Attiecību saasināšanās starp ES un Poliju draud ar ļoti nopietnām sekām. Lietuvas prezidents Gintauts Nauseda pat brīdinājis, ka šīs sekas var būt traģiskas. Viņa vārdos būtu īpaši jāieklausās, jo šajā jautājumā ļoti lielu lomu spēlē tieši mentalitātes aspekts un nav Eiropā tautas, kura poļus zinātu labāk nekā lietuvieši. Abas kopā kādreiz veidoja Eiropas varenāko valsti – Polijas-Lietuvas ūniju.
Šogad Eiropas biržās dabasgāzes cenas palielinājās aptuveni 2,5 reizes. Lai gan tiek izteikti visdažādākie minējumi par iemesliem, sākot no ekonomiskās aktivitātes pieauguma, pārvarot pandēmijas radīto krīzi, noslēdzot ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu Āzijas tirgos, tomēr pašreizējais gāzes cenu kāpums ir jāuzskata par sekām ilgstošajam Krievijas un ES konfliktam enerģētikā. Vispirms ir jāatgādina Krievijas valdības nostāja par transporta pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu.
Pār latvju zemi valda komandantstundas un mājsēdes nakts, un tiek skaitīts, cik administratīvo protokolu sastādīts, cik soda naudu piespriests Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 un Ministru kabineta noteikumu Nr. 620 pārkāpējiem.
Arnis Cimdars bija viens no nedaudzajiem valsts amatvīriem, no kura atbildēm uz žurnālista jautājumiem nevajadzēja bezgalīgi spiest ārā ūdeni. Cimdars atbildēja konkrēti, loģiski un bez liekvārdības. Gan tad, kad bija, kā mēdz teikt, mierīgās intervijas, gan tad, kad viņam nācās atbildēt uz nepatīkamiem, asiem jautājumiem.
Ir saprotams, ka ir spēji pieaudzis ar kovidu sasirgušo skaits; ka ir iztērēta milzīga nauda, bet slimnīcu kapacitāte nav necik daudz stiprāka. Tādēļ vajadzīgs ārkārtas stāvoklis un mājsēde. Var saprast, ka ekstrasensu, ezoterikas un mistikas informatīvajā telpā 30 gadus dzīvojuši cilvēki baidās vakcinēties.
Ar šodienu Latvijā sākusies “stingrā mājsēde”. Tas tāds salīdzinoši maigs eifēmisms apzīmējumam – ārkārtas vai pat kara stāvoklis. Tikai šīs “mājsēdes” noteikumu daļā iemaldījies termins “komandanta stunda” skaidri liecina, kāda ir šī eifēmisma patiesā jēdzieniskā slodze.
Tā kā Covid-19 dati uzrādot sliktākas attīstības tendences, nekā tika prognozēts, premjers Krišjānis Kariņš pirmdien sasauca Krīzes vadības padomes sēdi. Tajā izskatīti jauni ierobežojumi, par kuriem šodien būs jālemj valdībai. Tiesa, sociālajos tīklos populārais ārsts anesteziologs Roberts Fūrmanis norādīja, ka tendences ir nevis sliktākas, bet tieši tādas, kādas mediķi bija prognozējuši, bet kuras valdība līdz tam ignorējusi.
“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.
Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks tviterī publicēja savu pašreizējās politiskās situācijas redzējumu: “No tiem, kas prasa valdības demisiju, gribētos dzirdēt kaut aptuvenas idejas, kā šajā Saeimā varētu izveidot labāku valdību. Citādi tāda populistiska, tukša bļaustīšanās ar vienīgo mērķi pievērst uzmanību sev. Es, piemēram, neredzu pat ne vismazākās iespējas šajā Saeimā izveidot valdību, kas kaut vai par jotu varētu būt ar kaut ko labāka par šo. Ašeradens Kariņa vietā? KPLV vai JKP aizstāt ar ZZS vai Saskaņu? Kāds tieši ir plāns, vīzija tiem valdības mainītājiem?”
Tviterlietotājs Jānis Polis, komentējot aptauju datus par dažādu valstu iedzīvotāju attieksmi pret pieņēmumu, ka cilvēks radies no pērtiķa (human beings, as we know them today, devoloped from earlier species of animals), tviterī raksta: “Latvijā 61% iedzīvotāju neakceptē evolūcijas teoriju, kolektīvi esam starp lielākajiem idiotiem globāli. Principā savu izglītības sistēmu varam izmest miskastē pilnībā, tās augļus baudām šobrīd slimnīcās un baudīsim vēl ilgi. Laikam jāpieņem fakts un jāsāk tirgot atmiņas ūdens.”
Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.
Satversmes 37. pants skan: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.” Vērojot apkārt notiekošo, var rasties pašsaprotams jautājums – vai nav laiks šo Satversmes pantu pielāgot realitātei un prezidenta vecuma cenzu apvērst ar kājām gaisā: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt tikai tādu Latvijas pilsoni, kurš vēl nav sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.”
„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.
Tikai ar atpakaļejošu datumu cilvēki pārliecinoši stāsta, ka to vai citu notikumu varēja viegli paredzēt, jo viss uz to gājis tik acīmredzami, ka to neredzēt varējis tikai aklais. Realitātē līdz pat pēdējam cilvēki nevēlas noticēt, ka var notikt kaut kas patiešām slikts. Piemēram, sākties nopietns, liels karš.
Iesākumā divas lietas. Pirmā: Cilvēks vislielāko netaisnību, aizvainojumu izjūt tad, kad pēc kādiem kopīgiem kritērijiem citiem kaut kas tiek iedots, bet viņam – nedots. Otrā: Tikai morāls kroplis ir gatavs sist vecus cilvēkus, vienalga ar kādu pamatojumu.
Premjers bija pikts, ārpuskoalīcijas deputāti – neciešami ziņkārīgi, bet skaidrības tik un tā maz. Bet runa bija par 80 miljoniem eiro, kas Saeimas deputātu pieprasījuma vēstulē Veselības ministrijai skanēja sausi un – es pat teiktu – kategoriski: “Par publiski izskanējušo informāciju par 80 miljonu eiro izlietojumu 120 intensīvās terapijas gultu izveidei Covid-19 pacientu vajadzībām”.
Cīņa pret kovida pandēmiju arvien vairāk atgādina pasaules karu. Par laimi, daudz vieglākā versijā, salīdzinot ar kariem, kuri notika pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Šoreiz karš netiek vests starp atsevišķām valstīm vai to blokiem, bet vienlaikus divās dažādās frontēs – pret vīrusu, tā izraisītās slimības izplatīšanos un pret tiem pašpasludinātiem iekšējiem ienaidniekiem, kuri it kā traucē gūt drīzu uzvaru.
