Ārkārtīgi nežēlīgie, prātam neaptveramie Krievijas armijas kara noziegumi Bučā likuši pasaulei šausmās nodrebēt – kā tādas zvērības var pastrādāt cilvēks 21. gadsimtā. Izrādās, ka var. Un arī 21. gadsimta piesaukšana varbūt nemaz nav īsti vietā.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau izplatījis video uzsaukumu, kurā aicina bijušos Vācijas un Francijas līderus Merkeli un Sarkozī apmeklēt Buču, lai viņi paši savām acīm paskatītos, pie kā novedusi Krievijas diktatora “pielabināšanas” taktika 14 gadu garumā. Zelenskis nepārprotami norāda uz 2008. gada iebrukumu Gruzijā, kad Rietumu pasaule kaunīgi izlikās, ka nekas jau nav noticis un viss kārtībā - restartēsim attiecības un spiedīsim Putinam roku. Šī ciniskā taktika turpinājās arī pēc 2014. gada. Pēc Krimas, Donbasa un Malaizijas boinga.
Skaidrs, ka ne Merkele, ne Sarkozī Buču neapmeklēs un savu agrāko politiku par aplamu diez vai atzīs. Tāpat visticamāk pašreizējie šo valstu līderi - Makrons un Šolcs - turpinās sazvanīties ar Putinu, tādējādi tikai radot pieaugošu nicinājumu pret sevi no Putina puses. Par to, ka Makronam acīmredzot ir pilnīgi greizs priekšstats par to, kā viņu Kremlī uztver (spoilers: kā gļēvu, nožēlojamu lupatu), ir atsevišķs stāsts, kuru šoreiz neaplūkosim.
Šobrīd vēl pāragri spriest par pasaules reakciju uz Bučas slaktiņu, kas, ļoti gribas cerēt, kļūs par lūzuma punktu Rietumu attieksmē pret šo karu, tāpēc gribētu informēt par, manuprāt, kādu zīmīgu rakstu ietekmīgajā ASV izdevumā “The Washington Post”. Raksts saucas “Baidens necīnās par uzvaru”,
un tā autors ir Marks Tissens, bijušais prezidenta Buša jaunākā runu rakstītāju komandas vadītājs.
Šis raksts, kurš publicēts vēl pirms ziņām par Bučas zvērībām, precīzi ieskicē to Rietumu attieksmi pret Krievijas agresiju, kura šo karu padara par tādu, kāds tas ir. Proti, viena milzīga lempja cīņu ar augumā daudz mazāku, bet sīkstu pretinieku, kuram apkārtējā pasaule palīdz skopi (teiksim, piesardzīgi).
Kāds ir raksta galvenais vēstījums? Tā ievadā teikts: “Vašingtona fokusējās uz astoņiem strīdīgiem prezidenta Baidena vārdiem viņa Varšavas runā par Putinu: “Dieva dēļ, šis vīrs nedrīkst palikt pie varas”, bet patiesā problēma ir nepateiktie vārdi: “Dieva dēļ, Krievija nedrīkst palikt Ukrainā.””
Galvenais jautājums, par kuru Rietumu līderi runā izvairīgi, skan: kāda ir Rietumu stratēģija Ukrainas - Krievijas karā? Kāds ir Ukrainas atbalsta gala mērķis? “Baidens runā par palīdzību, lai Ukraina varētu sevi aizstāvēt. Jau aizvadītas piecas kara nedēļas, bet vēl nav pateikts, ka mūsu mērķis ir palīdzēt Ukrainai, lai tā sakautu Krieviju,” raksta “The Washington Post” apskatnieks. “Es vēl neesmu dzirdējis, ka kāds ASV vai Eiropā lietotu šos vārdus “sakaut Krieviju”,” rakstā tiek citēts bijušais ASV īpašais pārstāvis Ukrainā un kādreizējais vēstnieks NATO Kurts Volkers. “Neviens nerunā par Krievijas sakaušanu. Neviens nerunā par uzvaru.”
Visa Rietumu stratēģija līdz šim ir bijusi “likt Krievijai maksāt dārgu cenu”. Ar šo “dārgo cenu” saprotot ne jau militāru sakāvi vai režīma gāšanu. Vienkārši ekonomiska rakstura sankcijas, apgrūtinājumus, kas, protams, sarežģī dzīvi, taču nerada eksistenciālu apdraudējumu. Par ko šī “dārgā cena” tiek prasīta? Atbilstoši šai loģikai, tā ir samaksa par Kremļa ieguvumiem. Uzsveru, ieguvumiem.
Par Krimu, Donbasu un notriekto Malaizijas pasažieru boingu Putins nekādu diži augsto cenu nav samaksājis. Arī tagad tā vietā, lai runātu, ka Krievija ir jāsakauj militāri un to turklāt šobrīd var izdarīt ar svešām - ukraiņu armijas - rokām, Rietumi joprojām atkārto šīs sakāvnieciskās frāzes par “augsto cenu” un vieglo, “aizsardzības” ieroču piegādi.
Baidens pagājušajā nedēļā paziņoja par papildu 800 miljonu dolāru vērtu ieroču piegādi Ukrainai. Taču šajā ieroču paketē nav Ukrainas prasīto lidmašīnu MiG-29, helikopteru, tanku un pretgaisa raķešu iekārtu S-300. Neko tamlīdzīgu nav paredzēts sūtīt, jo šī ieroču un ekipējuma palīdzības programma nav paredzēta, lai Ukraina uzvarētu karā. Kāpēc?
Pēc Tissena domām, Baidens vairāk rūpējas par to, lai neprovocētu Krieviju, nevis domā par uzvaru karā. “Manuprāt, tas ir bubulis,” norāda Volkers. “Ja mēs izdarīsim X, tas izraisīs trešo pasaules karu. Mums jātiek tam pāri un jāpasaka: nē, tas neizraisīs trešo pasaules karu… (jo) krievi nevēlas, lai mēs pievienotos šai cīņai. Līdz ar to viņi darīs visu iespējamo, lai izvairītos no trešā pasaules kara.”
Volkera loģika ir vienkārša. Ja Putins nevar uzvarēt pat Ukrainu, tad pēdējais, ko viņš vēlas, ir karot ar NATO. Šobrīd situācija frontēs liecina, ka Ukrainas uzvara ir sasniedzama. Ja vien NATO izbeigtu baidīties un sniegtu Ukrainai nepieciešamo atbalstu. Pat nav nepieciešama “no fly zone”, par kuru bija asas diskusijas kara sākumā. Pietiktu ar plašu un pilnvērtīgu militāro atbalstu.
Savu rakstu Tissens nobeidz, pieminot Ronalda Reigana tikšanos 1977. gadā ar savu nākamo nacionālās drošības padomnieku Ričardu Allenu. Allens vēlāk stāstījis, ka no šīs viņu vairāku stundu garās sarunas atmiņā visvairāk iespiedies viens topošā prezidenta citāts: “Mans priekšstats par ASV politiku attiecībā uz Padomju Savienību ir vienkāršs. Daži pat teiktu - primitīvs. Tas ir šāds: “Mēs uzvaram, un viņi zaudē.””
Tādai vajadzētu būt arī pasaules stratēģijai Ukrainā. Mēs uzvaram, un viņi zaudē. Tā būtu tā “augstā cena”, kuru Putina Krievijai vajadzētu samaksāt par Bučas (un ne tikai tās) asinspirti.
