Kara apstākļos gandrīz vai aizmirsies, ka pēc nepilna pusgada paredzētas Saeimas vēlēšanas.
Lai arī notikumi strauji attīstās un neviens nevar pateikt, kas šajā laikā vēl notiks, jau tagad var teikt, ka kara laikā (īpaši tā sākuma posmā) pie varas esošajiem ir lielas priekšrocības iepretim opozīcijā esošajiem. No politisko radaru ekrāniem pilnībā pazudis pērnā gada spilgtākais opozicionārs Aldis Gobzems. Šodien viņa zākāšanās un lamāšanās galīgi vairs nav pieprasīta. Šlesera/Toča partija ar savu “draudzēsimies ar Krieviju (Putinu)” ir iedzinusi sevi dziļā strupceļā.
ZZS tā arī nav spējusi atrisināt līderības problēmu, un joprojām nav skaidrs, ar kādu premjera kandidātu partiju apvienība ies uz vēlēšanām. No vienas puses, cienījamāku kandidātu par Māri Kučinski līdz šim nav izdevies atrast, taču, no otras, tieši viņa kā premjera vadībā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās ZZS zaudēja vietu valdošajā koalīcijā.
Taču visbūtiskāk šis karš ietekmēs turpmāko “Saskaņas” likteni. Lai ko šīs partijas līderi līdz šim būtu teikuši par savu stāvēšanu “pāri etniskajām robežām”, tā tomēr bija un joprojām paliek uz krievisko elektorātu orientēta partija. Tas, ka par to balso arī kāda latviski runājošo daļa, nemaina lietas būtību.
Nav noslēpums, ka daudzi krieviski runājošie ir dziļi iekšā Krievijas informatīvajā telpā un pa šiem gadiem bagātīgi sasūkušies Kremļa propagandas indi. Lieliski to saprotot, “Saskaņa”, lai nezaudētu elektorātu, ilgus gadus centās sēdēt uz diviem krēsliem - uz latviski eiropeiskā un krieviski impēriskā. Tas, ka pēc 2014. gada “Saskaņa” sarāva sadarbības saites ar “Vienoto Krieviju”, partijas retoriku daudz neizmainīja. Praksē tas izpaudās kā runča Leopolda tēlošana Jāņa Urbanoviča izpildījumā: nu, dzīvosim taču draudzīgi!
Šī runča Leopolda pozīcija no tā saukto latvisko partiju puses tomēr neskaitījās pietiekama, lai tās pieņemtu “Saskaņu” kaut potenciālo sadarbības partneru pulciņā. Kopš Zatlera “mūs nešķirs pat ar tankiem” 2011. gadā nav bijušas nopietnas runas par šīs partijas ņemšanu lielajā (Saeimas) koalīcijā. Desmit gadus ilgā valdīšana Rīgā bija “Saskaņas” augstākais lidojums, taču šīs valdīšanas bēdīgais gals padara šīs partijas atgriešanos kādreizējās pozīcijās apgrūtinošu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “Saskaņai” krieviski runājošo nišā parādījies nopietns konkurents - Latvijas Krievu savienība (LKS). Paradoksālā kārtā var izrādīties, ka tas tikai uz labu. Kādā ziņā?
Tajā veidolā, kādā “Saskaņa” bija līdz šim, tai nav nekādu iespēju iekļauties Latvijas “lielajā” (nacionālajā) politikā. Daugavpils, Rēzekne un vēl dažas pašvaldības ir šīs partijas politiskie griesti. Krievijas agresija Ukrainā ir devusi kaut teorētiskas iespējas “Saskaņai” pierādīt, ka tā nav nekāda Kremļa satelītpartija; ka tā strikti iestājas par Latvijas valsti, tās suverenitāti un asi nosoda jebkādas Krievijas impēriskās un šovinistiskās tieksmes.
Skaidri apzinos, ka runa ir drīzāk par teorētiskām iespējām, nevis praktiskiem risinājumiem, bet faktiski citu iespēju “Saskaņai” Saeimā spēlēt kādu citu lomu kā mūžīgos opozicionārus nav. Mēģinājumi šajā politiski melnbaltajā laikā arī turpmāk nosēdēt uz diviem krēsliem uz visiem laikiem noņemtu “Saskaņai” iespēju iesaistīties nacionālajā politikā ar līdzvērtīgiem nosacījumiem. Atbilde uz jautājumu - kāda bija jūsu pozīcija 2022. gadā? - uz ilgiem gadiem iezīmēs katra nākotnes ceļu.
Tāpēc partijas pozīcijai jābūt skaidrai, kā tas kara laikā pienākas. Kā partijas līderis Urbanovičs pats raksta: “Līdz ar visu lielo transformāciju, ko pašlaik piedzīvo pasaule, arī Latvijas krieviem ir pienācis laiks mainīties. “Es nepiedalos”, “nav mana daļa”, “lai viņi paši tiek galā” - šīs tik populārās atrunas neiesaistīties valsts politiskajā dzīvē vairs nav pieņemamas.”
Nevēlos mācīt pieredzējušo politiķi, kā viņam izteikties, bet šajā aicinājumā rosinātā izvēle ir nepietiekami konkrēta, lai Latvijas politiskā vide “Saskaņu” pieņemtu. Tai jābūt tiešākai un konkrētākai. Būsim reālisti. Šajās vēlēšanās tāpat “Saskaņu” koalīcijā neņems, lai ko tā teiktu un kādus pret Krievijas agresiju vērstus paziņojumus publicētu. Taču “Saskaņa” var strādāt nākotnei.
Ja tā uzņemtos to izglītojošo, apgaismojošo lomu, kuru atsevišķas koalīcijas partijas šobrīd cenšas piešķirt jaunveidojamai krievu valodā raidošajai kabeļtelevīzijai, ar savu autoritāti kaut daļēji kliedētu Krievijas propagandas stāstus par Ukrainas “nacistiem”, par to, ka “viss nav tik viennozīmīgi”, ka sava taisnība ir “abām pusēm”, ka “nav drošu pierādījumu” utt., un tā vietā skaidri un nepārprotami nosodītu Krievijas armijas zvērības Ukrainā, tad, iespējams, attieksme pret “Saskaņu” politiskā spektra latviskajā daļā varētu mainīties.
“Saskaņas” biedri varētu iebilst - ko mums dod šī attieksmes maiņa, ja tie latvieši, kuriem šie jautājumi ir svarīgi, tāpat par mums nebalsos? Savukārt liela daļa mūsu elektorāta mums šādu padošanos “ukru” un “pindosu” priekšā nepiedos. Turklāt jūs jau pats rakstāt - iespējams. Iespējams, ka latviešu attieksme mainīsies, bet tikpat iespējams, ka tā nemainīsies. Nils Ušakovs jau kara sākumā publicēja izteiktu pret Krievijas agresiju vērstu paziņojumu. Vai latviskā sabiedrība šo paziņojumu uzņēma ar vētrainiem aplausiem? Drīzāk ar skepsi un aizdomām.
Pilnīgi piekrītu, tāpēc arī saku, ka uz 1. oktobra vēlēšanām, nosacītās jaunās “Saskaņas” galvenais uzdevums būtu saglabāties kā partijai, iekļūt Saeimā, bet jau uz citas ideoloģiskās bāzes. Lai rūdīti, nelabojami vatnieki iet uz politisko leprozoriju - LKS. “Vienotība” arī pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bija uz izjukšanas robežas. No tās izstājās paristi, demonstratīvi partijas kongresā no tās aizgāja Edvards Smiltēns, bet “Vienotība” piekabināja sev vārdu “Jaunā” un tagad ir koalīcijas vadošais spēks, par spīti nelielajam balsu skaitam.
Nesaku, ka “Jaunā Saskaņa” varētu atkārtot šo burvju triku, bet tā ir vienīgā iespēja “Saskaņai” izmantot iespēju un integrēties Latvijas politiskajā vidē, lai jau nākamajā Saeimas sasaukumā pie kaut kādām politiskām pārbīdēm varētu izrādīties kādā kombinācijā noderīga. Ja partijas vadība tomēr par galveno mērķi uzskata pēc iespējas lielāku mandātu skaitu (lielāku finansējumu no valsts budžeta), bet bez izredzēm nopietni piedalīties valsts politiskajā procesā, tad ir otrs risinājums - turpināt cīnīties par elektorātu vienā nišā ar LKS un kopā ar Ždanoku, Mamikinu & Co dalīt vietu jau pieminētajā politiskajā izolatorā, kur par valsts naudu visai komfortablos apstākļos imitēt politisko darbību.
