Šogad 1. septembrī beidzās būtisks Latvijas izglītības reformas posms. Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Turpmāk Latvijas izglītības sistēmā vairs nebūs skolu ar atšķirīgu mācību valodu.
Nav noslēpums, ka šī pāreja nenotika viegli. Arī vēl tagad daudzviet, tajā skaitā Rīgā un citās lielajās pilsētās, neformāli, sadzīviskā līmenī saglabājas šis dalījums “latviešu” un “krievu” skolās. Kā šī sistēma darbosies nākotnē, pagaidām vēl pāragri spiest, toties mēs varam vērtēt, kāpēc šī pāreja notika tik vēlu un kas pie tā vainīgs, ja vispār par kādu “vainu” šeit var runāt.
Sabiedriskā aktīviste, sociālantropoloģe Elīna Kursīte tviterī publicējusi visai skarbu, lai neteiktu smagāk - veselai paaudzei dziļi aizskarošu ierakstu: “Tas, ka visu šo laiku kopš 1991. gada skolās ir bijušas mācības ne valsts valodā, ir kaut kāds absurds, ko man vecākajai paaudzei ir un būs grūti piedot.”
Kursītei, kura pati arī nav gluži jaunākās paaudzes (dzimusi vēl PSRS laikos) pārstāve, lūk, esot grūti piedot vecākajai paaudzei to, ka jau 1991. gadā visas tā sauktās krievu skolas uzreiz neesot pārgājušas uz mācībām tikai valsts valodā. Ja šos pārmetumus izteiktu kāds tikko 18 gadus sasniedzis jaunietis, tad to vēl kaut kā varētu saprast, bet ja šos apvainojumus izsaka cilvēks, kurš nu jau vismaz divdesmit gadus pats uzskatāms par pieaugušo, turklāt pārstāv, kā teiktu agrākos laikos, inteliģences aprindas, tad šeit prasās pēc nopietnāka jautājuma iztirzājuma.
Tā kā es pats vienmēr kopš pašiem Atmodas pirmsākumiem un vēl agrāk esmu iestājies par latviešu valodas nostiprināšanu, tajā skaitā un pirmām kārtām tieši izglītības sistēmā, tad šos apvainojumus uztveru tīri personiski. Ja jau kāds nevarot piedot, tad man it kā vēl arī būtu jālūdz piedošana. Par ko?
Situācija, kāda Latvijā bija uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas un vēlāk 90. gados, Kursītei un jaunākās paaudzes cilvēkiem varbūt tiešām ir nezināma vai jau izplēnējusi no atmiņām. Tagad, īpaši pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, viegli runāt, kāpēc nav izdarīts valodu jautājumā tas vai šitais.
Atgādināšu, ka uzreiz pēc 1991. gada lingvistiskā situācija bija vēl krietni smagāka nekā tagad. Latvija par katru cenu vēlējās iekļauties Rietumu struktūrās - ES un NATO. Dažādi Briseles emisāri ar Maksu van der Stūlu priekšgalā regulāri apmeklēja Latviju un “mācīja”, kā mums jāizturas pret “minoritātēm”. Tāpat regulāri uz Latviju brauca dažādi Efraimi Zurofi, kuri katrā pagaldē meklēja paslēpušos nacistus un Latviju aizplīvuroti zīmēja kā nacistus atbalstošu valsti. Nemaz nerunāsim par pašmāju politiķiem - “krievvalodīgo” aizstāvjiem. Taču ne par to stāsts. Gribu atgriezties pie pamatjautājuma - kurš “vainīgs”, ja vispār vainīgs, un kāda tur ir “vecākās paaudzes” loma?
Lieliski atceroties 90. gadu situāciju, ar nožēlu jāatzīst, ka tobrīd realizēt pāreju uz vienotu apmācību tikai valsts valodā “de facto” nebija iespējams. Un pie tā nav vainojami ne komunisti, ne čekisti. To neļāva ne tikai reālā situācija sabiedrībā, bet arī pasaulē valdošā pamatplūsmas ideoloģija. Ja iekšpolitisko situāciju lieliski ilustrē vispārzināmais fakts, ka valsts galvaspilsētā Rīgā desmit gadus gluži likumīgi, demokrātiskā veidā pie varas bija Nila Ušakova bloks, tad globālo situāciju raksturo kreisi liberālās sabiedriskās domas triumfa gājiens.
Šajā globālajā kreisi liberālajā paradigmā jebkuri piespiedu pasākumi skaitās nevēlami un nosodāmi. Tāpēc atbilstoši šai ideoloģijai pārejai uz apmācību valsts valodā būtu jānotiek uz brīvprātības pamatiem, pašiem skolu audzēkņiem saprotot, ka bez labām valsts valodas zināšanām tālākajā dzīvē nebūs viegli.
Kā liecina vēsturiskā pieredze, gaidīt uz “brīvprātību” un “sapratni” situācijā, kad gaidīto var arī nedarīt, ir vienkārši naivi, bet, galvenais, neproduktīvi. Izglītības sistēmā vēl jo īpaši, jo, laižot visu pašplūsmā (pēc brīvprātības principa), nav ne mazākā pamata cerēt, ka visi bērni paši gribēs mācīties un domās par savu nākotni. Daži varbūt arī būs tik apzinīgi, bet lielai daļai nekas efektīvāks par piespiešanu nav izgudrots. Ne velti pēdējos gados tieši šo kreisi liberālās ideoloģijas pārmērību (visatļautības) dēļ kreisā politika zaudē savas agrākās pozīcijas.
Atgriežoties pie mūsu pamatjautājuma - ne jau vecākā paaudze bija galvenā šīs pārprastās iecietības un brīvprātības sludinātāja. Drīzāk otrādi. Pieminēsim vēl vienu līdzīga rakstura piemēru.
Šajās dienās Uzvaras parkā atklāja jaunos bērnu rotaļu laukumus. Parka labiekārtošanas otrā kārta ir pabeigta. Cilvēki ar un bez bērniem šo parku masveidā apmeklē, un publiskajā telpā ir dzirdamas tikai sajūsmas pilnas atsauksmes.
To visu varēja izdarīt tikai tāpēc, ka 2022. gadā izdevās panākt šī parka ideoloģisko transformāciju, nojaucot tur esošo, pretrunīgi interpretējamo Otrajam pasaules karam veltīto konstrukciju. Taču atcerēsimies, kas bija galvenie šī pieminekļa aizvākšanas pretinieki. Es, protams, nerunāju par atklātiem vai slēptiem impēristu atbalstītājiem. Es runāju par tiem latviski runājošiem viedokļu līderiem, kuri šo konstrukciju aizstāvēja, aizsedzoties ar sabiedrības saliedētības, tolerances, humānisma, cilvēktiesību saukļiem.
Kas bija tie, kuri atkārtoja mūžīgo mantru, ka, kaut ko nojaucot, nekas jau nemainīšoties, jo viss jau esot galvās?
Atgādinu: komunikācijas doktors Mārtiņš Kaprāns, vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Mintaurs, RSU profesors Deniss Hanovs, kreisie liberāļi no “Kustība “Par!”” un citi “moderni domājoši” mācībspēki, žurnālisti un sabiedriskie aktīvisti. Ja paraugāmies uz šo “humānistu/intelektuāļu” vecumstruktūru, tad tie pārsvarā bija ne jau vecākās paaudzes cilvēki.
Tieši šīs ideoloģiskās ievirzes viedokļu līderi uzturēja latviski runājošajā sabiedrībā pārliecību, ka krievvalodīgo bērnu pāreja uz apmācībām tikai latviešu valodā būšot darīšana viņiem pāri. Līdz ar to nepieņemama. Tāpēc mīļā miera labad esot saglabājama bilingvālā izglītība.
Varētu jautāt arī pašai Kursītei, ko viņa darījusi, lai paātrinātu Latvijas izglītības sistēmas pāreju uz latviešu valodas apmācību šajos divdesmit gados, kopš skaitās pieaudzis cilvēks. Vai viņa ir bijusi kustības DDD vai vismaz “Visu Latvijai!” aktīviste? Diemžēl gandrīz visas pārējās Latvijas politiskās partijas ilgstoši ir centušās “nešķelt” sabiedrību un izlikties šo problēmu nemanām.
Šajā kontekstā noteikti jārunā par inteliģences lomu. Un te mēs vērojam tieši pretēju Kursītes aprakstītajai paaudžu pozīciju. Kamēr vecākās paaudzes inteliģence iestājas par valsts valodas nelokāmu prioritāti, par impērisko simbolu aizvākšanu (Nora Ikstena, Māra Zālīte, Alvis Hermanis un citi), tieši jaunākās paaudzes “intelektuāļi”, kas publicējas portālā “Satori”, pat vēl tagad sludina visus iepriekšminētos pārprastās tolerances štampus un ar neslēptu augstprātību noraugās uz nacionāli noskaņotiem cilvēkiem. Visa šī “Satori” publika nacionāli noskaņoto spēku atbalstītājus līdz pat pēdējam (līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā) nievīgi dēvēja par “naciķiem”. Viņi tikai tagad mazliet tā kā pierāvušies savā kosmopolītismā.
Ja nu Kursīte patiešām kādiem varētu izteikt pārmetumus un draudēt “nemūžam nepiedot”, tad tiem būtu jābūt tieši viņiem. Tiem, kuri sevi uzskata par pasaules pilsoņiem, par vidusmēru pārākiem intelektuāļiem. Tiem, kuri riebumā saviebjas, kad dzird jebko, ko var uzskatīt par nacionālu.
Ja Elīna Kursīte būtu godīga līdz galam arī pret sevi, tad par absurdo situāciju izglītības sistēmā viņai būtu jāraksta nedaudz citādi: “To, ka arī es biju vienā idejiskajā “brandžā” ar šiem absurda ilgstošās tolerances uzturētājiem, man būs sev pašai visgrūtāk piedot.”
