Svētdien notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās visvairāk balsu ieguva pašreizējais prezidents Emanuels Makrons, kurš nākamajā kārtā pēc divām nedēļām cīnīsies ar otro vietu ieguvušo Nacionālās apvienības kandidāti Marinu Lepenu.
Šīs vēlēšanas pieminu ne tāpēc, ka to rezultātam būtu kāda būtiska nozīme Eiropas politikā, bet gan tieši otrādi - lai norādītu uz šo vēlēšanu maznozīmīgo, perifēro raksturu, un tās arī pašā Francijā tika uzskatītas par reti garlaicīgām. Tad jau Lielbritānijas premjera Borisa Džonsona sestdienas pastaiga pa Kijevas centru bija zīmīgāks politiskais notikums. Tāpat kā pirms tam notikusī Makrona “laipnību” apmaiņu ar Polijas premjeru Mateušu Moravecki. Uz kāda pamata tādi secinājumi?
Kad kāds grib norādīt uz Ķīnas līderu ilgtermiņa stratēģisko domāšanu, tad bieži piesauc populāro apokrifu par Denu Sjaopinu, kurš Franču revolūcijas 200. gadu jubilejas svinībās uz jautājumu, kāda ir šīs revolūcijas ietekme uz cilvēces attīstību, esot atbildējis - pārāk īss laika posms pagājis, lai sniegtu galīgo vērtējumu. Šobrīd, skatoties uz Franciju, skaidri iezīmējas, ko ar šo izvairīgo atbildi bija domājis viedais Dens.
Francijas ietekme Eiropā pēdējos 200 gados konsekventi samazinās. Napoleona karu laikos ne tikai Krievijas, bet arī daudzu citu valstu aristokrāti pārsvarā runāja franču valodā, centās visā atdarināt franču modes un manieres; vēl pirms 100 gadiem franču valoda bija pasaules galvenā saziņas valoda, kurā runāja diplomāti un komersanti, bet tagad Krievijas - Ukrainas kara kontekstā skaidri izgaismojas Francijas perifērā loma.
Tā vien šķiet, ka pati Francija šo savu otršķirīgo stāvokli vēl neapzinās un Makrona telefona zvanus Putinam, par ko vīpsnā pārējā pasaule, uztver kā lielvalsts līdera zvanu citas lielvalsts līderim. Respektīvi, vairums francūžu šo komunikāciju uztver nevis kā apkaunojumu, bet gan kā piederības zīmi “lielo klubam”. No savas puses piebildīsim - vakardienas lielo klubam.
Ja runājam par nākotnes pasauli, tad nedrīkstam aizmirst Krievijas - Ukrainas kara cēloņus un mērķus. Tā kā bieži ar šo aizmāršību tiek grēkots un uzmanības fokuss novirzīts uz maznozīmīgām detaļām, tad atgādinu šos mērķus. Tos šā gada 16. martā savā programmatiskajā intervijā telekompānijai RBK definēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs (nav šaubu, ka viņš translēja Putina redzējumu): “Tas [šobrīd notiekošais] galīgi nav par Ukrainu. Pareizāk sakot, tālu ne tikai un ne tik daudz par Ukrainu, cik par pasaules kārtību. ASV ir pakļāvušas sev visu Eiropu... notiek vēsturisks pavērsiens. Tā ir epohāla cīņa par nākamo pasaules kārtību.”
Ja reiz cīņa notiek par nākamo pasaules kārtību (nevis par virspusē esošo, nevienam nevajadzīgo Donbasu), tad skaidrs, ka pēc kara agrākās pasaules kārtības vairs nebūs. Būs cita kārtība. Visticamāk, nebūs vairs pilnībā sevi diskreditējušās ANO, kas nespēj nodrošināt kaut iluzoru drošību un kārtību, bet būs kaut kas pavisam cits. Ja kādam šķiet, ka šobrīd par šīm fundamentālajām pārmaiņām maz kas liecina, tad atgādinu, ka karš tikai nupat, pirms pusotra mēneša ir sācies. Vēsturiskās analoģijās ir tikai 1939. gada oktobris. Tā ka līdz pilnībā pārformatizētajai jaunajai pasaules kārtībai vēl vairāki gadi.
Šobrīd fantazēt par šo jauno pasaules kārtību, kura iestāsies pēc tam, kad Putina Krievija tiks sakauta (alternatīvais, mazticamais variants - Krievija ar kodolšantāžas palīdzību panāk savu dominanci Eiropā), ir priekšlaicīgi, taču jau tagad spilgti iezīmējas mūsdienu čērčili un daladjē. Katrā ziņā diez vai Makrons ar saviem centieniem “pieradināt” Putinu un piespiest viņu turpmāko dzīvi rāmi sēdēt Kremlī (savā bunkurā) ieies vēsturē kā spožs, drosmīgs, tālredzīgs politiķis.
Šajā ziņā Makrons nobāl ne tikai uz britu kolēģa, bet arī uz Polijas līderu fona. Par Zelenski nemaz nerunāsim. Kad Polijas premjers Moraveckis aizrāda Makronam - nu, ko esi panācis ar saviem zvaniem, tad Makrons reaģē kā aizvainots pusaudzis. Viņa mēģinājumi bez mazākā pamata (BBC formulējums) apvainot Polijas līderi antisemītismā liecina tikai par vienu. Makrons nekādi nevar pieņemt, ka (viņa izpratnē) kaut kāds Polijas premjers var viņam - dižās Francijas prezidentam - kaut ko nepietiekami godbijīgi pateikt. Makrons vienkārši nav pamanījis, ka šobrīd Polijas loma un praktiskā rīcība Eiropā ir daudz “dižāka” (nozīmīgāka) nekā Francijas, ar tās līdera bezjēdzīgajiem zvaniem Putinam.
Nav brīnums, ka aptaujas liecina - atbalsts Makronam samazinās līdz ar Francijas vēlētāju vecumu. Jo jaunāki vēlētāji, jo mazāks atbalsts Makronam. Un otrādi. Makrons ir turienes pensionāru mīlulis. Aizejošo laiku kandidāts. Tā ir ļoti būtiska nianse, kas skaidri iezīmē nākamības tendences. Pie mums Makrona stila līderi (“pareizi” runājoši centristi) vēl joprojām skaitās meinstrīms, bet Rietumeiropā tas jau ir noiets etaps. Jūsmot par Makronu ir vecmodīgi. Nestilīgi.
Interesanti, ka gan Francija, gan Anglija šobrīd atkārto Otrā pasaules kara vēsturisko ceļu. Francija atkārto ceļu, kuru atceras nelabprāt (Daladjē, Višī Francija, Petēns, plašā kolaborācija), bet Lielbritānija Džonsona vadībā cenšas atdarināt to, ar ko vienmēr lepojusies. Džonsonam acīmredzami mieru nodod Čērčila lauri. Tieši viņa vadībā Lielbritānija līdztekus Polijai un citām Austrumeiropas valstīm (izņemot Ungāriju) izvirzījusies par jaunās Eiropas līderi, par galveno Ukrainas atbalstītāju un Putina režīma ienaidnieku.
Lai ko teiktu par Džonsonu, neviens nekad nav apšaubījis viņa izglītotību, erudīciju, gudrību. Viņš lieliski saprot, ka būt drosmīgam ir izdevīgāk nekā būt gļēvam. Tāpēc Džonsons brauc uz Kijivu, Moraveckis izsaka nievājošas piezīmes Makronam, kamēr pēdējais tikai zvana Putinam. Ja vien nākotnes pasaules kārtībā Putins nebūs Eiropas boss, tad Francijai nāksies samierināties ar to perifēro vietu, ko tai būs sarūpējis zvanīt mīļotājs Makrons, par kura uzvaru otrajā kārtā mazas šaubas.
