Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā būtiski mainījies ne tikai 9. maija politiskais konteksts, bet arī viss ar to saistītais. Tajā skaitā attieksme pret, sacīsim neitrāli, “pieminekļa kompleksu” Pārdaugavā.
Arvien skaļāk skan balsis, ka šim, teiksim kā ir, okupācijas simbolam nav vietas Latvijas galvaspilsētā, taču nekur tālāk par runām nav tikts, jo vienmēr atrodas iegansti, ar kuriem attaisnoties, kāpēc ar pieminekli neko nevarot darīt.
Pirmdien Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis nāca klajā ar visai interesantu paziņojumu: “RD pilsētas attīstības departamenta atzinumā konstatēts, ka pieminekļa kompleksam Uzvaras parkā pasliktinājies tehniskais stāvoklis un tas uzskatāms par iedzīvotājiem nedrošu. Veikta objekta norobežošana līdz tālāko lēmumu pieņemšanai. RD nav līdzekļu remontam. Saeimas, valdības līmenī notiek diskusijas par objekta nākotni. Pirms lemjam par jebkādām tālākajām darbībām, nepieciešama skaidrība no likumdevēja un ministrijām par to, kas notiks ar šo kompleksu. Līdz tam laikam objekts paliks norobežots.”
Ko lai saka? Pilni sociālie tīkli ar dažādām asprātībām, jo nevienam nav noslēpums, kāds ir šī paziņojuma zemteksts un kāda ir tā patiesā jēga. Atmiņā nāk komunistu vadoņa Vladimira Ļeņina mīļākā frāze: “Pēc formas pareizi, pēc būtības - ņirgāšanās.” Ļoti līdzīgus, neslēpti formālus ieganstus savā darbībā plaši izmanto arī šobrīd visu nīstais Putins. Kā parasti šādās reizēs, rodas jautājums - vai sabiedrība, kura grib būt laba un pareiza, drīkst izmantot šādas viltības? Vai varam rīkoties tikpat neglīti kā “viņi”?
Vismaz man atbildi priekšā pateica iekšlietu ministres padomniece Linda Curika. Viņa tviterī aicināja bloķēt dažādus anonīmus troļļus ar ierakstu: “Īsāk runājot - sargājiet sevi, savu tviteri un savu enerģiju. Bloķēt PR kampaņu troļļu kontus arī man ir bijis ne tik viegli, jo tas šķiet neliberāli. Tomēr viņi publiskajam diskursam pienes tikai žulti, nevis jēgu.”
Man šajā ierakstā iekrita acīs teikums “bloķēt PR kampaņu troļļu kontus arī man ir bijis ne tik viegli, jo tas šķiet neliberāli”. Bet dzīvot ar matricu galvā, kad katrs solis tiek mērīts - vai tas ir pietiekami “liberāli”; vai iegulst vai neiegulst liberālisma Prokrusta gultā, ir viegli? Varbūt tomēr dzīvi pieskaņot veselajam saprātam, nevis ideoloģiskiem standartiem?
Tieši tāpat arī šajā pieminekļa gadījumā. Skaidrs, ka metode varbūt nav tā glītākā, bet, ja skatāmies no veselā saprāta viedokļa, tad kāpēc gan ne? Ja viena puse spiež uz kaut kādiem līdz galam nesaprotamiem līguma nosacījumiem, tad kāpēc otra puse nevarētu izmantot līdzīgu kazuistiku? Ja kāds cenšas tevi aptīt ap pirkstu, tad kāpēc vientiesīgi ļauties? Kāpēc blēdīgo viltnieku nepārspēt viltībā ar viņa paša paņēmieniem? Respektīvi, ja RD, valdībai un Saeimai pietrūkst drosmes iet atklātu ceļu, bet vēlme kaut ko darīt ir, tad jāpieņem tā metode, uz kuru viņi ir gatavi sadūšoties.
Gribu atgādināt, ka tikai dienu iepriekš Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs no kareivīgās Nacionālās apvienības Rihards Kols izplatīja savu paziņojumu, kurā pamatoja, kāpēc pieminekli nevarot nojaukt. “Ārlietu komisija saņēma atzinumu, ka, šobrīd nojaucot monumentu, Latvija pārkāptu savas saistības, kas izriet no 1994. gada vienošanās par PSRS armijas izvešanu - kopumā četru līgumu pakotni, kas ir savstarpēji sasaistīti un nevar tikt skatīti atsevišķi...”
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele 4. aprīļa LTV raidījumā “Šodienas jautājums” gan pauda nedaudz citu viedokli, uzsverot, ka “ir zināmi principi, kas ļauj arī trešajām valstīm, proti, Latvijai, pārskatīt savas starptautiskās līgumattiecības ar Krieviju, kas šajā gadījumā ir agresors. (..) Tā kā šis piemineklis skaidri un gaiši ir Padomju armijai un Krievijas Federācijas armijai, kas pašlaik uzbrūk un nogalina civiliedzīvotājus Ukrainā, faktiski ir Padomju armijas mantiniece, tad piemineklis apzīmē agresoru. Šādos apstākļos Latvija varētu apsvērt, ko darīt ar šādu līgumu, kurš aizsargā agresora simboliku.” Tas, ka Kols un Saeima atsakās “apsvērt, ko darīt ar šādu līgumu”, jau ir cits stāsts.
Tagad, pēc RD paziņojuma par “pieminekļa nedrošību”, rodas jautājums - kas notiks tālāk? Vai RD pietiks spēka šo pieminekļa lietu iznest līdz galam un varbūt pat atrast iespējas tā “galīgajam risinājumam”. Pastāv bažas, ka, saskaroties ar neizbēgamo “spiedienu”, var notikt ierastā kāpšanās atpakaļ. Spiediens var nākt pilnīgi no visām pusēm - gan no Kremļa tiešajiem, gan pastarpinātajiem aģentiem, gan dažādiem “noderīgajiem idiotiem”, kurus sociālistiskā internacionāle ir audzējusi gadiem, gan pašu mājās, gan plašajā pasaulē.
Sabiedrisko mediju iecienītais šīs internacionāles “noderīgais idiots” Mārtiņš Kaprāns televizora ekrānā pārgudri ironizē, ka “mēs tagad pieminekli nojauksim, un simbols pazudīs. [nekur nezudīs, jo] Simbols jau ir galvā”. Pēc Kaprāna domām, neesot nozīmes - ir tas piemineklis vai nav. No tā jau nekas nemainīšoties. Ja mēs klausītos šādus “ekspertus”, tad droši vien mums joprojām uz Ļeņina un Kirova ielas stūra stāvētu piemineklis stalts, granīts brūni sarkans, Ļeņins bronzā kalts, savukārt Komunāru parkā uz garāmgājējiem noraudzītos nevis Rainis, bet ūsainais tirāns - Staļins.
Dažkārt izskan doma, ka būtu jāmaina Pārdaugavas kompleksa ideoloģiskais ietonējums - tam jāpieliek klāt skaidrojošās plāksnes vai kas tamlīdzīgi. Varbūt tas nostrādātu agrākos laikos, bet tagad, kad ir sācies karš, šādi sīki pussolīši vairs neder.
Atgādinu, ka pašreiz Ukrainā notiekošais karš nav karš starp divām valstīm, bet gan karš starp divām pasaules sistēmām - impēriski mesiānisko “krievu pasauli” un pārējo civilizēto pasauli. Šajā karā arī mēs, pagaidām netieši, piedalāmies, un minētais piemineklis, kurš jau pirms kara pamazām pārvērtās par “krievu pasaules” altāri, tagad ir ieguvis gluži citus vaibstus. Tas, kā atzīmēja Ziemele, simbolizē jau Ukrainā pastrādātos kara noziegumus. Līdz ar to tā atrašanās Rīgā no okupācijas simbola pamazām kļūst par mūsu gļēvulības simbolu.
Kara laikā galvenā kļūst rīcība, nevis vārdi, tāpēc nav svarīgi, kādus paziņojumus izplata RD vai Saeima, svarīgi ir tas, ko viņi dara un darīs. Pēc padarītajiem darbiem spriedīsim. Pagaidām vēl okupācijas piemineklis stāv kā stāvējis. Vai vēl ilgi?
