Latvijā ir slēgti vairāki desmiti Krievijas propagandas TV kanālu. Rodas jautājums – ko likt vietā? Risinājums tiek solīts pāris nedēļu laikā. Šādiem vārdiem LTV1 “Rīta Panorāma” piektdien pieteica interviju ar kultūras ministru Nauri Puntuli.
Ministrs gan ieteica nesteigties ar konkrētiem lēmumiem un finansējumu ieguldīt tā, lai tas sasniegtu vislabāko rezultātu. Viņš norādīja, ka, attīstot mediju telpu krievu valodā, nedrīkst veicināt divkopienu sabiedrības attīstību, tās šķelšanu. Tajā pašā laikā viņš atzina, ka krievvalodīgo auditorija ir jāuzrunā un to var darīt arī krieviski. Taču informatīvajai telpai jābūt vienai.
Tas nozīmē, ka sabiedriskajos medijos nedrīkstētu būt situācija, kāda ir izveidojusies atsevišķos privātos medijos (piemēram, “Delfi”), kur saturs latviešu un krievu valodā atšķiras ne tikai pēc interesēm, bet arī pēc pasaules redzējuma tonalitātes. Diemžēl šo modeli kopē arī sabiedriskie mediji. Skandalozākais piemērs, Ukrainas bruņoto spēku bataljona “Azov”, kurš varonīgi aizstāv Krievijas armijas ielenkto Mariupoles pilsētu, bēdīgi slavenā apmelotāja Leonīda Ragozina intervija kanālā LTV7. Šādas intervijas kara apstākļos nevar veicināt sabiedrības saliedēšanos uz vienota agresijas nosodījuma pamata.
Jautājums, kā mazināt krievvalodīgās auditorijas piesaisti Krievijas pasaules redzējumam, ir ļoti sens un līdz šim faktiski nerisināts. Tikai pēc 24. februāra NEPLP kaut ko sāka darīt, un īsā laikā galvenie Krievijas propagandas kanāli tika slēgti. Tāpēc, pirms ķerties pie nākamajiem soļiem, jāatbild uz jautājumu, kāpēc nekas netika darīts līdz šim. Kāpēc bija jāsagaida karš?
Atbilde ir vienkārša. Nebija ne mazākās, uzsveru, ne mazākās politiskās gribas kaut ko reāli darīt. Šīs gribas savukārt nebija tāpēc, ka politikas ģenerālā līnija balstījās uz teorētiski pareizām ideoloģiskām konstrukcijām - aizliegt ir slikti, patiesībai jāuzvar ar pārliecināšanu, nepieciešams nodrošināt visām etniskām grupām vienādas iespējas utt.
Visas šīs teorētiski pareizās idejas darbojas līdzīgi kā mehānikas uzdevumi fizikas mācību grāmatās, ar obligātu piebildi - neņemot vērā berzi. Šajos uzdevumos ķieģelis un putna spalviņa krīt ar vienādu brīvās krišanas paātrinājumu - 9,81 metrs sekundē kvadrātā. Taču tā tas notiek tikai šajā ideālajā vakuumā. Praksē viss ir gluži citādi. Turklāt tas, ka nekas netika darīts, nenozīmē, ka netika apgūta integrācijai atvēlētā nauda. Naudas apgūšana jau sen ir galvenais šodienas birokrātijas darba lauks.
Praksē Latvijas informatīvajā telpā gadu gadiem brīvi tika izplatīts Krievijas “lielais stāsts” par tās vēsturisko misiju; par krievu tautas īpašo “garīgumu”; par Krieviju kā galveno cīnītāju pret “vispasaules ļaunumu”, kuru iemieso mistiskie “anglosakši” ar ASV priekšgalā; Krieviju kā vienīgo šķērsli pret pasaules iznīcību, kura nāk no“ sapuvušajiem” Rietumiem.
Tagad esam situācijā, kad Latvijā ir pietiekami liela kopiena, kura šiem stāstiem tic. Pat ja netic 100%, tad tic daļēji. Esmu pārliecināts, ka ne viens vien pat latviešu lasītājs šajā brīdī teiks - bet vai tad tā nav? Vai tad “amīši” nepretendē uz pasaules kundzību? Vai tad par “Great Reset” neko neesi dzirdējis? Un tā tālāk, pat nepamanot, ka runa nav ne par amerikāņu rīcību Irākā, ne Švāba runu Davosā, bet gan par Krievijas agresiju Ukrainā un apdraudējumu pasaulei.
Nav pat tik svarīgi, kā šie “krievu pasaules” propagandas apstulbotie Latvijas iedzīvotāji rīkosies X stundā, jo Ukrainas pieredze liecina, ka Krievijas raķetes un bumbas nevienu nešķiro un vakardienas “krievu pasaules” fani pēc pirmās reālās saskarsmes ar šo “pasauli” strauji kļūst par dedzīgiem tās nīdējiem. Diemžēl tā pati Ukrainas pieredze liecina, ka tieši šo propagandas upuru esamība rada pamatu Krievijas rīcībai. “Mūs jau tur gaida “savējie”,” - tāds ir agresijas pamatojums (attaisnojums).
Ko darīt tagad? Ņemot vērā šo propagandas “stāstu” dziļo iesakņošanos daudzu apziņā, galvenais uzsvars būtu jāliek uz šī “lielā stāsta” dekonstrukciju. Tas nav viegls ceļš, jo krievu nacionālajā identitātē tas ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem. Par krievu nacionālo identitāti Latvijā ir runāts nepiedodami maz un bikli, jo atbilstoši jau pieminētajam teorētiskās pareizības modelim etniskie krievi Latvijā skaitās minoritāte un pret viņiem jāizturas ar īpašu pretimnākšanu. Kā jau minoritāte tā ir dažādi aizsargājama, un tās nacionālā identitāte lolojama, nevis kritizējama.
Kā tas atkal izskatās praksē, un kādus sarežģījumus tas rada? Jebkura cilvēka nacionālā identitāte ir ārkārtīgi dziļa, lai ko teiktu dažādu krāsu kosmopolīti. Tā dažkārt pašam cilvēkam ir tik dziļi paslēpusies zemapziņā, ka, ja vien viņš pats nenodarbojas ar rūpīgu pašanalīzi, tā paliek neapzināta. Rezultātā tādi it kā liberāli, mūsdienīgi, sociāli advancēti personāži kā Iļja Kozins vai Leonīds Ragozins mētājas ar apvainojumiem pa labi un pa kreisi, saskata “nacisma” (nacionālisma) skabargas oponentu acīs, bet nekādi nesaskata impēriskās lielummānijas baļķi savā acī. Šeit jāpaskaidro sīkāk, jo ar šīm abstrakcijām katrs var saprast kaut ko savu.
Tātad latviskā nacionālā identitāte ir visai specifiska un fundamentāli atšķiras no krieviskās identitātes. Galvenā atšķirība ir tā, ka latviešu uz pasaules ir ārkārtīgi maz. Ārpus Eiropas par Latviju un latviešiem gandrīz neviens nezina. Viens no galvenajiem latviešu tautas identitātes elementiem ir apdraudētības izjūta. Mūsu daudzmiljardu pasaulē latviešu ir tikai nepilnas divas procenta simtdaļas (0,00018%).
Etniskais krievs šo eksistenciālo apdraudējumu nejūt. Viņa nacionālās jūtas virza citi instinkti. Zemapziņas līmenī, pat ja pats to nepazinās, viņš (ar ļoti retiem izņēmumiem) vēlas šī krieviskuma ekspansiju. Viņš jūt neapzinātu nepatiku, ja kaut kur krievu valoda tiek izstumta, zaudē ietekmi (Ukrainā vai citās pēcpadomju valstīs). Šai nepatikai jau sen ir atrasts krievu (un citu lielu tautu) pašapziņu saudzējošs attaisnojums - nacionālisms.
Tā kā nosodīt nacionālismu skaitās labi, tad sašust, ja kāds ievaino tavas šovinistiskās, impēriskās jūtas, sanāk pareizi. Savukārt, ja kāds ievaino nelielas tautas nacionālas jūtas, tad par to sašust nedrīkst, jo tad kļūsti nievājamais nacionālists. Šajā konstrukcijā izrādās, ka vērsties pret krievu valodas dominanci ir slikti, jo tā ir “nacisma” (nacionālisma) pazīme, bet atbalsts krievu valodas dominancei ir labi, jo tas ir “antifa” internacionālisms.
Kolektīvais Kozins šajā brīdī var teikt - es neesmu par krievu valodas dominanci, es esmu par valodu brīvu izvēli. Katram pašam ir tiesības izvēlēties valodu. Teorētiski pareizi, bet šeit arī atklājas iepriekšminētās identitātes atšķirības. Nosacītajā valodu “brīvajā tirgū” latviešu valodai ir niecīgas iespējas sevi pasargāt no pasaules lielajām valodām. “Brīvajā tirgū” uzvar lielie un spēcīgie, tāpēc, lai latviešu valoda nejustos apdraudēta, šis “brīvais tirgus” ir jāregulē, nosakot latviešu valodai būtiskas priekšrocības.
Daudzi Latvijas krievi to varbūt pat ar prātu saprot, taču to viņi nekādi nevar izjust emocionālā līmenī, jo viņiem nav šīs latviskās (etniskajā, nevis valstiskajā aspektā) identitātes pieredzes. Toties viņiem ir citas identitātes pieredze, kura liek raukt degunu, tiklīdz gaisā sajūt “nacionālisma” (lasi: pretdarbības krievu šovinismam) smaku.
Šo dažādo identitāšu savietojamība vienā dzīves telpā ir ļoti sarežģīta lieta, kas nosaka, ka Latvijai nepieciešama īpaša “krievu (vai krievvalodīgo) politika”. Līdz šim to ne tikai nav izdevies formulēt, bet nav izdevies vienoties pat par tās nepieciešamību. Šī ideja tiek kritizēta no abām pusēm. Nacionālkonservatīvā spārna pārstāvji uzstāj, ka Latvijā sabiedrību var saliedēt tikai uz latviskās identitātes, latviešu valodas un latviešu kultūras pamata. Tādai jābūt valstiskajai pozīcijai. Ja kāds grib darboties savā etniskajā vidē, lūdzu, bet bez valsts atbalsta. Tāds Francijas modelis.
Tikai ar to būtisko atšķirību, ka Francijā visi tās pilsoņi neatkarīgi no izcelšanās tiek uztverti kā francūži un (atšķirībā no ASV) nevienā aptaujā vai kādā citā iedzīvotāju uzskaites lapā nav jānorāda - kāda ir tava ādas krāsa, reliģiskā piederība vai ģimenē lietotā valoda. Visi ir francūži, un viss. Latvijas nacionālkonservatīvie šādai pieejai pretojas ar rokām un kājām, uzsverot etniskās piederības prioritāro būtību - latvietis ir latvietis, un krievs ir krievs neatkarīgi no tā, vai viņš ir Latvijas, Krievijas vai Vācijas pilsonis, turklāt starp Latvijas pilsoņiem esot arī liels skaits lietuviešu, poļu un virkne citu tautību. Ikviens mēģinājums izbeigt šo etnisko dalījumu tiek uztverts kā uzbrukums latviskumam.
No kreisi liberālās puses pārmetumi izskan no vienlīdzības un vienādības pozīcijām. Visi ir vienādi, un visiem arī vienādi “pienākas”. Turklāt krievvalodīgie kā minoritāte ir pelnījuši lielāku pretimnākšanu. Tiek ignorēts, ka liela daļa no tā saucamās minoritātes atrodas Latvijā kā pret latviešiem veikta vardarbīga akta (okupācijas) sekas. Tāpat tiek ignorēts, ka kopš okupācijas laikiem dominējošā (saziņas) valoda bieži vien ir tieši krievu, nevis latviešu valoda un situācijas izmaiņas notiek nepieļaujami lēni.
Visas šīs nianses kreisi liberālās ideoloģijas diskursā tiek uztvertas kā “nacionālistiskas” atrunas, kuras atbilstoši “ideālā vakuuma” principiem ir jāizliekas neredzam, jo nelāgi skan. To pateiks jebkurš, kurš par šiem jautājumiem būs diskutējis kaut kur Rietumeiropā ar lielo nāciju pārstāvjiem. Dānis, basks vai holandietis varbūt jūs sapratīs, bet francūzis, vācietis, spānis vai itālis nekad. Tāpat kā krievs.
Kamēr valstiskā līmenī nav definēta šī “krievu politika”, tas ir, reāli (uzsvars uz vārdu reāli, nevis labi skanoši, par kuriem var dabūt projektu naudu) sabiedrības integrācijas mērķi un šo mērķu sasniegšanas metodes, tikmēr visa šī saliedēšana, skaidrošana, jaunas mediju platformas utt. būs vienīgi ķeksītim un naudas apguvei. Turklāt “apgūtā” nauda būs liela, bet rezultāti pavisam, pavisam niecīgi. Ja jaunajā krievvalodīgajā mediju platformā ar krievu integrāciju nodarbosies Kozina tipa žurnālisti, tad gandrīz droši var prognozēt - zemē nomesta nauda, jo mazliet “mūsdienīgākā” mērcē tiks atražoti jau minētie krievu “lielie stāsti”.
Līdz ar to, kamēr nav skaidrības, ko darīt, jāpiekrīt ministram - labāk nesteigties un finansējumu nepiešķirt. Tāpat tas visticamāk nonāks dažādu kozinu, ragozinu, abu dzimumu pūču un citu naudas apguvēju kabatās.
