama, komunikācijas lietas beidzot tiks sakārtotas. Cerības nevajag zaudēt.” Dalbiņš ir pārliecināts, ka Latvijā ir speciālisti, kuriem profesionalitātes šajos jautājumos netrūkst.
Taču pagaidām izskatās, ka Latvijā nav tādu ierīču, kas spēj notriekt dronus. “Nē, tādas ir,” iebilst Dalbiņš, “bet tām ir jābūt attiecīgi izvietotām. Ja mums jāsargā gaisa telpa pierobežā, tad šīm ierīcēm ir jābūt izvietotām lielkalibra ložmetēja šaušanas attālumā, lai nosegtu pierobežas zonu. Var būt arī mobilās vienības, kādas ir ukraiņiem. Tās izvietojas uz mašīnām. Un tur ir jābūt arī identificēšanas līdzekļiem. Tiek izziņota trauksme, vienības dalībnieki lūkojas debesīs un gaida “putniņu”, lai to likvidētu.”
Dalbiņš piemin arī “Stinger” tipa pretgaisa aizsardzības sistēmas. “Mēs savus stingerus iedevām brāļiem ukraiņiem, un viņi veiksmīgi izkaroja ļoti smagas kaujas. Tagad mums pašiem jāpapildina savi bruņojuma krājumi,” tā Dalbiņš.
Viņš arī atzīst, ka F-16 lidojumi ir salīdzinoši dārgs “pasākums”: “Jebkuras lidmašīnas pacelšanās un lidošana ikvienam cilvēkam būs neizprotami dārga. To mēs zinām. Un tāpēc Latvijai nav gaisa spēku ar reaktīvajām lidmašīnām. Jo tādā gadījumā viss aizsardzības budžets aizietu lidmašīnu uzturēšanai. Piemēram, viens ne visai augstas klases drons maksā ap 30 000 eiro, tātad - viena lādiņa cena ir 30 000 eiro. Bet augstas klases drons maksā vismaz 7,5 miljonus eiro. Bruņojumam aiziet ārprātīgas naudas summas. Par to naudu visas valstis varētu dzīvot pilnā labklājībā. Bet nauda aiziet agresijai.”
Par naudu, kas tiek novirzīta bruņojumam, tiešām visi varētu dzīvot pārticībā un mierā. Taču karš posta ne tikai cilvēku dzīvi un infrastruktūru, tas posta pasaules ekosistēmu. “Un viss tikai tāpēc, ka vienam mērkaķim galvā viss ir sagājis šķērsām,” zīmīgi savu domu pabeidz Dalbiņš.
