„Tas bija 2020. gada 9. maijā. „Kūriņā” ienāca kāda kompānija. Pamanīju, ka vienam no vīriešiem piesprausta Georga lente. Pienācu pie viņa un pateicu, ka mēs neapkalposim, ja viņš nenoņems šo lenti. Tad pienāca pārējie, noskaidroja situāciju un vienkārši aizgāja prom. Vairs nekādas vārdu apmaiņas nebija,” atceras Arnis Ābelītis, kroga „Kūriņš” īpašnieks.
Pagājušajā nedēļā Jūrmalas tiesā tika izskatīta civillieta, kurā no SIA „Kūriņš” tika pieprasīta publiska atvainošanās par to, ka 2020. gada 9. maijā šim uzņēmumam piederošā kafejnīcā, kas atrodas Jūrmalā, Kauguros, tika atteikta apkalpošana personām, kurām pie apģērba bija piespraustas Georga lentes. Pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību.
Līdz tiesai gan vēl bija jānonāk. Uzkurinot pašiem sevi, rakstot sociālajos tīklos naidīgus komentārus, kompānija mēģināja savā pusē sasaukt gana lielu atbalstītāju baru.
„Arnis Ābelītis pieprasīja, lai mēs noņemam Georga lentes vai lai vācoties ārā no viņa restorāna. Mēs, protams, lentes nost neņēmām, pagriezāmies un aizgājām. Pretīga sajūta bija, to nevar aprakstīt. Nekad mūžā mūsu kājas šajā fašistiskajā vietā vairs nebūs,” jau nākamajā dienā pēc „notikuma” sociālos tīklus ar žēlabām piepildīja viena no kompānijas dalībniecēm Nadežda Petrova.
Kāds gan bija sakars ar fašismu Ābelīša lūgumam pamest viņam piederošo restorānu - to zinātu skaidrot tikai pati biedrene Petrova. Taču runāt ar tādiem personāžiem nav nekādas jēgas, turklāt georglenteņotos „uzvaras dienas” svinētājus jau bija paspējusi uzklausīt kaut kāda biedrība „Latvijas krievu pasaule” („Русский Мир Латвии”), kuras vadītājs Ruslans Pankratovs sociālajos tīklos melīgi apgalvoja, ka kompānija no krodziņa izraidīta tāpēc, ka tajā bijuši krievi.
„Pēc tam „cīņā” pret „Kūriņu” iesaistījās arī Aldis Pīlāgs, Einārs Graudiņš, pat Vladimirs Lindermans ganījās pa pludmali blakus mūsu krodziņam,” atceras Arnis Ābelītis. Pīlāgs ir pazīstams kā konsultants, kurš palīdz Krievijas pilsoņiem tikt galā ar Latvijas nedienām. Tagad viņš ir aizturēts soda izpildei par citiem nodarījumiem un, iespējams, atrodas Centrālcietumā. Par to varat izlasīt šeit.
Drīz pēc 2020. gada 9. maija „piedzīvojumiem” krodziņā „Kūriņš” ieradās Pankratovs un Pīlāgs, ar viņiem kopā - jau minētais Graudiņš, visi apkārušies ar Georga lenteņiem, sak, ko tu mums izdarīsi. Provokācija neizdevās, jo Arnis Ābelītis izsauca sadarbības partnerus - apsardzi, kā arī policiju. „Varoņi” pameta kaujas lauku un aizgāja peldēties... Nez vai Graudiņš bija pilnā ekipējumā - ar 96 gliemežvāku ordeņiem un medaļām uz militārā frenča?...
Gads pagāja, kamēr Nadežda Petrova meklēja „taisnību” Valsts policijā, Tiesībsarga birojā un Ģenerālprokuratūrā. Neatrada.
Un tā pērnā gada 28. aprīlī Rīgas rajona tiesa Jūrmalā saņēma prasības pieteikumu pret restorāna „Kūriņš” īpašnieku Arni Ābelīti „par krievu Petrovu ģimenes vardarbīgu izdzīšanu pie apģērba piestiprināto Georga lenšu dēļ”. Un galvenā iesniedzēju vēlme bija: saņemt publisku atvainošanos par goda un cieņas aizskārumu. Interesanti, kā iesniedzēji to iedomājas? Varbūt, piemēram, tā: Ābelītis ar visiem „Kūriņa” darbiniekiem 9. maijā nostājas pie okupantu pieminekļa un skaļi nodeklamē: „Piedodiet, mēs vairs nekad tā nedarīsim!”
„Katrs normāls cilvēks saprot, ka nav pat vajadzīgs likums, kas liegtu nēsāties ar Georga lentēm, ir vajadzīga tikai izpratne, ka šī lente simbolizē vardarbību un okupantu nekaunību,” uzskata Arnis Ābelītis. Liksim uzsvaru uz vārdiem „normāls cilvēks”. Plānprātiņus, kuru galvenā identifikācijas pazīme ir georglentenis, nevar uzskatīt par normāliem, it īpaši tagad, kad Krievija turpina negausīgi mīdīt Ukrainas zemi, dižodamās ar oranžmelnajiem tārpiem.
Atcerēsimies arī to, ka Saeima pērn akceptēja grozījumus likumos, nosakot, ka par Georga lenšu izmantošanu publiskos pasākumos tagad var piemērot brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajām personām līdz 350 eiro, bet juridiskajām - naudas sodu līdz 2900 eiro. Un prieks arī par to, ka augšminētās prasības iesniedzējiem nāksies atlīdzināt Arnim Ābelītim izdevumus par jurista algošanu: tie gan ir tikai 83,33 eiro no katra prasības iesniedzēja, un tomēr. Dārgas sanāca tās neapēstās svētku pusdienas.
Toties par velti gan pusdienas, gan vakariņas ir pieciem Ukrainas bēgļiem, kuri nāk mieloties uz Arņa krodziņu. Daļa no viņiem jau ir atraduši darbu. Arnis saka: „Ukraiņi netaisās nevienam sēdēt uz kakla, un darbu viņi visi atradīs. Man prieks, ka tagad varu viņiem palīdzēt vismaz ar maltīti.”
